Stars paņem Emiju

Apmēram pulksten 21.30 Keits devās uz viņu pagaidu mitekļa – treilera – guļamistabu, Petra aizgāja uz citu istabu, bet Emija viesistabā apsēdās uz dīvāna pie televizora.

Keitu ap pulksten 23.00 pamodināja kliedzieni. Viņš ieskrēja viesistabā un ieraudzīja, ka Petra ir tuvu histērijai. Emijas istabā nebija, bet norautais moskītu tīkls nokarājās. Neguvis no Petras nekādus paskaidrojumus, Keits aizskrēja meklēt Emiju, bet nekur neatrada. Atgriežoties mājās, viņam izdevās mazliet nomierināt Petru, un jaunā sieviete vairāk vai mazāk sakarīgi pastāstīja kas noticis.

Viņa pastāstīja, ka pamodusies no trauksmes sajūtas, ielūkojusies viesistabā un pārakmeņojusies. Istabā spīdējis taisnstūra gaismas stars, kura gals bijis it kā nogriezts. Stara vidū atradusies gulošā Emija, un stars to vilcis ar galvu pa priekšu caur atvērto logu. Aiz loga Petra redzējusi tuvu zemei karājošos diska veida NLO. Pēc tam sievietes apziņa aptumšojusies, un viņa bezsamaņā nokritusi uz grīdas. Kad pamodusies, sākusi kliegt un saukt pēc palīdzības.

Vispirms Keits Petras stāstu uztvēra kā murgu, jo neticēja nevienam vārdam, un atkal devās meklēt Emiju. Atkal neko neatradis, ap pulksten 23.45 vīndaris piezvanīja policijai. Paskaidrojis dežurantam situāciju, uzņēmējs pieprasījis uz būvlaukumu nekavējoties atsūtīt policistus, pēc pusotras stundas tur ieradies vecākais konstebls Roberts Marana un seržants Džons Bosņaks.

Viņa atradusies!

Ieradušās amatpersonas sākumā nosprieda, ka Railenss viņus vienkārši muļķo un, ka viņi atrodas aukstasinīgi izdarītas slepkavības vietā. Ieklausījušies uztrauktajos cietušo stāstos un uzklausījušo atbildes uz jautājumiem, kārtības sargātāji Emijas nolaupīšanas versiju ar citplanētiešu iejaukšanos uztvēra daudz nopietnāk. Viņi aplūkoja moskītu tīklu, konstatēja, ka netālu no loga augošais rožu krūms ir gluži kā apdedzināts, pārliecinājās, ka ne treilera, nedz tuvākajā apkārtnē nav nekādu Emijas pēdu. Policisti paņēma analīzei apdedzinātā rožu krūma lapas un ziedus, un augsnes paraugus.

Kad policisti jau gatavojās aizbraukt, atskanēja telefona zvans. Zvanīja nepazīstama sieviete no Makejas pilsētas, kas atrodas apmēram 700 kilometrus no Tiaro. Viņa stāstīja, ka degvielas pilsētas nomales uzpildes stacijā pacēlusi jaunu, šoka stāvoklī atrodošos sievieti un nogādājusi viņu uz pilsētas slimnīcu. Ārsti viņu izmeklējuši, tagad veselībai briesmas nedraud. Cietusī paziņojusi, ka viņu sauc Emija Railensa un palūgusi piezvanīt uz šo telefonu.

Pateicoties glābējai, Keits ar sievietes atļauju pasniedza klausuli vecākajam konsteblam Maranam. Sieviete atkārtoja jau iepriekš teikto. Marana, viņu uzklausījis un, saņēmis atbildes uz precizējošiem jautājumiem, par šo gadījumu nekavējoties paziņoja Maklejas policijas pārvaldei.

Lielie un mazie

Vēl atrodoties slimnīcā Emija advokāta klātbūtnē policistiem pastāstīja, kas ar viņu notika kopš brīža, kad viņa viena palika viesistabā.

Sākumā Emija sēdējusi iz dīvāna, pēc tam atlaidusies un iesnaudusies. Viņa neatcerējās to, ko redzējusi Petra, tikai atcerējās, ka pēkšņi atmodusies un atradusies uz galda spoži apgaismotā nepazīstamā kvadrātveida istabā. Gaisma plūdusi no sienām un griestiem. Izņemot viņu, istabā neviena nav bijis. Sākumā viņa nav jutusi bailes un skaļi saukusi: “Ei, vai te kāds ir?” Neviens nav parādījies, bet atbildes vietā viņai galvā it kā ieskanējusies patīkama vīrieša balss, kas lūgusi Emiju neuztraukties un apgalvojusi, ka viņai neviens nenodarīs nekā ļauna, un ar viņu viss būs labi.

Drīz sienā parādījusies aila un istabā ienācis kāds garāks par diviem metriem radījums. Viņš bijis slaids, labi veidots, ģērbts piegulošā kombinezonā. Seju aizklājusi melna maska ar izgriezumiem acīm, degunam un lūpām, kas izskatījies briesmīgi. Cilvēks (humanoīds?) piegājis pie galda un atkal skanējuši mierinājuma vārdi. Viņi bija ģērbti vai nu piegulošos kombinezonos vai kostīmos, kādus valkā operāciju zāļu personāls, sejas aizklājušas pelēkas maskas. Divi bijuši parastu cilvēku augumā, pārējie līdzinājušies punduriem. Turpmāk Emijas atmiņā uzpeldēja tikai atsevišķas epizodes. Viņa atcerējās, ka tai stāstīts par kosmosa kuģa uzbūvi uz kura viņa nokļuvusi. Pēc saimnieku stāstītā, viss kosmosa kuģis būvēts uz nanotehnoloģiju pamatiem.

Emija domāja, ka viņa “viesos” pavadījusi septiņas dienas, atrodoties kuģī viņa vairākas reizes likusies gulēt un modusies ērtā gultā mazā, omulīgā guļamistabā. Pirms Emijas brīvlaišanas garais “puisis” teicis, ka viņi izsēdinās Emiju netālu no būvlaukuma, jo nolaisties tieši virs būvlaukuma kuģim nav droši.

Dīvainās zīmes un ataugušie mati

Emija atjēgusies, ka guļ uz zemes staro augstiem kokiem. Viņa sajutusi jūras smaržu un dzirdējusi viļņu čalu, tādēļ, cerībā nokļūt uz ceļa, nolēmusi doties pretējā virzienā. Vīndara sieva ilgi spraukusies cauri biezam krūmājam, ļoti nogurusi, beidzot nokļuvusi līdz šosejai un ieraudzījusi netālu atrodošos degvielas uzpildes staciju. Pēdējiem spēkiem Emija aizkļuvusi līdz turienei, līdz asinīm saskrāpētās kājas sāpējušas un ļodzījušās, viņai ļoti gribējies dzert. Stacijas darbinieki iedevuši ceļiniecei padzerties un snieguši pa spēkam esošu palīdzību. Meitene tobrīd gandrīz zaudējusi samaņu un pat nav varējusi pateikt, kas viņa ir, no kurienes un kā šeit nokļuvusi. Tikai atkārtoti lūgusi nogādāt slimnīcā, ko izdarīja Keitam piezvanījusī sieviete.

Kad Emijai kļuva labāk, viņu nogādāja Makejas policijas pārvaldē, kur viņa izstāstīja notikušo. Pēc tam Emiju ievietoja tuvākajā motelī, kur pēc viņas nākošajā rītā ieradās Keits un Petra.

Uzaicinātais ārsts Emiju rūpīgi izmeklēja un uzrakstīja slēdzienu, kam pievienoja fotogrāfijas. Uzņēmumos bija fiksēta dīvaina trīsstūraina zīme labā gurna iekšpusē, apaļi sarkani plankumi uz abām pēdām un dabīgās krāsas parādīšanās pie matu saknēm, kaut gan Emija pirms braukšanas uz būvlaukumu nokrāsojusi matus. Pēdējais apstāklis visos izraisīja neizpratni, izņemot pašu Emiju. Dabīgā krāsa varēja iezīmēties ne agrāk kā nedēļu pēc krāsošanas, bet Emija bija pārliecināta, ka atradusies pie citplanētiešiem veselu nedēļu.

Eksperti ķeras pie izmeklēšanas

Keits tajā pat dienā piezvanīja uz AUFORN – Austrālijas NLO pētījumu tīklu un izstāstīja šo gadījumu organizācijas direktorei Daianai Harrisonei. Dzirdētais atstāja uz Daianu spēcīgu iespaidu, sevišķi viņu ieinteresēja nolaupītāju izmantotais taisnstūra gaismas stars. Turklāt bija notikusi acīmredzama laika nobīde. Daiana sazinājās ar vienu no vadošajiem Austrālijas ufologiem Bilu Čokeru, žurnāla “Starptautiskais NLO vēstnesis” redkolēģijas locekli un 1996.gadā iznākušās grāmatas “Oza zemes lietas: NLO vēsture Austrālijā”. Viņi nolēma sadarboties.

Izmeklēšanu Daiana un Bils sāka ar treilera un Keita zemes gabala apskati. Atbraukuši 9.oktobra vakarā, pētnieki uzreiz pievērsa uzmanību Railensu draudzīgajam sunim, kurš pieglaudās apmeklētājiem, lūkoja katru nolaizīt, pēc tam metās uz mājiņu un palēcās, ar ķepām aizsniedzot moskītu tīkla klāto loga vidu. Pētniekus tas darīja uzmanīgus: tīklu varēja noraut arī šāds suņa uzlēciens.

Nākošajā rītā pētnieki aplūkoja apdedzināto rožu krūmu un līdzās augošos krūmus. Izrādījās, ka līdzīgi “apdeguši” arī citi augi. Kaimiņu dārznieks paskaidroja, ka šeit tā ir diezgan bieža parādība – “saules dūriena” rezultāta karstā bezvēja laikā.

Fakti vai… spēle?

Tomēr bija divi fiksēti neizskaidrojami fakti.

Pirmkārt, no Emijas pazušanas momenta līdz atrašanai Makejas degvielas uzpildes stacijā bija pagājušas ne vairāk kā trīs stundas. Jaunā sieviete vismaz pusstundu bija spraukusies cauri brikšņiem līdz ceļam.

Rodas jautājums: ar ko Emija varēja pārvarēt attālumu starp Tiaro un Makeju, kas ir 700 kilometri. Acīmredzot ne ar ko citu, kā vien… ar viņas nolaupītāju kuģi.

Otrkārt, it kā nedēļas laikā ataugušie Emijas mati un to dabīgā krāsa. Iznāk, ka septiņas dienas NLO uz Zemes pagājušas trīs stundās.

Var domāt, ka Keits, Emija un Petra šo stāstu talantīgi sacerējuši un pārvērtuši meistarīgi režisētā izrādē. Tās pirmajam cēlienam – no Emijas nolaupīšanas līdz atrašanai degvielas uzpildes stacijā – nebija neviena skatītāja, tas ir, neviena liecinieka. Turklāt visi trīs “lugā” darbojušies ir nopietni cilvēki, kuriem diez vai nāktu prātā tik dīvains laika pavadīšanas veids. Ko tur teikt – mīkla ir un paliek mīkla.