Pamēģināsim izsekot to vēsturei no pašiem pirmsākumiem.
Deds Morozs pirmo reizi parādās Vladimira Fjodoroviča Odojevska pasakā "Morozs Ivanovičs", kas sarakstīta 1840. gadā. Sņeguročka ir nedaudz jaunāka, jo Vladimira Ivanoviča Dala pasaka "Meitenīte Sniegbaltīte" dienas gaismu ierauga 1861. gadā. Abi autori bija lieli slāvu pasaku zinātāji un cienītāji, tāpēc nav grūti iedomāties, kas viņus darbā iedvesmoja.
Labi aizmirstie gari.
Praktiski visas pasakas, ko gadu simtiem saviem mazb;erniem ir stāstījušas vecmāmiņas Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā balstās uz daudz senākiem un nopietnākiem avotiem - mītiem. Senatnē mūsu senči pielūdza daudzus garus, kas bija cilvēkiem apkārt - mežā, laukā, upē, ezerā, pagalmā un pat mājā.
Katram no gariem bija noteikta diena gadā, kad ar viņiem varēja kontaktēties, rīkojot svētkus un dažādus rituālus. Priesteris organizēja dejas un dziedāšanu, kas bija veltīta dievībai un visi ticēja, ka tā iemiesojas kulta kalpā. Bieži šādos svētkos piedalījās par gariem pārģērbti cilvēki, kuri izspēlēja dažādas ainas no dievību dzīves. Viņi varēja uzskatāmi rādīt pavasara cīņu zr ziemu, vai gaismas cīņu ar tumšu.
Šodien mēs šādus pasākumus uztveram kā joku, bet agrāk viss bija ļoti nopietni. Mūsu senči bija pārliecināti, ja rituāls neizdosies, pavasaris var aizkavēties, tāpēc būs neražas gads un sāksies bads. Šo uzvedumu scenārijs, kur tika rādīta labo garu cīņa ar sliktajiem un viņu attiecības ar cilvēkiem, ir tie paši mīti, kas līdz mums ir nonākuši, kā pasakas.
Ar civilizācijas attīstību mītiem paliek arvien mazāka loma cilvēku dzīvē, jo ar katru gadsimtu cilvēks arvien vairāk paļāvās uz saviem spēkiem un zināšanām. Mīti kļuva par zinātnes pamatu, jo saturēja paaudžu sakrāto informāciju par laika izmaiņām, debess spīdekļu gaitu un citām parādībām, kas bija cilvēkiem apkārt.
Ar pārliecību var teikt, ka mitoloģijai bija milzīga loma mākslas attīstībā. Elku tēlu veidošana, ceremoniālu priekšmetu, rotu un apģērba izgatavošana, kulta deju un dziesmu radīšana - tas viss pārvērtās tēlotājā mākslā, teātrī un literatūrā.
Stāsti, kas vēstīja par gariem, varoņiem un viņu pasauli, gadsimtu gaitā apauga ar milzums detaļām un pārvērtās pasakās, ko ar prieku ekspluatē savos sacerējumos rakstnieki un dzejnieki. Neskatoties ne uz ko, mitoloģijas pēdas var skaidri saskatīt daudzās mūsdienu pasakās.
Sala-Moroza vai Babas Jagas meitiņa?
Sala Tēva noslēpums slēpjas viņa paša vārdā. Mūsu dienās vārds «mor» nozīmē nāvējošu epidēmiju. Taču senos laikos tā nozīme bija cita — latīņu mors, itāļu morte, spāņu muerte, franču mort un galvenais, seno indoeiropiešu mertis, nozīmēja to pašu, ko мор [kirilicā], bet, konkrēti: nāvi.
Sanāk, ka Deds Morozs bija ziemas un nāves gars - Mors. Pilnīgi loģiski pieņemt, ka viņas meitiņas vārds skanēs kā Morovna. Slāvu mitoloģijā ir personāžs ar līdzīgu tēva vārdu — Marja Morevna! Tā paša Ivana Caradēla līgava un burve, kura spēja savažot pašu Nemirstīgo Kaščeju.
Taču dažās pasakās Marja Morevna vēl ir Babas Jagas draudzene, reizēm pat viņas īstā meita. Kā tā varēja notikt, ka pasaku skaistule izrādās saistīta ar kroplīgo, ļauno veceni no meža? Vēsture liecina, ka starp citiem vareniem gariem senie slāvi godāja gan Moru, gan Morenu, ko uzskatīja par ziemas un nāves dievieti.
Morena bieži tiek minēta Novgorodas tāss grāmatās. Viena no tām ir rakstīta ar tāda cilvēka roku, kurš vēlējās vest pie prāta kņazu un piespiest viņu atteikties no pārāk dāsnām dāvanām viesiem pirms ziemas. "Morena, ved pie prāta mūsu kņazu, atgādini par savu ziemas niknumu", viņš raksta, vēršoties pie ziemas laika pavēlnieces.
Var domāt, ka Morevna nav tēva vārds, bet nedaudz izkropļots senas dievības vārds. Poļu un bulgāru folklorā šis personāžs ir saglabājies līdz mūsu dienām. Bulgāri šo garu sauc par Maru-Lišanku un tic, ka ziemas sākumā tas parādās kā jauna meitene, taču tās beigās noveco un kļūst par neglītu, ļaunu raganu. Varbūt šajā pārejā arī slēpjas saikne starp skaistuli Marju Morevnu un Babu Jagu?
Vēl samērā nesen bulgāri un poļi par godu ziemas beigām izgatavoja no salmiem vai lupatām Morenas lelli, ko sadedzināja. Uzreiz atmiņā ataust pasaku Sņeguročkas nāve, kura iet bojā, lecot pāri ugunskuram.
No tā visa seko, ka jaunajā gadā pie mums atnāk nevis kaut kādi abstrakti literatūras varoņi no Odojevska un Dala pasakām, kuri ir piesaistīti Jaunā gada sagaidīšanas svinībām ar Staļina 1937. gada pavēli, bet senie ziemas gari - Mors un Morena, ko mēs pa jaunai modei saucam par Dedu Morozu un Sņeguročku. Tūkstoš gadu laikā nekas nav mainījies, vienkārši mēs nedaudz esam aizmirsuši to vai citu rituālu nozīmi un pārveidojuši dievību vārdus.
Oriģināls raksts.
https://fishki.net/3191173-kem-byla-snegurochka-u-drevnih-slavjan.html