XVI gadsimts: Anglija pret Spāniju
Spānija tolaik vadībā ar karali Filipu II bija milzīga lielvalsts, kas sevī iekļāva Itālijas dienvidus, Nīderlandi, daļu Francijas, Portugāli un plašas teritorijas Āfrikā, Indijā, Filipīnās, Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Runāja, ka spāņu karaļa valdījumus “nekad neapspīd saule”. Spānijas atmija sastādīja vairāk nekā astoņus miljonus cilvēku. vēl armija tika uzskatīta par labāko pasaulē, flote – par neuzvaramu. No Peru uz Meksiku devās ar zeltu piekrauti kuģi, bet no Indijas – karavānas ar garšvielām. Un, lūk, Anglija nolēma nolauzt gabalu no šī “pīrāga”, 1498.gadā Kolumbs jau Angliju izvērtēja kā jūras valdnieci un karalim Henrijam VII piedāvāja organizēt rietumu ekspedīciju Indijas meklējumos. Sekojot Kolumbam, angļi nosūtīja savu ekspedīciju, kura atklāja Ņūfaundlendu, bet kažokādas un koksne Ziemeļamerikā angļus neiedvesmoja. Visi alka atrast zeltu.
Laupīšana kā valsts kases papildināšanas līdzeklis
1558.gadā, Elizabetei I kāpjot tronī, mantojumā nonāca tukša valsts kase un parādi. Un tad viņa deva slepenu rīkojumu laupīt spāņu kuģus un iedzīvotājus no Austrumindijas. Visā Anglijā tika organizētas akcionāru biedrības. Paju īpašnieki aprīkoja kuģi, nolīga bandītu komandu, un kuģis devās ceļā. Bet Elizabete I visu šo laiku nodarbojās, mūsdienu slengā izsakoties, ar piesegšanu, uz visam “iemīļotā brāļa Fīlipa” vēstulēm atbildot: “Vainīgie tiks atrasti un sodīti!” – bet nevienu nemeklēja un nesodīja.
1577.gadā karaliene nolēma aplaupīt Spāniju, ekspedīciju aprīkojot un nosūtot to “atklāt jaunās zemes”. Ekspedīciju vadīja Frānsis Dreiks, kuram piemita lielceļu laupītāja slava. Dreiks apmeklēja spāņu ostas Peru un atveda no turienes laupījumu 500 000 mārciņu apmērā, kas pusotru reizi pārsniedza valsts gada ienākumus. Fīlips II pieprasīja pirāta izdošanu – bet Elizabete I Dreiku iecēla bruņinieku kārtā.
Fīlipa ienākumi kritās, bet Elizabetei – auga. Tikai 1582.gadā Spāniju angļu pirāti aplaupīja par 1 900 000 dukātu!
Turklāt Elizabete I atbalstīja Nīderlandes sacelšanos pret spāņu muižniekiem, 1585.gadā nosūtot turp karaspēku, kurā ietilpa 5000 kājnieku un 1000 kavalēristu.
Britānijas iejaukšanos savās lietās Fīlips II uztvēra kā vasaļu dumpi: pēc četrus gadus ilgas laulības ar Anglijas karalieni Mariju I (Elizabetes vecāko māsu), formāli Fīlips varēja pretendēt uz Miglāju Albionas troni. Padomnieku karalim pačukstēja, ka protestantiskās Anglijas nomāktie katoļi būs laimīgi tronī ieraudzīt uzticamu Katoļu baznīcas kalpotāju.
Armādas priekšgalā
Kara ekspedīcijas organizēšanas ideju ar mērķi iekarot Angliju, 1583.gadā Fīlipam piedāvāja kara admirālis marķīzs Santa-Krūzs. Monarham ideja iepatikās, un viņš marķīzu nozīmēja par operācijas sagatavošanas atbildīgo personu.
Pa to laiku angļi traucēja ekspedīcijas sagatavošanai: pārtvēra un nogremdēja kuģus ar kravām, organizēja sabotāžas akcijas.
1587.gadā Dreiks uzbruka Kadisas ostai, kur izlaupīja un nodedzināja pārtikas noliktavas tur topošajai flotei. Piecus gadus Santa-Krūzs strādāja, lai izpildītu karaļa gribu. 1588.gada februārī marķīzs nomira, un armāda palika bez komandiera.
Karalis mirušā marķīza vietā iecēla hercogu Medinu-Sidoniju, savu brālēnu, cilvēku, kuram ar militārismu nebija nekāda sakara.
Hercogs lūdza karalim atbrīvot viņu no šīs iecelšanas amatā, taču karalis bija nesatricināms. Kara floti vadīja cilvēks, par kura militāro “veiksmi” asprātībā vingrinājās Servantess.
Casus belli
Oficiālais iemesls eskadras nosūtīšanai, kļuva no spāņiem saņemtā ziņa par Skotijas karalienes Marijas Stjuartes nāvessoda izpildīšanu Anglijā. Taisnības labad jāteic, ka Marija nebija nevainīgs upuris. Viņa nereti izrādījās sazvērestību centrā ar mērķi gāzt un nogalināt Elizabeti I. 1587,gadā tika atklāta kārtējā sazvērestība. Marija stājās tiesas priekšā, tika iesniegtas atmaskojošas vēstules, un Elizabete “ar asarām acīs” parakstīja spriedumu.
“Svētās katolietes” nāvessods Spānijā izraisīja sašutuma vilni. Fīlips nolēma, ka laiks ķerties pie izšķirošām darbībām. Steidzami atcerējās par Anglijā apspiestajiem katoļiem, kurus vajadzēja glābt. 1588.gada maijā matrožiem un eskadras virsniekiem atlaida grēkus, un ar zvanu skaņām Neuzvaramā armāda pameta Lisabonu.
Tā patiešām bija armāda: vairāk nekā 130 kuģi, no tiem puse bija karakuģi, 2430 lielgabali, aptuveni 19 000 tūkstoši zaldātu, gandrīz 1400 virsnieku, matroži, garīdznieki, ārsti – kopā 30 500 cilvēku. jūrnieki grasījās izsēsties Eseksā un, pamatojoties uz vietējo katoļu atbalstu, devās uz Londonu. Iebrukuma draudi bija vairāk nekā reāli. Anglijā, uzzinot par armādas ierašanos, steidzami sāka formēt zemessardzi un būvēt jaunus kuģus. uz vasaru jau bija gatava flote ar 100 kuģiem. 29.jūlijā pie Kornvolas krastiem angļi ieraudzīja armādu.
Jūras kaujas
31.jūlijā pie Plimutas spāņi cieta pirmos zaudējumus: “Rosario” sadūrās ar “Santa Catalina” un palika bez masta, uz “Salvadoras” izcēlās ugunsgrēks. Medina-Sidonijs pavēlēja pamest bojātos kuģus, kuri bija kļuvuši tikai par apgrūtinājumu. 1.augustā angļi ieņēma tos un svinēja pirmo uzvaru. Nākamās četras dienas pagāja kaujas sadursmēs, kuru laikā viena no pusēm nezaudēja nevienu kuģi. 8.augustā abas flotes satikās pie Gravelīnas. Kauju iesāka angļi. Izkārtojoties kaujas ierindā, tie atklāja artilērijas apšaudi. Spāņi atbildēja vāji. Medina-Sidonijs no karaļa bijs saņēmis stingras instrukcijas izvairīties no kaujas: gājiena mērķis – desants, nevis angļu flotes iznīcināšana. Kauja turpinājās vairāk nekā deviņas stundas. Divus kuģus angļi nogremdēja, četri bojātie spāņu kuģi uzsēdās uz sēkļa, komandas tos pameta un rezultātā tos ieņēma angļi un holandieši. Un, lai arī angļi nezaudēja nevienu kuģi, kopējo viedokli par kauju izteica viens no karaliskās flotes virsniekiem: “Iztērējām tik daudz pulvera, un viss velti”.
Bet vēlāk sacēlās stiprs vējš un sāka armādu attālināt no krasta. Par cik no Parmas hercoga nekādu ziņu nebija, Medina-Sidoniks nolēma pieņemt lēmumu un doties uz ziemeļiem, cenšoties apiet Skotiju. Kad armāda aizgāja, krastā izkāpa Parmas hercoga armija. Tā nokavēja burtiski pāris dienas.
Mājupceļš
Spāņu flotes atgriešanās bija šaušalīga. Kuģiem bija nepieciešams remonts, trūka ūdens un pārtikas krājumu, jūrniekiem nebija šo rajonu karšu. Pie Īrijas ziemeļrietumu krastiem armāda iekļuva spēcīgā divu dienu ilgā vētrā. Šeit arī notika tās sakāve. Spānijā atgriezās 50 kuģi no 130 un aptuveni 10 000 cilvēku. Tā patiešām bija sakāve, tikai angļiem ar to nebija nekāda sakara.
1588.gadā angļi godīgi atzinās: “Dievs izglāba Angliju” – un nepiedēvēja sev neko lieku. Atvilkuši elpu un izvērtējuši šo debesu dāvanu, viņi stingri sāka gatavot atbildes vizīti un u 1589.gadu savu armādu aprīkoja ar 150 kuģu lielu armādu. Angļu armādu piemeklēja tāds pat gals, kā spāņu, tikai šoreiz iztika bez Dieva līdzdalības. Spāņi, gūstot mācību no neveiksmīgā gājiena, lielo smagnējo kuģu vietā sāka būvēt nelielus manevrējošus kuģus un aprīkoja tos ar tālšāvēju artilēriju. Atjaunotā spāņu flote atvairīja angļu uzbrukumu. Bet pēc gada spāņi angļiem sagādāja vairākas nopietnas sakāves. Patiešām par “jūras valdnieci” Britānija kļuva tikai pēc 150 gadiem.
Vai vajadzīgi vēsturiskie mīti?
Katrai tautai ir savi vēsturiskie mīti. Francūži ik gadu atzīmē Bastīlijas ieņemšanas dienu, lai gan tā ieņemšana ir tāda pati pasaka, kā boļševiku Ziemas pils ieņemšana 1917.gadā. Angļi kauju pie Elalameinas pielīdzina Staļingradas kaujai, lai gan mēroga ziņā tas būtu tāpat kā ziloni salīdzināt ar trusi. Pilsoniskuma un patriotisma ieaudzināšanai vienkārši nepieciešami līdzīgi piemēri. Ja tādu nav – tos izdomā.
Bet spāņu desants Anglijā tomēr notika! 1595.gadā 400 bijušie traģiskā gājiena dalībnieki izsēdās Kornvolā. Vietējā zemessardze izklīda. Svešzemniekus sagaidīja 12 zaldāti ar komandieri priekšgalā, tie iesaistījās kaujā, un visi gāja bojā. Spāņi kaujas laukā noturēja katoļu mesu un apsolīja, ka nākamreiz šajā vietā uzcels templi.