Šodien kosmiskās telpas apgūšana notiek visai "gausi", salīdzinot ar to saprāta un entuziasma uzplaukumu, kas bija pagājušā gadsimta 60.-70. gados. Reizēm liekas, ka cilvēki, kuri radīja kosmisko laikmeti, bija "iesūtīti" pie mums kaut kur no "augšas". Vispirms tas ir Sergejs Pavlovičs Koroļovs, kurš apvienoja ap sevi tādus pašus dedzīgus cilvēkus, kuri dažreiz man atgādina apustuļus. Išļinskis, Rjazanskis, Kuzņecovs, Barmins... Kādi zinātnieki! Viņi strādāja dažādās struktūrās, ministrijās, taču bija domubiedri idejai par kosmosa apgūšanu. Piedalījās visās nopietnajās Koroļova "akcijās". Tagad tas nav iespējams! Ja vajag uzaicināt kādu, ne no manas "firmas", jāsaraksta simtiem papīru, kas to pamatotu, priekš kam man tas ir vajadzīgs. Toreiz tādu jautājumu nebija.
Kā Sergejs Pavlovičs mācēja pārliecināt cilvēkus! Tikai piecus gadus man bija tāda iespēja - būt viņam blakus, redzēt viņu, klausīties viņa runas sapulcēs, kad risināja pašus svarīgākos jautājumus. Viņš mācēja uzņemties uz sevis nopietnu jautājumu atrisināšanu un atbildēt par rezultātiem.
Atmiņā palikusi viena epizode: notika diskusija par kosmiskā aparāta nosēšanos uz Mēness, toreiz domāja, ka uz Mēness virsmas varētu būt pusmetru bieza putekļu kārta. [Hipotēze par to: ja jau uz Mēness nav atmosfēras, tad uz tā virsmas brīvi krīt meteorīti, kas sašķaida tā "zemi" līdz putekļu konsistencei - t.p.] Kādu nosēšanos rēķināt: uz cietas vai mīkstas grunts? Koroļovs pārliecināti pateica: rēķiniet uz cietu grunti! Tas palīdzēja tūlīt uzsākt darbus. Uzminēja? Nē, paredzēja! Ja Sergeja Pavloviča laiks nebūtu tik īss, mēs noteikti aplidotu apkārt Mēnesim ātrāk par amerikāņiem.
Kosmosā bez riska nevar. Ja riska minimizācija kļūst par zinātnieka, konstruktora, ierēdņa galveno mērķī, tad nekāda attīstība vairāk nenotiks, mīņāsimies uz vietas. Ļoti žēl, ka pēc Koroļova aiziešanas mēs kaut kā apjukām: neuzvarējām sevī bailes no šī riska, no izgāšanās... Rezultātā pazaudējām prioritāti Mēness programmā.
Dažreiz man jautā, vai es redzu kosmiskus sapņus? Es ļoti ilgi sapņoju "aviatoru" sapni no tiem laikiem, kad es biju kara lidotājs. Toreiz, 60. gadu sākumā bija asa, nervoza opozīcija ar NATO. Man dažādos rakursos sapnī rādījās; es eju pārtvert ienaidnieka lidmašīnu. Vēlāk, jau vienībā, kad es jau biju kosmonauts, es redzēju citu sapni, uztraucošu sapni, mani pieceļ nakts vidū un saka: rīt lidosi uz orbītu - glābt cilvēkus. Un es neesmu gatavs, nezinu pat lidojuma programmu. Bet man atbild: tev priekš tā ir nakts. Atbildības šausmas - nevar salīdzināt ne ar kādām kino šausmenēm!
Atceros, kad atrados orbītā pie "Voshod-2" ieejas slūžām, bet skafandrs bija uzpūties, nodomāju: - Dievs, palīdzi man iekļūt atpakaļ kuģī! Es taču esmu ateists, un arī nekāds bailīgais! Tas ir ielikts mums kaut kur iekšienē. Gribas uzmanību tam, ko tu dari. Un, ja tā ir laba lieta, un Kāds redz, ka tu neesi gļēvulis, strādā godīgi - tev var arī mazliet palīdzēt.
Nodzīvojis garu mūžu, esmu nonācis pie secinājuma: cilvēks var ticēt. Ja ticība palīdz viņam dzīvot un nest labu - apkārtējiem, savai valstij. Es periodiski (katru gadu, Kalnraču dienā) esmu Kemerovā, savā dzimtenē un pēc iespējas apmeklēju Mariinsku - tagad bijušā Siblaga vietā ir uzcelts Politisko represiju upuru piemiņas memoriāls. Mariinskas cietumos pirms revolūcijas ir pabijuši gan Ļeņins, gan Staļins, bet 30. gados tur sēdēja mans tēvs. Līdz 1917. gadam šie cietumi kalpoja par tā saukto pusetapa vietu un tur netika nošauts neviens cilvēks, bet 1918.-1953. gadu laikā, saskaņā ar dokumentiem, tika nošauti divsimts tūkstoši. Šausmīga vieta! Tur ir uzcelta piemiņas kapela. Lūk, šajā kapelā es izlasīju mūsu laiku dzejnieka-mūka Romana dzejoli, kas liek aizdomāties.
"Bez Dieva - nācija ir bars,
Ko vieno pravietis,
Vai akla tā, vai muļķe,
Vai cietsirde, kas šausmīgāk.
Lai tronī kāpj jebkurš,
Kas skaisti runāt māk,
Bars paliks bars,
Ja Dievu neatzīs".
Šodien mēs pasaulē redzam īstu sātanisma trakošanu. Tā ved cilvēkus uz absolūtu tumsu. Bet pēc tam nākas tikt galā ar to, ko cilvēki ir sastrādājuši, neapjaušot, ko dara.
Savā laikā Fridrihs Lielais sacīja, ka viņš ir uzvarējis savus karus, pateicoties vācu skolotājam. Kamēr mums ir tādi skolotāji un tāda attieksme pret skolotājiem un vispār, pret skolu un ārpusskolu izglītību, kā tagad, mēs neko neiegūsim. Šodien no varas puses ir sākusies kaut kāda kustēšanās, taču diemžēl pārāk kautrīga un nekonsekventa uz tā izglītības sagraušanas fona, kas ir notikusi ne vien pēdējās desmitgadēs, bet arī vēlīnajā PSRS. Atcerieties, "učene" - šis vārds taču radās jau Savienībā. Pēcpadomju laikā šī degradācija tikai padziļinājās ar apkaunojušu skolotāju korpusa nabadzību. Turklāt, ne vien materiālu nabadzību, bet arī garīgu. Reiz es biju Samārā un tikos ar vienas, vietējās skolas audzēkņiem. Viens skolnieks man jautāja: "Vai jums bija bail iziet atklātā kosmosā?" Es viņam atbildēju ar pretjautājumu: "Kā tu domā, vai Matrosovam bija bail mesties uz dota ambrazūru?" Puišeļa acīs nesapratne: "Kas tas tāds par Matrosovu?" Skatos uz skolotājām, kuras stāv blakus: "Kā jums nav kauna, ka jūsu skolnieki to nezina?!"
Ko tur... Tagad visā valstī ir tikai pieci planetāriji. Bet tā taču ir jaunatnes audzināšana, jebkura cilvēka audzināšana! Pilsētu iedzīvotāji neredz zvaigžņotas debesis - tikai iekrāsotas reklāmas, kas apdzēš normālu dzīvi. Neviens vairs nepazīst zvaigžņotas debesis, plus - skolā astronomiju nepasniedz. Bet tas taču skats uz pasauli. Atkal ir jāizdara daudz, lai klaigāšana par pasaules radīšanu nedēļas laikā neieietu katra cilvēka apziņā, lai visi saprastu, ka mēs ar jums esam Visuma daļa.
Šajā grāmatā es runāšu par to, kas notika mūsu valstī pēdējo astoņdesmit gadu laikā. Taču pamatā es pastāstīšu par to, kas notika pašā avangardā - kosmonautikā. Es to labi zinu. Kaut arī sen esmu pensijā, taču naktīs laiku pa laikam sapņoju, ka lidoju: vai nu lidmašīnā, vai kosmiskajā kuģī traucos tālu-tālu debesīs. Un paliek tik skumji...
Īsi sakot, man ir ko teikt, un es domāju, ka tas būs interesanti.