Melnā zeme

Pagājušā gadsimta 60-to gadu sākumā divi pusaudži no neliela Loknjanskas ciema Pleskavas apgabalā devās mežā meklēt govis, kuras bija aizklīdusi no kolhoza ganāmpulka. Kādu laiku viņi bez rezultātiem klīda starp kokiem, kamēr neizdzirdēja pazudušo lopu satraukto maušanu. Puiši steidzās uz skaņu, un drīzumā viņu priekšā atklājās sekojoša aina. Pa dīvainu, bez jeb kādu augu esamības, klātas ar melnu, it kā apogļojušos zemi, nesteidzīgi kustējās pazaudējies dzīvnieks. Šis skats stipri izbrīnīja zēnus, jo viņi tomēr pārzināja apkaimes mežus, kuros viņiem bija labi zināms katrs krūmiņš, taču šo melno vietu puikas redzēja pirmo reizi. Tikko govis sasniedza pļavas centru, tā uzliesmoja ar spilgtu ugunu un pārbiedēto puiku acu priekšā dažās minūtēs pārvērtās par pelnu kaudzīti. Nesaprotot sevi no šausmām, puikas metās skriet prom un, nedaudz atjēdzoties, ciematā pastāstīja vecākiem par briesmīgo brīnumu. Pieaugušie no sākuma negribēja ticēt puiku stāstiem, taču viena aculiecinieka vectēvs apliecināja: ir tāda vieta mežā, tikai runāt par to nevajag, savādāk cilvēku, kurš to pieminējis, gaida briesmīga nāve.

Izkritis nams

Loknjanskas pļavas šausmu vēsture sākās vēl XVI gadsimtā. Kaut kad tur bija stāvējis bagāts nams, ap kuru bija daudzksaitlīgas klētis, suņu mitekļi un staļļi. Bez dižciltīgā augstmaņa ģimenes sētā dzīvoja daudz kalpu, bet muižas saimnieks bija lielā cieņā pie paša Ivana Bargā. Taču reiz vies meža sāka plosīties briesmīga vētra, un uzreiz vairāki desmiti (!) zibeņu iespēra meža pilī. Kas ir pārsteidzoši, ēka neaizdegās no tādas “debesu dāvanas”, bet aizgāja zem zemes kopā ar visiem saviem iedzīvotājiem, zirgiem un suņiem. Tur, kur tā bija stāvējusi, zeme samelnēja, bet mežs biezi apstāja nolādēto vietu, un koku zari biezi savijās savā starpā, slēpjot to no garāmgājēju acīm.

Tomēr laiku pa laikam melnā pļava izrāda briesmīgu aktivitāti. Ir gadījies, ka dažas desmitgades tā ne ar ko neatgādināja apkaimes ciemu un ciematu iedzīvotājiem par savu eksistenci – un pēkšņi ne no tā ne no šā “atklājās” pieprasot jaunus upurus.

Pēdējo reizi pļavas aktivitātes pīķis bija pagājušā gadsimta 60-jos gados, un par pirmajiem tās atmošanās lieciniekiem kļuva tie paši zemnieku puikas, kuri meklēja mežā govis. Bet rezultāts – neliela ciemata, kurš atradās 16 kilometrus attāli no šīs nelabās vietas, pazušana no kartes rajona. Ciema vārds nav saglabājies par pētnieku arhīvos.

Bojā gājušās ekspedīcijas

Pēc kolhoza lopu bojāejas liecinieku acu priekšā daudzi apkaimes iedzīvotāji sāka uzdurties melnajai pļavai, kura bija nosēta ar savvaļas dzīvnieku līķiem un putnu ķermeņiem. Tie, atšķirībā no nelaimīgajām govīm, nepārvērtās pelnos, bet mumificējās un ieguva dīvainu sarkanīgu nokrāsu, kas bija pretrunā visiem dabas likumiem.

Neparastās parādība Loknjanskas rajonā izraisīja interesi zinātnieku vidū, un drīzumā uz noslēpumaino pļavu tika nosūtītas divas zinātniski pētnieciskās ekspedīcijas. Jāsaka, ka tikai vienas no tām dalībniek atgriezās pilnā sastāvā, tajā pat laikā daudzi otrās dalībnieki pazuda mežā dīvainos apstākļos, un viņu meklēšana nedeva nekādus rezultātus.

Tomēr arī atgriezušies “laimīgie” no Loknjanskas pļavas neizbēga no iepazīšanās ar nolādēto vietu sekām. Tā, praktiski visiem to ekspedīciju dalībniekiem no sākuma izkrita mati, pēc tam parādījās dīvaini sarkani izsitumi uz ķermeņa, un drīzumā viņi visi nomira vietējā slimnīcā no nesaprotamas slimības, kuru diagnosticēt ārsti tā arī nespēja.

Iztraucētais monstrs

Pēc tam, kad pļava “izrēķinājās” ar ekspedīcijām, kuras bija ielauzušās tās valdījumos, tā savu naidu vērsa uz tai tuvāko ciemu. Grūti noticēt, taču šeit īsā laikā notika uzreiz vairākas traģēdijas. No sākuma upē noslīka trīspadsmit gadus vecs zēns, pēc tam ciema kalējam zirgs ar pakavu sašķaidīja galvu. Mierīgais un līdzsvarotais bullis ne no šā ne no tā nāvīgi ievainoja slaucēju, kura par viņu rūpējās. Pēc tam nopietns un nedzērājs vīrietis gāja bojā nokrītot no savas mājas jumta. Tomēr visas šīs nelaimes bija tikai pirmās bezdelīgas. Drīzumā ciemā sākās lopu krišana, cilvēki sāka ciest no nesaprotamām kaitēm, un bez iemesla sākās ugunsgrēki. Interesants tas fakts, pa nolādētā pļava neatlaida jaunatklātos upurus no savas “aptveršanas” zonas. Protams, daudzi nolemtā ciema iedzīvotāji mēģināja nomainīt dzīvesvietu un apmesties daudz mierīgākā rajonā, taču, aizbraucot no ciema tikai dažus kilometrus, bēgļi nesaprotamu iemeslu dēļ atgriezās.

Un tomēr visas šīs nāves un slimības skeptiķi var nosaukt par traģisku nejaušību virkni, bet lūk izskaidrot sekojošās parādības viņi diezin vai spēs. Lieta tajā, ka pļavas aktivitātes periodā gaisā virs tās ciema iedzīvotāji vakaros redzēja dīvainu gaismu, kurā kustējās kādas tumšas figūras, kuras atgādināja radījumus no fantastiskām filmām. Bieži vien pat dienā debesīs virs nolemtā ciema uzradās noslēpumainas mirāžas, kurās “tika izspēlētas” veselas ainas no iepriekšējo gadu dzīves.

Tāpat nereti cilvēki redzēja, kā virs nolādētās pļavas “karājās” noslēpumaini lidojoši objekti, no kuriem spilgtas krāsas stari dūra asinskārajā anomālijā. Bez tam, nav viegli šodien atrast izskaidrojumu arī negaidītajai ūdens pazušanai vietējā upītē. Un kā tā tikko izsusa, pa visu tās bijušo gultni izauga dīvaina zāle nesaprotamā zaļganā nokrāsā. Pirmajā mirklī likās, ka dotajos augos nav nekā slikta, taču mājlopiem iestājās panika no šīs zāles redzēšanas vien.

Par šīs lauku “šausmu filmas” noslēguma kadru kļuva noslīdenis, kurš izārdīja ciema kapsētu. Par izbrīnu aculieciniekiem, pirms dažiem gadsimtiem tur apglabātie līķi bija bez jebkādām sadalīšanās pazīmēm. Vēl vairāk, viņu apģērbs un zārki bija lieliskā stāvoklī, it kā viņus tikai vakar nolaida zemē.

Robeža starp pasaulēm

Ievākusi savu briesmīgo nodevu Loknjanskas pļava nomierinājās un jau dažas desmitgades neizrāda ne mazākās aktivitātes pazīmes. Vietējie iedzīvotāji runā, ka tagad mežā to atrast nav tik vienkārši, jo koki ir aizseguši cilvēku skatam šo šausmīgo vietu.

Bet tikai tās upuri – mazu ciematiņu – tagad var atrast ja nu vienīgi uz vecām Loknjanskas rajona kartēm. Jo, līdz ko nolādētā pļava “nomierinājās”, izdzīvojušie apdzīvotās vietas iedzīvotāji pasteidzās aizvākties tālāk no meža monstra.

Un arī šobrīd diezin vai atradīsies brīvprātīgie zinātnes sfērā, kuri vēlētos sapulcēt jaunu ekspedīciju uz Loknjanskas mežiem, ezotēriķi pasludināja savu verdiktu, kurš izskaidro melnās pļavas asinskārību. Saskaņā ar viņu slēdzieniem, liktenīgais negaiss XVI gadsimtā un daži zibeņi, kuri iesita vienā un tajā pašā vietā, sabojāja robežu starp pasaulēm un laiku. Tāpēc arī šeit debesīs virs ciemata atspoguļojās pagātnes ainas, bet paralēlās telpas augi uzsūtīja mūsu laika apdzīvotājiem dīvainas saslimšanas. Un, lai izbēgtu no “tautu sajaukšanās”, neredzamie, mums lojālie spēki centīgi slēpj pļavu no uzbāzīgiem cilvēku cilts pārstāvjiem.

Un tomēr, neskatoties ne uz ko, vēl šobaltdien atrodas ne mazums tādu, kuri vēlas “tikt skaidrībā” ar Loknjanskas pļavas noslēpumiem. Katru gadu turp aizbrauc ne mazums pētnieku-amatieru, kuri, noīrējuši mājas kaimiņu ciemos, nodarbojas ar noslēpumainās vietas meklējumiem. Vietējie iedzīvotāji runā, ka daudzi no šiem drosmīgajiem pazūd mežā bez pēdām, un nedaudz baidās no tā, ka pēkšņi kāds no šiem pajolīgajiem zinātniekiem netīšām pamodinās guļošo monstru.