Izrādījās, ka galaktiku, kurā ietilpa planēta Laola-Liala, bija mākslīgi radījusi cita, izmirstoša civilizācija. Beidzot savu eksistences ciklu, šī civilizācija bija izpildījusi ikvienas dzīvības pienākumu — radījusi sev līdzīgu. Lai to pašu pienākumu nodotu mantojumā nākamajai saprātīgajai dzīvībai, kurai neizbēgami vajadzēja attīstīties jaundzimušajā galaktikā. Uz Zemes nolaižas Laolas-Lialas planētas kosmosa kuģis un sastop šeit saprātīgas būtnes akmens laikmeta attīstības līmenī.
Tā ir rakstīts grāmatas aprakstā, un ņemot vērā sarakstīšanas gadu, nemaz neizklausās slikti. Patiesība gan ir daudz skarbāka. Lilita ir akmens laikmeta cilts biedre, kurai nav palaimējies iemīlēties pareizajā vīrietī. Arī pati cilts ir īsti loši, sen, sen atpakaļ viņu senči iegāja mežā medību ekspedīcijā, un nu jau daudzu paaudžu garumā nav spējuši tikt ārā no tā. Tā nu cilts klaiņo un sapņo par klajumiem. Cilts nav diez ko daudzskaitlīga, tādēļ arī smieklīga lietas autores radītā problēma, ka Lilita ar savu mīļoto nevar dzīvot kopā, jo esot par tuvu radniecība. Nez kā viņa iedomājas, cik šī vienīgā cilts, paaudzēm slamstoties pa mežu, ir saglabājusi neradniecību!
Tad sākas Laola-Liala planētas būtnes stāsts, tādu poētisku sviestu man sen nebija nācies lasīt. Autore lieto dažnedažādas galaktiskās krāsas, lai stāstītu par kosmiskajiem ceļojumiem un ko tik vēl ne. Es esmu visnotaļ norūdījies lasot dažādus tehnoloģijas aprakstus, kas pamato stāsta darbību. Bet te autore pat nebija centusies, Laola-Lialas pārstāvis nebija pat komunists. Vispār viņš radīja priekšstatu kā džeks, kas gatavs ”kāpt” virsū visam, kas kustas. Nu nemaz neatstāja nopietnu galaktikas pētītāja iespaidu, lai gan uz planētām ņemt nost skafandra ķiveri viņš ir tikpat nasks kā “Prometeja” filmas varoņi.
Grāmata ir pietiekami plāna, lai izbeigtos kopā ar lasītāja pacietību, tādēļ nekāda lielā filozofēšana par izniekoto dzīvi nesanāk. Ir pietiekami garlaicīga, lai neradītu kāri pēc pārlasīšanas, sižets ir pietiekami neizteiksmīgs, lai izlasīto pēc pāris gadiem droši būtu aizmirsis. Grāmata ir droši pelnījusi 4 no 10 ballēm. Protams, ja ņem vērā sarakstīšanas laika posmu, un runājam par fantastikas celmlaužiem, par autoru ietekmi uz nākamajām paaudzēm, grāmata būtu pelnījusi visas 7 no 10 ballēm. Tik daudz no sākuma ieliku Goodrīdos, bet tad sanāktu, ka man viņa patika, bet man viņa nudien nepatika.