Cits “Merkūrijs”
Pēc tam, kad 1957.gadā Padomju Savienība negaidīti izrāvās praktiskās kosmonautikas līderos aizsūtot orbītā divus mākslīgos Zemes pavadoņus, ASV tika pieņemts politisks lēmums pārtvert sekojošo vēsturisko prioritāti aizsūtot kosmosā kuģi ar pilotu ātrāk, nekā to izdarīs padomju raķetnieki. Projekts ieguva nosaukumu “Merkūrijs” (Mercury), un 1958.gada janvārī sākās nākošo astronautu atlase. No liela daudzuma kandidātiem grupā iekļuva septiņi – protams, tikai vīrieši.
Par cik projekts tika aktīvi reklamēts, parādījās iniciatīva izmēģināt sievietes gatavībai kosmosa lidojumiem. Testēšanu uz privāta rēķina apņēmās veikt Viljams Lavleiss – aviācijas ārsts un NASA Speciālās konsultatīvās komitejas zinātnēs un dzīvē priekšsēdētājs, kurš līdzdarbojās astronautu atlasē “Merkurijam”. Viņš pieļāva, ka pateicoties salīdzinoši miniatūrai ķermeņa uzbūvei un mazākam svaram sievietes labāk piemērotas reiziem šaurā kosmiskajā kuģī.
Lavleiss uzaicināja uz testēšanu pieredzējušu piloti Džeraldīni (Džeriju) Kobbu, kura bija nolidojusi jau vairāk par 700 stundām un uzstādījusi pasaules rekordu beznosēšanās lidojuma attālumā. 1960.gada 14.februārī viņa atbrauca uz Lavleisa Medicīnisko fondu Albukerkē (Ņūmeksikas štats) un tur izgāja pirmo pārbaudījumu etapu, ieskaitot 75 testus un uzdevumus, kuri, kā tika uzskatīts, nāktos risināt uz kosmosa kuģa borta.
Pēc tam Kobba devās uz Eimsa Ljuisa vārdā nosaukto Zinātniski pētniecisko centru Klīvlendā, kur viņu pārbaudīja uz daudzasu apgriezienu treniņu ierīces, kura imitēja kosmosa kuģa apgriezienus. Pēc tam lidotāja aizbrauca uz Oklahoma Sitiju uz psiholoģisku apsekošanu, kura ietvēra atrašanos sensoru deprivācijas kabīnē. Kobba tajā pavadīja gandrīz desmit stundas, kas kļuva par rekordu: līdz viņai nevienam nebija izdevies izturēt informācijas badu bez halucināciju rašanās pēc 6 stundām 20 minūtēm. Testēšana beidzās Aviācijas medicīnas skolā Pensakoltā (Floridas štats), kur Kobba atkal nodemonstrēja spīdošus rezultātus.
Viņas panākumi iedvesmoja pētījuma dalībniekus, un viņi uzaicināja uz testēšanas programmu jaunas kandidātes. Kopumā pie izmēģinājumiem tika pielaistas 13 sievietes, ieskaitot Kobbu, tāpēc NASA vēsturnieki šo grupu sauc par “Merkurijs-13”. Pati jaunākā bija 23-gadīgā Mērija (Villija) Fanka, bet pati vecākā – 41-gadīgā Džeina Harta, astoņu bērnu māte, kura bija ieguvusi pilota licenci Otrā pasaules kara laikā. Dažas no viņām iedegās sapnī par lidojumu kosmosā tik ļoti, ka, lai piedalītos pārbaudījumos, pameta pastāvīgo darbu. Tomēr divas dienas līdz plānotās viņu grupas ierašanās Pensakoltā programmu slēdza.
Uzzinājusi, ka pārbaudījumi atcelti, Kobba devās uz galvaspilsētu, lai pamēģinātu pierunāt valdības ierēdņus atjaunot programmu. Viņa un Džeina Harta, kura, papildus, bija senatora-demokrāta sieva, tikās ar viceprezidentu Lindonu Džonsonu. Zem viņu spiediena 1962.gada jūlijā notika klausīšanās Pārstāvju palātas zinātnes un astronautikas komitejas Speciālajā apakškomitejā, kuras laikā vajadzēja noteikt, vai sieviešu izslēgšana no izmēģinājumu programmas ir demokrātiska.
Uzstājoties noklausīšanās laikā Kobba un Harta visādi lielīja Lavleisa fonda iniciatīvu. Pēkšņi pret viņām uzstājās Žaklīna Kokrana – nopelniem bagāta pilote un pirmā sieviete, kura bija pārvarējusi skaņas barjeru reaktīvā lidmašīnā. Agrāk viņa pati bija piedalījusies izmēģinājumu programmas finansēšanā, taču tagad paziņoja, ka astronautu sieviešu komandas izveide nesīs kaitējumu NASA kosmiskajai programmai, jo kandidātes taču var pamest to jebkurā brīdī dēļ “precībām, bērna piedzimšanas un citiem iemesliem”. Astronauti Džons Glens un Skots Karpenters piemetināja viņas vārdiem, ka sievietes neatbilst atlases kritērijiem un tāpēc nevar pretendēt uz vietu NASA vienībā: visi astronauti bija kara lidotāji ar inženiera diplomiem.
Neskatoties uz to, ka dažiem no grupas “Merkūrijs-13” bija lidotāja-izmēģinātāja pieredze, bet dažiem bija nozīmīgi vairāk lidojuma stundu vieglmotora lidmašīnās, nekā astronautiem, apakškomisija neatbalstīja iniciatīvu.
Neviena no Lavleisa programmas dalībniecēm tā arī nekļuva par astronautēm, kaut arī 1972.gadā tika pieņemts likums par vienādām iespējām stājoties darbā, kurš teorētiski varēja palīdzēt visiem, kuri vēlējās, pretendēt dalībai NASA kosmiskajā sagatavošanā. Ieraudzīt Zemi no kosmosa palaimējās tikai Mērijai Fankai 82 gadu vecumā – 2021.gada 20.jūlijā viņa veica suborbitālo lidojumu raķeškuģī New Shepard, kuru bija radījusi privātā Blue Origin.
Čaikas problēmas
Padomju Savienībā pie lēmuma sūtīt kosmosā sievietes arī nonāca ne uzreiz. Ideju 1961.gada maijā izteica ģenerālleitnants Nikolajs Petrovičs Kamaņins, kurš GKS virspavēlnieka uzdevumā nodarbojās ar kosmonautu vienību. Viņš pavadīja Gagarinu ārzemju braucienos un pievērsa uzmanību tam, ka diezgan bieži Juriamu Aleksejevičam jautāja par to, vai Padomju Savienība gatavojas palaist orbītā kosmonauti. Bez tam, uz Kamaņinu acīmredzami atstāja iespaidu Džerijas Kobbas darbošanās, kura tajā laikā mēģināja pievērst sabiedrības uzmanību grupai “Merkūrijs-13”.
Tomēr padomju kosmiskās programmas vadītāji, ieskaitot galveno konstruktoru Sergeju Pavloviču Koroļovu, asi izteicās pret Kamaņina ieceri, un viņam bija vajadzīgs pusgadu ilgs aizkulišu pārrunu periods, lai panāktu savu. 1961-mā gada oktobrī Koroļovs nosūtīja prasību uz GKS par to, ka nepieciešams veikt papildus atlasi kosmonautiem, tajā skaitā piecām sievietēm, decembra beigās KPSS CK Prezidijs piekrita ar Ģenštāba lūgumam šajā jautājumā un atbalstīja lēmumu par uzņemšanu.
Par cik kara lidotājas tolaik negatavoja, kandidātes nolēma meklēt to meiteņu vidū, kuras bija sporta-aizsardzības organizācijas DOSAAF uzskaitē. 1962.gada janvārī tika saņemtas 58 sportistu, kuras bija izteikušas vēlmi lidot kosmosā, personas lietas; viņas pēc kārtas sāka izsaukt uz Maskavu.
Par sarežģījumiem, kuri radās pašā pirmajā etapā, liecina sekojošs fakts: no Orlas aviokluba tika izsauktas četras kandidātes; pēc trīs dienu ilgas apsekošanas poliklīnikā divas aizsūtīja atpakaļ; atlikušās izgāja slodzes pārbaudījumus Zinātniski pētnieciskajā aviācijas hospitālī Sokoļņkos, kur vienai tika atklāts defekts mugurkaulā. Nonākt līdz mandātu komisijai spēja tikai Valentīna Borzenkova, taču tur viņas kandidatūru noraidīja vecums dēļ: viņai vēl nebija 20 gadu.
Kā tika plānots, kosmonautu vienības sieviešu grupā ieskaitīja piecas: Žannu Jerkinu, Tatjanu Kuzņecovu, Valentīnu Ponomarjovu, Irinu Solovjovu un Valentīnu Tereškovu. Precējusies un ar bērnu bija tikai Ponomarjova, taču viņai bija pilota iemaņas (osvojahima lidmašīnas - По-2 un Як-18) un augstākā izglītība (šķidro raķešu dzinēju inženieris-mehāniķis). Pārējās sieviešu grupas locekles bija parašutistes un līdz nonākšanai vienībā miglaini stādījās priekšā dzimtenes kosmonautikas reālijas. 1962.gada 15.decembrī katrai no piecām kandidātēm piešķīra jaunākā leitnanta pakāpi, un viņas sāka gatavot lidojumam kuģī “Vostok”.
Pirmās kosmonautes izvēle atšķīrās no pirmā “Vostok” pilota izvēles. Pēc kolosālas starptautiskas rezonanses, kuru bija izraisījis Gagarina lidojums, padomju politiķi skaidri stādījās priekšā, ko nozīmē būt pirmajiem kosmosā. Jo vairāk, ja gatavojot palaišanai “Vostok” Koroļovs nešaubījās, ka pēc Gagarina lidos viņa biedri, tad tagad tādas pārliecības nebija: sievietes lidojums varēja izrādīties vienīgais uz desmitgadēm.
Jurijs Gagarins, kurš kūrēja kosmonautu sagatavošanu, Sergejs Koroļovs un Nikolajs Kamaņins citu starpā izdalīja Valentīnu Tereškovu. Viņiem patika viņas spēcīgais raksturs un sabiedriskā aktivitāte. Pie tā speciālisti deva priekšroku Ponamarjovai, kura likās vairāk piemērota no profesionālā viedokļa. Ir versija, ka strīdu atrisināja pats valsts galva Ņikita Hruščovs: Tereškova pēc izglītības bija audēja, bet tekstilrūpniecības pārstāves iekšpolitikā un valsts propagandā spēlēja vienu no galvenajām lomām.
1963.gada martā Kamaņins piedāvāja divu kuģu grupas lidojumu ar sievietēm uz borta, tomēr valdība neatbalstīja šo ideju nolemjot uz viena no diviem kuģiem palaist vīrieti. 14.jūnikā Baikonuras kosmodromā startēja kuģis “Vostok-5” ar Valēriju Bikovski (izsaukuma vārds Jastrebs). Kad visi pārliecinājās, ka kosmonauts adaptējies pie bezsvara stāvokļa, bet visas kuģa sistēmas strādā normāli, 16.jūnijā palaida “Vostok-6” ar Valentīnu Tereškovu (izsaukuma vārds Čaika). Bija paredzēts, ka Bikovskis lidos astoņas diennaktis, bet Tereškova – trīs dienas.
No sākuma likās, ka grupas lidojums noritēs ideāli. Tereškova uzvedās atbildīgi, ziņoja par savu stāvokli precīzi un lietišķi, nodibināja kontaktu ar Bikovska kuģi, lieliski novadīja sarunu seansu ar Hruščovu. Taču otrajā diennaktī lidojuma vadītāji pievērsa uzmanību uz Tereškovas izvairīgajām atbildēm. Vēlāk, 20.jūnija ziņojumā, viņa atzinās, ka pirmo diennakti praktiski nejuta skafandru, bet pēc tam viņai parādījās smeldzošas sāpes labajā apakšstilbā; viņu mocīja nelabums, un viņa nevarēja ēst sagatavoto proviantu. Dēļ problēmām ar pašsajūtu Tereškova faktiski norāva zinātnisko eksperimentu programmu: nevarēja atsaitēties no krēsla un aizsniegties līdz materiālu atrašanās vietai.
Kosmoss arī piemeta problēmas: saules uzliesmojumu dēļ Zemes atmosfēra “uzbrieda”, un “Vostoku” dabiskā bremzēšana paātrinājās. Vadība izlēma atgriezt Bikovska kuģi atpakaļ uz Zemi trešās diennakts beigās, bet Tereškovas kuģi – trešās beigās. 18.jūnijā kosmonautei vajadzēja izmēģināt rokas vadību, lai automātiskās orientācijas sistēmas atteikuma gadījumā pārņemt nolaišanās kontroli savās rokās. Tomēr ne ar pirmo reizi, ne ar otro reizi viņai neizdevās veikt mēģinājumu. Priekš viņas sastādīja darbību instrukciju, kuru 19.jūnija rītā viņai nolasīja Gagarins personiski pieprasot apstiprinājumu katras darbības izpildei.
Šajā reizē viss noritēja labi, un zemes dienesti saņēma pavēli nosēdināt kuģi. Nolaišanās aparāts veiksmīgi nosēdās aprēķinātā rajonā, kur to uzreiz atrada vietējie iedzīvotāji. Tereškova bija izsalkusi un labprāt pieņēma viņu atnesto cienastu: kartupeļus ar lokiem un kumisu. Kā pateicības zīmi viņa, pārkāpjot pēcnolaišanās reglamentu, izdalīja tūbiņas ar kosmisko ēdienu, pēc kā nācās aizpildīt borta žurnālu.
Par visām šīm problēmām un kosmonautes darbībām uzzināja vadība, un to pozīcija, kuri uzskatīja, ka sievietes vēl agri laist kosmiskajā telpā, nostiprinājās. Tomēr Tereškova bija veiksmīgi izpildījusi galvenos uzdevumus, kurus viņai bija uzdevusi valdība: kļuva par vienu no propagandas ikonām un uzstājās ar iedvesmojošām runām padomju un ārzemju pilsoņu priekšā.
Džerija Kobba mēģināja izmantot Tereškovas piemēru, lai atjaunotu programmu “Merkūrijs 13”. Savā intervijā šajā sakarībā viņa paziņoja: “Kauns ir tajā, ka mēs, taisoties kaut kad nosūtīt sievieti kosmosā, neizdarījām to pirmie”. Tomēr NASA administrācija palika nelokāma.
Pierādīt ar darbu
Kaut arī Tereškovas lidojums beidzās neviennozīmīgi, sieviešu grupu kosmonautu vienībā neizformēja, un viņas turpināja gatavoties nākamajiem orbitālajiem reisiem. Tajā skaitā, Kamaņins piedāvāja nosūtīt Valentīnu Pomanarjovu un Irīnu Solovjovu divu nedēļu ilgā lidojumā ar “Voshod-2” tipa kuģi, kurš bija aprīkots iziešanai atklātā kosmosā. Ja šo reisu tomēr novadītu, tas kļūtu par lielāko sasniegumu. Taču tas varēja beigties bēdīgi: kā parādīja ilgstošie lidojumi kuģos “Sojuz”, divas nedēļas bezsvara apstākļos uzrāda būtisku negatīvu ietekmi uz cilvēka organismu, net 1960-jos gados reabilitācijas procedūras vēl nebija pietiekami izstrādātas.
1969.gada rudenī, ieraugot, ka sieviešu sagatavošana lidojumam ir praktiski slēgta, Kamaņins sapulcēja viņas un ieteica uzrakstīt vēstuli uz PSKP CK. Viņas tā arī izdarīja, taču par spīti cerībām ar glavkoma pavēli viņu komanda tika izformēta.
Savienotajos Štatos tajā pat laikā situācija mainījās uz labo pusi. 1971.gadā NASA administrators Džeimss Fletčets nozīmēja afroamerikānieti Rutu Harrisu par direktori vienlīdzīgās darbā iekārtošanās iespējās. Viņa ātri sadūrās ar to, ka kosmiskās pārvaldes vadība pieturās pie segregācijas politikas darbā pieņemšanas laikā: kaut arī tur strādāja 4432 sievietes, tikai 310 nodarbojās ar zinātni un tehniku – pārējās bija juristes un sekretāres. Harrisa ar kolēģēm sagatavoja ziņojumu un nosūtīja to tieši Fletčeram. Tajā cita starpā bija teikts:
NASA nodemonstrēja pasaulei, ka tai ir nebeidzama iztēle, vīrišķība un ticība, neatlaidība un nebeidzams kosmiskais potenciāls … Tomēr, neskatoties uz patiesiem centieniem no dažu vadītāju un darbinieku puses, cilvēka tiesību nodrošināšana NASA tā arī nav izkustējusies no nulles punkta. Patiesībā “vienlīdzīgas iespējas” NASA – tie ir māņi.
Fletčers atlaida no darba stūrgalvīgo Harrisu, kas izsauca veselu kritikas vētru masu informācijas līdzekļos. Vēl vairāk, 70 pārvaldes darbinieki noprotestēja viņa lēmumu, bet Fonda juristi vērsās ASV valsts lietu Komisijā ar lūgumu atzīt Harrisas atlaišanu par “nelikumīgu represiju”. 1974.gada augustā viņa tika atkārtoti pieņemta darbā.
Harrisas pūles cīņā par vienlīdzību deva rezultātu. 1976.gada 8.jūlijā NASA paziņoja par pilotu un speciālistu uzņemšanu planetāro misiju daudzkārt lietojamos kosmosa kuģos “Speis Šatl” (“Space Shuttle”) realizācijai, pie tam visādi dzimuma un rases ierobežojumi tika atcelti. Kandidātus vērtēja tikai pēc profesionālajām īpašībām: pilotiem vajadzēja būt kā minimums bakalaura grādam fizikā vai tehniskajās zinībās, kā arī ne mazāk kā 1000 stundu lidojumiem; speciālistiem – akadēmisko pakāpi bioloģijas zinību jomā.
Vēl vairāk, zinot, ka amerikāņu sabiedrībā izveidojies aizspriedums pret NASA politiku, pārvaldes kadru darbinieki sazinājās ar organizācijām, kuras nodarbojas ar sieviešu un minoritāšu tiesībām, lai tās izplatītu informāciju par iespējām pieteikties. Jaunās NASA politikas reklāmai piesaistīja Nišelu Nikolsu – tajā laikā pazīstamu aktrisi, kura spēlēja leitnantes Uhuras lomu kulta zinātniski-fantastiskajā sāgā “Zvaigžņu ceļš”.
1978.gada janvārī NASA administrācija paziņoja, ka uzņemšana astronautu grupā Nr.8 ir pabeigta. Tajā iekļuva 35 cilvēki, tajā skaitā sešas sievietes misijas speciālistu vidū: Šenona Lusida, Džudite Reznika, Ketrīna Salivana, Margareta Seddona, Anna Fišere un Sallija Raida, kurai bija lemts kļūt par pirmo astronauti. Pie tam, amerikāņu presei, kura atspoguļoja sieviešu uzņemšanu sagatavošanu lidojumiem šatlos, izrādījās grūti atturēties no stereotipu izmantošanas: reportāžās tika runāts nevis par profesionālismu, kas ir tipiski stāstiem par vīriešiem-astronautiem, bet, piemēram, par kulinārijas iemaņām vai diētu. Sieviešu grupas Nr.8 sagatavošanas laikā tika uzstādītas paaugstinātas prasības, un viņām bieži nācās darboties saspringtāk par kolēģiem, lieku reizi pierādot savas tiesības piedalīties kosmisko lidojumu programmā.
Padomju Savienībā pamanīja, ka NASA beidzot taisās uztaisīt vienlīdzību kosmosā nevis deklaratīvu, bet reālu.uz šī fons Valentīns Petrovičs Gluško, raķešbūves pionieris un Zinātniski ražojošās apvienības “Enerģija” galvenais konstruktors, spēja izstumt ideju par padomju sieviešu lidošanu orbītā atjaunošanu. 1978.gadā Galveno medicīnisko komisiju izgāja kosmonautes no pirmās grupas: Valentīna Tereškova un Tatjana Kuzņecova. Un kaut arī abas ieguva piekļuvi speciālajai sagatavošanai, vienībā tika nolemts uzņemt jaunas kandidātes.”Enerģijas” darbinieki izsūtīja direktīvas ieinteresētajām organizācijām ar priekšlikumu nosūtīt kandidātes. Pēc iepriekšējas atlases viņas uzaicināja uz Medicīniski-bioloģisko problēmu institūtu, kur 1979,gada laikā tika veiktas ambulatorās un stacionārās medicīniskās apsekošanas.
Uz decembri piekļuvi specsagatavošanai ieguva 11 grupas dalībnieces. Viņu vidū bija arī Svetlana Savicka – pieredzējusi lidotāja-izmēģinātāja un pasaules čempione virzuļlidmašīnu augstākajā pilotāžā. Pēc daudziem gadiem, atceroties savas karjeras etapus, viņa stāstīja:
Es uzstādīju sev mērķi lidot, apgūt jaunu tehniku. Bija nepieciešams mācīties, attīstīties, iegūt jaunas zināšanas. Pateicoties rekordiem un labām rekomendācijām mani piekomandēja M.M.Gromova vārdā nosauktā Lidojumu-pētnieciskā institūta lidotāju-izmēģinātāju skolai. Sievietes tolaik neuzņēma aviācijas mācību iestādēs. Nācās ar savu darbu, saviem rezultātiem pierādīt, ka es esmu pelnījusi vienlīdzīgu attieksmi. Skatījās ar interesi, kāds ar skepsi, taču mani tas neuztrauca. Vajag labi pildīt savu darbu, tad neviens muti nevērs vaļā.
Gluško panāca, lai tiktu saformētas divas kosmonautu ekipāžas ar sieviešu līdzdalību: pirmajā bija Svetlana Savicka, otrajā – Irīna Proņina. Savicka aizlidoja uz staciju “Salīts-7” 1982.gada augustā kopā ar Leonīdu Popovu un Aleksandru Serebrovu. Viņi tur bija nedēļu un veica 22 eksperimentus.
Protams, neiztika bez genderiskiem stereotipiem: piemēram, Anatolijs Berzevojs, pastāvīgās ekspedīcijas komandieris, pajokoja, ka priekš Svetlanas sagatavots virtuves priekšauts, bet viņa pārinieks Valentīns Ļebedevs pasniedza viņai kosmosā izaudzētu puķi pušķīti. Pie kam padomju prese rakstīja par to ar baudu, nemanot, ka attiecībā uz vīriešiem tādi joki izskatītos aizvainojoši.
Galarezultātā Gluško nolēma organizēt pilnībā sieviešu ekipāžai ar Svetlanas Savickas, Jekaterinas Ivanovas un Jeļenas Dobrokvašinas dalību, kā arī pirmo sievietes-kosmonautes iziešanu atklātā kosmosā, kuru vajadzēja realizēt Irīna Proņina. Taču plānus pārskatīja, un 1984.gada jūlijā uz staciju atkal devās Savicka kopā ar Vladimiru Džanibekovu un Igoru Volku; tad arī viņa veica trīs stundu ilgu iziešanu kosmosā.
Pēc Gluško nāves interese par kosmonaušu lidojumiem atkal izdzisa. Tajā pat laikā amerikānietes aktīvi panāca nokavēto: 1983-ša jūnijā orbītā devās Sallija Raida, 1984-tā oktobrī Ketrīna Sallivana izgāja atvērtā kosmosā, bet 1999-tā jūlijā Ailina Kollinza kļuva par pirmo sievieti – šatla komandieri, Pegija Vitsone 2017-tā aprīlī kļuva par pirmo Starptautiskās stacija sievieti-komandieri un uzstādīja rekordu NASA astronautu vidū orbītā esības laika ziņā (665 diennaktis). Kopā kosmosā bijušas 55 ASV pilsones.
Krievijas panākumi ir pieticīgāki: kosmonaušu sarakstam daudzu gadu laikā pievienojušās Jeļena Kondakova, Jeļena Serova, Anna Kikina un aktrise Jūlija Peresļida. Mūsu tautiešu ceļš kosmosā pagaidām paliek ļoti grūts.
Pirmās
Par cik kosmiskās aģentūras ir ne tikai ASV un Krievijā, nebūs pareizi apiet uzmanībā citas valstis.
- Pirmā no Eiropas iedzīvotājām kosmosā pabija brite Helēna Šarmane – 1991.gadā, misijas, kura saņēma privātu finansējumu, sastāvā. Pirmā astronaute no ESA (Eiropas kosmosa aģentūra) bija francūziete Klodija Eņjere – viņa bija apmeklējusi staciju “Mir” 1996.gadā un MKS 2001-jā.
- Par pirmo JAXA (Japānas aerokosmisko pētījumu aģentūra) astronauti kļuva Tikai Mukai: viņa bija “Kolumbijas” ekipāžas sastāvā 1994.gada jūlijā.
- 1997.gadā kosmosā devās pirmā indiešu izcelsmes sieviete – Kalpana Čavla, tiesa, kā NASA astronaute. 2003.gadā viņa kopā ar citiem “Kolumbijas” ekipāžas locekļiem gāja bojā šatla nolaišanās laikā
- Pirmās vietas palmu zaru Ķīnā ieguva Lju Jan. Viņa bija “Šeņčžou-9”, kurš startēja 2012.gada jūnijā, ekipāžas locekle. Tomēr kā pirmā sieviete atklātā kosmosā izgāja ķīniete Van Japin – 2021.gada novembrī. Lju Jan to izdarīja tikai 2022.gada septembrī.
- Bet nesen šim sarakstam pievienojās arī Saūda Arābijas pilsone: 2023.gadā karaliste nosūtīja kosmosā astronauti Raijanu Barnavi kuģī Crew Dragon.
* * *
Šodien sievietes lidojums orbītā neizraisa īpašu pārsteigumu, ne arī īpašu sajūsmu. Viņu tiesības strādāt stacijā, iziet atklātā kosmosā, piedalīties sarežģītos eksperimentos ir kļuvušas vispārpieņemtas. Ar vien vairāk popularitāti iegūst viedoklis, ka sievietes labāk par vīriešiem ir piemērotas ilglaicīgiem reisiem un, iespējams, tieši viņām lemts pirmām doties uz Marsu. Tajā ir vēsturiskais taisnīgums: vīrieši atklāja cilvēcei kosmosu, taču tieši sievietes padarīs to apdzīvojamu.
https://www.mirf.ru/science/space/kosmonavtika-zhenskogo-roda-dolgaya-doroga-zhenschin-na-orbitu/