Pati Utopijas ideja pieder jau Platonam, kurš īstenībā to arī radīja savā „Valstī”, pirmo Eiropas domātāju ideālas sabiedrības modeli. Taču literārās utopijas žanrs – tas ir darbi, kas apraksta sabiedrību, kas autora prātā, ir absolūti laimīga – ir samērā jauns: par šī žanra dibinātāju oficiāli uzskata izcilo britu XVI gadsimta humānistu Tomasu Moru. Viņš arī dāvāja savai „brīnišķīgajai salai” (pie viena arī visam žanram) nosaukumu "utopija” – vai nu no grieķu „laba vieta”, vai no tās pašas grieķu valodas „vieta, kuras nav”. Kā gan ideālo vietu iztēlojās tālās pagātnes lielie sapņotāji?

Racionālais Tomass Mors pieļāva savā ideālajā sabiedrībā vergu eksistenci, taču karsti uzstājās par sieviešu līdztiesību, vispārēju izglītību un – nāves sodu aizliegšanu... Karstasinīgais Tomazo Kampanella šokēja līdzpilsoņus ar bērnu valsts audzināšanu, „brīvo mīlestību” un tradicionālās ģimenes atmiršanu... Frensiss Bēkons, kuram piemīt tas gods radīt „tehnokrātisku” utopiju, apdziedāja sabiedrību, kas izmantoja zinātnes sasniegumus, sākot no – „mūžīgā dzinēja” līdz telefonam... Bet asprātīgais Sirano de Beržeraks radīja paradoksālu un smieklīgu pasauli, ko apdzīvoja fantastiskas būtnes, ko uz Zemes uzskata par „orākuliem, nimfām, ģēnijiem, fejām, penātiem, vampīriem, mājas gariņiem, spokiem un gariem”... Sabiedrības, par kurām šajā krājumā būs jāizlasa, diez vai mūsdienu lasītājam liksies „utopiskas” šī varda ierastajā nozīmē, taču, jo interesantāk būs uzzināt, kādi priekšstati par laimi bija cilvēkiem pirms daudziem gadsimtiem.

https://www.livelib.ru/book/1002900336-klassicheskaya-utopiya-sbornik-sirano-de-berzherak