Minēto dārgumu lielāko daļu, kā tagad pieņemts uzskatīt, saskaņā ar Bībeles Pirmo Ķēniņu grāmatu un hronikām, veidoja vara un bronzas darinājumi. Plaši vara ieguves darbi notika Negevas tuksnesī, un nesen tur atrastā ēģiptiešu plāksne ar Tutmosa III vārdu apstiprina, ka tajā laikā tur aktīvi ieguva vara rūdu.
Tomēr mītisko raktuvju atrašanās vieta joprojām ir tīta noslēpumainības plīvurā. Bībele piedāvā vilinošus, taču nedrošus pavedienus. Tajā minētas divas vietas – Ofīra un Taršisa. No Ofīras pienāca zelts, bet Taršisa bija vieta, no kurienes kuģi devās pēc tā. Jau minētajā Pirmajā Ķēniņu grāmatā teikts: “…un devās viņi uz Ofīru, un paņēma tur zeltu četrsimt divdesmit talantus un atdeva ķēniņam Zālamanam.” Kuģis, kas piegādāja zeltu no Ofīras, pieminēts arī Sābas ķēniņienes vizītes laikā, sakarā ar to, ka “atveda arī daudz sarkankoka un dārgakmeņu”.
Tādējādi Bībele nepasaka, kur atradās Ofīra, vienīgi apliecina, ka tā tiešām pastāvējusi. Ar Taršisu saistītie teksti pirmajā acu uzmetienā šķiet konkrētāki, jo tajos stāstīts par kuģiem, kas dodas uz Taršisu, un citiem – no tās pienākošajiem. Tā Bībelē teikts, ka Zālamans sūtīja ekspedīciju kopā ar feniķiešiem, pār kuriem valdīja Tīras valdnieks Hirams I. kuģi izbrauca no Ešion-Haveras ostas Niedru (Sarkanajā) jūrā.
Tāpat Bībelē teikts, ka Zālamanam jūrā bija “…Taršisas kuģis kopā ar Hirama kuģi; reizi trīs gados pienāca Taršisas kuģis, kas atveda zeltu un sudrabu, ziloņkaulu, nēģerus un pāvus”.
Bet kur atradās Taršisa? Ecekiēls rakstīja, ka feniķieši tur tirgojās ar sudrabu, dzelzi, kokmateriāliem un svinu. Aptuveni 70 gadus pēc Zālamana, kad Izraēlas bagātības bija krietni sarukušas, Jūdejas valdnieks Jehošafats mēģināja no Ešan-Haveras aizkuģot līdz Ofīrai, taču vētra sadragāja kuģus jau ostā. Cita Bībeles norāde uz Taršisu atrodama pravieša Jonas grāmatā. Pravietis mēģināja tur aizbēgt, kad ar viņu notika kāds nepatīkams piedzīvojums – kļūdas dēļ pravietis samaksāja par braucienu uz Japijas ostu Vidusjūrā.
Tādējādi rodas trīs versijas. 1) Pastāvēja vairākas vietas ar nosaukumu “Taršisa” (šo vārdu var tulkot arī kā “kausējamā krāsns”), kuras bija saistītas ar minerālu ieguvi un, iespējams, arī ar kravas kuģiem, kurus izmantoja to pārvadāšanai. 2) Mūsu ēras 1.gadsimtā dzīvojošais ebreju vēsturnieks Josifs Flāvijs identificē šo vārdu ar pazīstamo romiešu laiku ostu – Tarsu. Viņa versija par Zālamana kuģojumiem ir šāda: “…tā kā ķēniņam Tarsas jūrā bija daudz kuģu, viņš pavēlēja atvest visdažādākās preces no pašām tālākajām zemēm.” Tas nav pretrunā ar pirmo teoriju, ja uzskatām, ka Zālamanam bija Taršisas (Tarsas) kuģis braucieniem uz Taršisu (dažādām metāla kausēšanas vietām). 3) Taršisa ir Tartesa – sena valsts, kas atrodas mūsdienu Spānijas teritorijā tagadējās Kardisas apkaimē, ko senie grieķi apraksta kā ievērojamu sudraba ieguves vietu. Zināms, ka feniķieši tirgojās ar Spāniju, bet pēc tam kolonizēja to, tāpēc Tartesa varētu būt ķēniņam Zālamanam piegādājamo derīgo izrakteņu ieguves vieta.
Tomēr neviena no trim versijām nav pietiekami pārliecinoša. Taršisa varēja būt arī viens no punktiem, caur kuru vēlāk nosūtīja Melnās jūras piekrastē iegūto rūdu, tāpat kā Tartesā ieguva sudrabu. Taču kā būt ar pērtiķiem, ziloņkaulu, pāviem un nēģeriem? Ne Melnās jūras piekraste, ne Spānija, ne Taršisa nekādā veidā to visu nevarēja piegādāt! Un kāpēc Zālamana kuģiem bija vajadzīgi veseli trīs gadi, lai aizkuģotu līdz vienai no šīm vietām un atpakaļ?
Vārda “Taršisa” nozīme nav skaidra, un, ja tas ir vietas nosaukums, tad visticamāk tā atrodas kaut kur tālu, tāpat runa varēja būt nevis par vienu vietu, bet vairākām.
Mahad-ad-Dhabadā, Saūda Arābijā arheologi uzgāja gigantiskas zelta raktuves, kas darbojās tieši ķēniņa Zālamana laikā. Iespējams, tā bija Ofīra, uz kurieni devās “Taršisas kuģis kopā ar Hirama kuģi”. Kas attiecas uz eksotiskajām dāvanām, tad Tartesa pavisam droši varēja būt vieta, no kurienes doties krietni riskantākos kuģojumos apkārt Āfrikai un, iespējams, arī uz Ameriku. Sengrieķu vēsturnieka Herodota stāsts par to, ka aptuveni 600.gadā p.m.ē. feniķieši, izbraucot no Sarkanās jūras dienvidu virzienā, spēja apbraukt apkārt Āfrikai un atgriezties Vidusjūrā pie Ēģiptes krastiem, nerada ne mazāko neticību seno vēsturnieku vidū. Viņu ceļš gāja caur Gibraltāra šaurumu, tiešā Tartesas tuvumā. Šādi ceļojumi varēja notikt arī ķēniņa Zālamana laikā, un to laikā kuģi varēja uzņemt gan pērtiķus, gan ziloņkaulus, gan arī nēģerus kopā ar sudrabu no pašas Tartesas, kas deva nosaukumu ceļojumiem un kuģu tipam, kas tajos piedalījās.
Tomēr ir arī cita hipotēze, ko iespējams vai nu pieņemt iepriekšējās vietā vai arī uzskatīt par tās papildinājumu.
Ir ne mazums datu, kas liecina, ka tajā pat laikā jauno Pasauli apmeklējuši citu kontinentu pārstāvji. To maršruts varēja būt vērsts pretējā virzienā – no Vidusjūras caur Herkulesa stabiem uz Atlantiju.
Par mistisko ķēniņa Zālamana raktuvju atrašanās vietu izteikts milzums hipotēžu. Jaunie priekštati par seno jūrasbraucēju navigācijas spējām ļauj ar lielu varbūtību izteikt ideju, ka tās varētu atrasties arī Centrālajā vai Dienvidamerikā.