Nav brīnums, ka rakstnieki-fantasti gandrīz uzreiz zaudēja interesi par to.
Bija gan vēl viens slavens romāns par Venēru, nostalģisksun bezcerīgi novecojis (par ko autors bez šaubām zināja) – Rodžera Želaznija „Viņa sejas durvis, viņa rīkles liesmas”, ko publicēja 1965. gadā.
1968. gadā Braians V. Oldiss un Harijs Harisons izdeva retrospektīvu antoloģiju ar nosaukumu „Paliec sveika, fantastiskā Venēra!”, kā nostalģisku atvadu zīme ar sapni. [Antoloģijas sastādītājs ne ar vienu vārdu nepiemin krievu un padomju fantastus, kuri arī ir veltījuši daudzas lapaspuses mīlestības planētai. Pavisam noteikti, ir visai cienījami tādi pieminēšanas vērti darbi kā Anaņija Ļakide „Zvaigžņu okeānā”, Aleksandra Beļajeva „Lēciens tukšumā”, Georgija Martinova „Zemes māsa”, Leonīda Onoško „Uz oranžās planētas”, Georgija Bovina „Zemes bērni”, Arkādija un Borisa Strugacku „Ugunīgo mākoņu pasaulē”. Nevar neatcerēties arī Staņislava Lema romānu „Astronauti”, kaut arī viņš nebija padomju rakstnieks, taču kādreiz piederēja sociālistiskajai nometnei – redaktora piez.]
[Izdevuma redaktors piemirsis tādu pavisam cienījamu padomju fantastikas darbu kā Aleksandra Kazanceva romānu „Vētru planēta” – t.p.]
Pēc tam stāsti par otro planētu patiešām pazuda.
Uz laiku.
Septiņdesmitajos gados maz kas parādās fantastikā par Venēruun, ja runājam plašāk – arī par Marsu un jebkādu citu Saules sistēmas planētu. Taču astoņdesmitajos un vēl biežāk un biežāk deviņdesmitajos un nulles gados, rakstnieki-fantasti atkal sāka interesēties par Saules sistēmu, tāpēc ka palaistās kosmiskās zondes sāka piegādāt datus, kas pierādīja, ka tā ir daudz interesantāka un pat brīnumaināka vieta, kā sākumā domāja. Fantasti atgriezās arī pie Venēras, jo ideja par tās apgūšanu, padarot to piemērotāku dzīvei – pirmo reizi kaut ko līdzīgu piedāvāja, cik es zinu, Olafs Stepldons romānā „Pēdējie un pirmie cilvēki” 1930. gadā – tika apskatīta tādu rakstnieku kā Pamela Sardženta un Kims Stenlijs Robinsons darbos. Džona Varlija stāstā „Kausā” tika attēlotas pilsētas zem bruņu kupola, kas iztur augstas temperatūras, spiedienu un indīgo atmosfēru. Džefrija Lendisa stāstā „Sultāns mākoņos”, kas 2011. gadā ieguva Teodora Stārdžona prēmiju, tiek minētas pilsētas, kas mūžīgi kustas Venēras atmosfēras augšējos, aukstākajos slāņos.
Tā nu pēdējās, dažās desmitgadēs interese pret mīlestības planētu ir radusies no jauna, taču vairums no rakstniekiem ir aizmirsuši veco, labo Jauno Venēru, par kuru tik daudzus gadus ir sapņojuši iepriekš.
Kāpēc nevarētu par to atcerēties no jauna?
Kā piezīmēja mans partneris šīs grāmatas veidošanā Džordžs Mārtins savā priekšvārdā antoloģijai „Senais Marss” [skatiet attiecīgo tulkojumu LFFB mājaslapā – t.p.], zinātniskā fantastika vienmēr ir bijusi daļa no lielās, romantiskās tradīcijas literatūrā, bet tā sauktajos, reālistiskajos romānos nekad nav bijis reālisms. Galu galā, Mārtins saka, „rietumu rakstnieki joprojām raksta par Mežonīgajiem Rietumiem, kas nekad nav eksistējis tādā veidā, kā tas tiek attēlots”; „reālistisks vesterns”, kas attēlo fermerus šāvēju-kovboju vietā, tik labi netiks pirkts. Detektīvu autori turpina sacerēt pasakas par privātdetektīviem, kas atklāj slepkavības un izseko sērijveida maniakus, tajā pašā laikā, reālā dzīvē policijas inspektori lielāko darba daļu velta, pētot fiktīvas pretenzijas uz apdrošināšanu, fotogrāfē laulību pārkāpšanas ainas lētos moteļos, lai juridiski pamatotu laulību šķiršanu. Vēsturisku romānu autori vairo darbus par seniem laikiem, kas beigušies, un par kuriem mēs zinām maz vai gandrīz neko.
Kāpēc tad neradīt no jauna brīnišķīgo, dīvaino, krāsaino sapni par Jauno Venēru?
Rezultātā mēs sazinājāmies ar vairākiem, mums zināmiem autoriem, kā pazīstamie, tā iesācējiem, brīdinot, ka mums nav vajadzīgi, ne veco šedevru pakaļdarinājumi, ne postmodernistiskas parodijas, ne stāsti par terraformēšanu un mūsdienu Venēras kolonizēšanu vai orbitālās stacijas ap planētu, kupolveida pilsētas indīgo gāzu ellišķīgās pekles vidū, bet ir vajadzīgs kaut kas nostalģisks par apdzīvotu Venēru, ko var atrast Lī Breketas, Edgara Berouza, Ketrīnas Mūras, Otisa Klaina, Pola Andersona, Roberta Hainlaina un daudzu citu darbos, pirms nepielūdzamie fakti, ko savāca kosmiskās zondes, sagrāva šos faktus līdz pamatiem. Vajadzīgi stāsti par veco, labo Venēru, kas klāta purviem, bezgalīgiem okeāniem, smakojošiem džungļiem. Venēra, kur mudž no dinozauriem, un protams, ar venēriešiem, citu saprātīgu rasi, kas derīga kontaktam. Vai tas ir tik svarīgi, kāds būs šis kontakts – asiņainās divkaujās, mīlas priekos, aborigēnu parašu izpētē vai nekaunīgā ekspluatācijā jeb neveiklā sadzīvē ar atnācējiem no Zemes.
Rezultāts ir jūsu priekšā. Šeit savāktie stāsti pārnesīs jūs uz vietām, kur jūs nekad neesat bijuši. Esmu pārliecināts, jūs nenožēlosiet, ka esat tās apmeklējuši.