Grāmatu “Pusnakts bibliotēka” iesāku lasīt frizētavā, kur pēc gadu ilga pārtraukuma ļāvos manikīra un pedikīra retrītam. Tā bija dubulta bauda! Mets Heigs ir radījis stāstu, kas ievelk gluži kā detektīvromāns. Galvenā varone Nora Sīda, kas ir izglītota sieviete vēl pavisam jaunos gados, nolemj pamest šo pasauli, kurai viņa nav vajadzīga. Paveikusi darbības, lai dotos prom, Nora kā caur miglu nonāk dīvainā bibliotēkā, kur viņu sagaida viņas skolas laiku mīļotā bibliotekāre. Nora ir nokļuvusi tādā kā starpstāvoklī, kad, bibliotekāres vadīta, var izvēlēties kādu no savām bezgala daudzajām dzīves grāmatām un pamēģināt katru no iespējamajām dzīvēm, kas būtu notikušas pie tādiem vai citādiem Noras pašas lēmumiem un izvēlēm. Kā pirmā Norai tiek izsniegta viņas Nožēlu grāmata…

Drusku brīnos pati par sevi, par to, cik ļoti šī grāmata mani ir ierāvusi savā atvarā. Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” mani kaitināja - tagad priecājos par gandrīz tādiem pašiem paņēmieniem, par kādiem toreiz nīgrojos. Tomēr starpība ir, un tā ir būtiska - Mets Heigs nevis vienkārši izstāsta, kādas varētu būt dzīvju variācijas, viņš tajās Noru ielaiž palūkoties un būt, bet nedod viņai līdzi šo iepriekšējo dzīvju notikumu zināšanas, tās viņai ir jāatklāj pašai. Esmu patiešām ieintriģēta, vai kāda no dzīvēm izrādīsies dzīvošanas vērta un Nora to gribēs izvēlēties.

Un te man noteikti ir arī jāpasaka, ka es noteikti neesmu šīs grāmatas mērķauditorija - man dzīves jēga ir nemitīgi acupriekšā, depresija no mana padomju sievietes izdresētā ķermeņa turas pa gabalu, - un tomēr man lasīt ir ļoti, ļoti interesanti.

No angļu valodas “Nakts bibliotēku” ir tulkojusi brīnišķīgā Zane Rozenberga, ar to nu Heigam ir paveicies.