Tāpēc var iedomāties manu prieku 1984. gadā, kad es atvēru jauna, kanādiešu rakstnieka - fantasta romānu "Dzīvības koks" un pašā sākumā izlasīju Sasaukuma zāles aprakstu, pie kura stikla kupola ir pieplacis baisms radījums, tumšais alvs, kas meklē kārtējo upuri. Tā sākas stāsts par pieciem, parastiem no pirmā acu uzmetiena Toronto universitātes studentiem, kas ievilkti cīņā par Fjonavaras izdzīvošanu, kas ir reālā pasaule, jo vienīgi tās ēna ir mūsu pasaule. Viņi uz saviem pleciem liek likteņa likto nastu, par ko viņi pat nav nojautuši.
Visu laiku, kamēr es universitātē lasīju zinātniskās fantastikas un fantāzijas kursu, es katru gadu ieslēdzu tajā arī "Fjonavaras gobelēnus". No visiem fantastikas dārgumiem es varēju izvēlēties tikai piecus romānus, un tomēr bija vērts atdot trīs vietas šajā dārgajā sarakstā "Fjonavarai". Žilbinošā, kritiķu karsti aplaimotā Gaja Keja triloģija deva man iespēju pastāstīt studentiem par "Artūra cikla" poēmu un romānu žanriem, par augsto fantāziju un Tolkina ietekmi iz mūsdienu fantāziju. Ne maz jau nerunājot par naturālistisko mitoloģiju, no seno skandināvu mītiem līdz Ziemeļamerikas indiāņu mītiem un par visādām stapžanru teiksmām. Turklāt "Fjonavaras gobelēni" ir satriecoši interesanta lasāmviela; mani studenti vienmēr izbaudīja to un es vienmēr ar baudu izmantoju gadījumu, lai pārlasītu triloģiju.
Mēs daudz strīdējāmies par vispārzināmām patiesībām "Gobelēnos": ka dāvanas vienmēr ir abpusēji griezīgas; ka par savu izvēli ir jāmaksā, un bieži par to maksā kāds cits; ka mīlestība ir bezgalīga, bet ļaunums nekad nemirst; ka pati lielākā morālā divkosība rodas tad, kad varu pieņem bez gatavības maksāt par šo varu; un, ka reizēm mēs veicam ļoti cēlus darbus, vadoties pēc ne visai cēliem motīviem. Mēs arī runājām par triloģijas ontoloģiski dialektisko pretrunu starp austo un spontāno: starp tām lietām, likteni un laiku, kas ieausts Gobelēnā, un tiem, kuriem ir pilnīga rīkošanās brīvība, ko neierobežo laiks. Kad var likties, ka mūsu dzīves nosaka Audējs, kurš sēž pie Pasauļu Aužamajām stellēm, mūsu, cilvēciskā izvēles brīvība nosaka, kādas nītis izmanto Audējs un kad. Mēs arī spriedām, kā mīti un folklora izdala mūsu cilvēciskās dabas pašus galvenos elementus un kā maģiskie objekti - Lokdalas kinžals, Laizenas kronis un sarkanais Kara Akmens vārdā Balrats - aiztur tos, kam tie pieder un vienlaikus dod lielāku varu. Mūsu diskusijas bija tik ilgas un karstas, ka tās bieži turpinājās pēc nodarbībām, vakaros, kampusa pabā.
Vairākas reizes šajos gados Gajs pats atbrauca un uzstājās manu audzēkņu priekšā. Viņš runāja, ka viņam sagādā prieku dalīties ar savu rakstnieka pieredzi, kas visus ļoti interesēja, un viņam bija ļoti svarīgi dzirdēt viņu reakciju par šo triloģiju - pat (vai īpaši) to studentu reakciju, kurus uztrauca, reizēm ļoti stipri, reliģijas un seksualitātes jautājumi, kas skarti "Fjonavarā".
Pēc triloģijas Gajs turpināja darbu pavisam jaunā fantāzijas veidā - vēsturiskajā fantāzijā un tālu atgāja no "Fjonavaras gobelēnu" augstās fantāzijas. Taču tieši šī triloģija nodrošināja viņam viena no Kanādas visu laiku labākā fantasta slavu, ne tikai šajā valstī, bet arī visā pasaulē tā gūst atsauksmes tās galvenās tēmas un liriskā proza.
Dina Teilore (Toronto, Kanāda)
* * *
Šis skats uz grāmatu no otras pasaules malas, kas atrodas ļoti tālu telpā no Toronto universitātes, bet tagad, pēc divdesmit gadiem, arī laikā, savādi sakrīt ar pirmo. Es arī esmu sēdējusi bezgalīgās diplomu pasniegšanas ceremonijās, un burvestība nepadarīja vieglāku tās grūti izturamo vilkšanos, un arī es ieslēdzu triloģiju „Fjonavaras gobelēnus” savā universitātes kursā par tās skaistumu un iedziļināšanos pašā lietu būtībā. Mani studenti arī mīlēja šo triloģiju. Taču Gajs nekad neparādījās manos semināros – tāpēc ka Austrālija atrodas pārāk tālu.
Skatiens pagātnē bez šaubām ir labs palielināmais stikls, un tagad, kad es skatos uz „Fjonavaras gobelēniem” ar laika objektīvu, daudz kas kļūst skaidrs. Pārliecinošs žurnāla ”Locus” pareģojums, ka „Gajs Gevriels Kejs noteikti kļūs par nozīmīgu figūru šajā jomā”, izrādījās neapgāžama patiesība; tāpat kā Čārlza De Linta pieņēmums, ka „Kejs pilnīgi iespējams, radījis ievērojamu darbu 80. gadu fantāzijas jomā”. „Fjonavaras gobelēni” neapšaubāmi tādi arī ir.
Sākumā triloģijau apsveica kā augsto fantāziju Tolkina garā. Tā ir patiesība, taču tā ir arī kaut kas daudz vairāk: īsta analoģija, nevis imitācija. „Fjonavarā” ir Tolkina daiļrades firmas zīme – daudzveidīgi, taču savstarpēji saistīti kvesti, kur ir vairākas pamata mitoloģijas – īpaši ķeltu un skandināvu –, saistoši savijas ar pazīstamajiem pavedieniem no „Artūra cikla” leģendām. To stiprina piecu, ļoti krāšņu cilvēces pārstāvju no Toronto saites. Tur ir Tumšais pavēlnieks, kam stājas pretī ne tik varenu Gaismas pārstāvju sadraudzība. Katalizators ir mags Lorens Sudraba Apmetnis kopā ar rūķi Metu Sorenu, kuram palīdz gaišie alvi, Gaismas Bērni, viņu sabiedrotie – cilvēki no abām pilsētvalstīm (Brenninas un Katalas), un Zemieņu jātnieki. Taču tur ir arī karalis Artūrs un no jauna iemiesojusies Džinevra, un Lanselots, un pat Artūra suns Kavals, un visus viņus saista uz mūžu kaisle, sāpes un izmisums par savām dzīvēm ārpus laika.
Atskatoties atpakaļ, man pati atšķirīgākā triloģijas „Fjonavaras gobelēnu” atšķirība no tās literārā priekštečiem ieslēgta tajā, ka te ģimenes un bērnu nozīme ir pati galvenā. Karali Artūru atsauc uz kauju Fjonavarā ar lāsta palīdzību, kas viņam uzlikts par bērnu slepkavību, te viņš ir Artūrs Bērnu Slepkava. Fjonavarā tradicionālā bezbērnu Džinevra/Dženifera dzemdē bērnu no Rakota Mogrima, Pamatu Atpinēja, un tādā veidā tieši Dariens, šis apjukušais un sabiedētais Gaismas un Tumsas bērns lemj par šīs pasaules likteni. Taču arī citi, ar mazāku efektu ieņemtie bērni, arī spēlē lielu lomu šajā sižetā. Starp pieaugušajiem, konkurence Brenninas prinču Diarmaida un viņa vecākā brāļa Ailerona starpā kalpo par nebeidzamu spriedzi valsts lietās tāpat, kā Diarmaida mīlestība uz Katalas valdnieka Šalhassana nepakļāvīgās meitas Šarru. Citus svarīgus sižeta dzīparus auž bērni: meitenīte-priesteriene Leila piesauc zēnu Finnu uz Mežonīgo Medību sacīkstēm starp zvaigznēm; jaunāko Ivora dēlu no Zemienēm izvēlas vienradzis – nimfa Imraita; un tā tālāk. Fjonavaras nākotne pieder bērniem un viņiem ir lemts apvienoties ar vecākajiem, lai aizsargātu to. Šeit slēpjas lielākā daļa no vēstījuma patosa un spēka.
„Fjonavaras gobelēni”tagad ir tikpat svaigi un aizraujoši, kā toreiz, kad ieraudzīja dienas gaismu, un ar šo jubilejas izdevumu Fjonavaras izdomātā pasaule ieņems savu vietu mūsu grāmatu plauktos blakus Edisona Zimiamvijas un Tolkina Viduszemes brīnumiem. Fjonavara ir pasaule, kas radīta un noslīpēta līdz ideālam ar dzejnieka pūlēm, zaigojoša pasaule, kas skaistuma un šausmu pilna, talantīgi izausta pasaule, kur notikumi piespiedīs jūs raudāt un smaidīt. Es jums to rekomendēju.
Džanina Veba (Melburna, Austrālija)