Džoja – nozīmē Prieks

Meitenes, kura piedzima 1910.gadā bagātā austriešu fabrikanta uzvārdā Hessners, liktenis – viens no pašiem neordinārākajiem sieviešu likteņiem. Labvēlīgie gadi, pavadīti dzimtajā muižā gleznainā vietā netālu no pilsētas Troppau bija piepildīti viņas loka bērniem ierastām nodarbēm. Frederika Viktorija izrādīja vērā ņemamas spējas gan mūzikā, gan zīmēšanā, nodarbojās ar kokgrebšanu, kalšanu, bet vairāk par visu mīlēja aiziet uz Vīnes zoodārzu, kur ilgi stāvēja pie būriem uzmanīgi apskatot dzīvniekus. Viņa tad vēl nezināja, ka pametīs dzimteni un pavadīs lielu dzīves daļu Kenijā, bet lauvas kļūs viņai tuvākas par cilvēkiem…

Jaunībā Frederika nopietni aizrāvās ar psihoanalīzi un pat sarakstījās ar Freidu, interesējās par arheoloģiju, sāka mācīties medicīnu anatomijas institūtā, taču to nepabeidza un 1935.gadā izgāja pie vīra. Par viņas dzīvesbiedru kļuva Viktors fon Klarvils, austriešu ebrejs, uzņēmējs un orinitologs-amatieris. Pēc diviem gadiem dzīvesbiedri nolēma doties uz Keniju.

Šī zeme, tobrīd Britu kolonija, piesaistīja Frederiku ar savu eksotiku, bet viņas vīrs cerēja tur atrast īslaicīgu patvērumu no galvu celt sākušā nacisma. Sieva aizbrauca pirmā, bet vīram vajadzēja sekot viņai pēc diviem trim mēnešiem. Kad Viktors atbrauca, Frederika viņu uzaicināja uz sarunu, pasakot, ka sastapusi cilvēku, kuru iemīlējusi. Tas izrādījās anglis-botāniķis Pīters Belli, un 1938.gadā viņi apprecējās. Pīters maigi sauca sievu par Džoju (tulkojumā no angļu valodas – Prieks), un drīz šis vārds kļuva par viņas personisko.

Nogalinu tikai cilvēkēdājus

1942,gadā Ziemassvētku svinību laikā pie draugiem Džoja iepazinās ar mežzini Džordžu Ādamsonu, Kenijas Medību departamenta darbinieku. Viņi sāka runāt par lauvām, un Džoja viņam pajautāja, vai viņš medī šos dzīvniekus. “Es nogalinu tikai cilvēkēdājus, bet ar visiem pārējiem man ir miers”, - viņai atbildēja Džordžs, iededzis, stiprs vīrietis. Pēc gada Džoja kļuva par misis Ādamsoni….

1956.gada ziemā Ādamsonam uzdeva izsekot lauvu, kurš nogalinājis vienu no ciemata iedzīvotājiem. Viņš meklēja tā midzeni, taču uzdūrās saniknotai lauvenei ar trim mazuļiem. Mātīte metās viņam virsū, un mežzinim nācās viņu nošaut. Viņš atgriezās mājās ar trim lauvēniem, kuri atgādināja kaķēnus. Džoja bija sajūsmā, un dažas nedēļas patstāvīgi rūpējās par viņiem. Viņa sadomāja eksperimentu, kurš kļuva par viņas dzīves darbu: izaudzināt dzīvnieku nebrīvē, bet pēc tam pieradināt dzīvei brīvībā. Lauvēnus nosauca par Lustiku, Lielo un Elsu.

Drīzumā viņu mājās palika tikai Elsa, divus citus lauvēnus atdeva Roterdamas zoodārzam. Džoja nolēma padarīt viņu par cilvēka draugu, un Elsa tiešām kļuva par viņu ģimenes locekli: viņa gulēja un ēda mājā, devās pastaigās ar Džordžu, bet biežāk – ar Džoju.

Elsa pavadīja kopā ar Ādamsonu pāri trīs gadus, bet pēc tam aizgāja… Taču pēc gada atgriezās pie Ādamsoniem ar trim lauvēniem. Piecu gadu vecumā Elsa saslima un nomira, bet lauvēnus Ādamsoni atdeva Nacionālajam parkam Serengeti (Tanzānija), pakļaujoties varas iestāžu, kuras neatbalstīja viņu eksperimentus, spiedienam.

Džoja ar sāpēm ievēroja, ka viņai mīļā Kenijas neskartā daba atkāpjas zem malumednieku spiediena, viņa arvien biežāk domāja par to, ka zoodārzi neizglābs dzīvniekus no iznīcināšanas padarot tos pilnībā atkarīgus no cilvēkiem. Viņai sagribējās pastāstīt par savu unikālo saskarsmes pieredzi ar Elsu. Tā parādījās grāmata “Dzimusi brīva”, kuru pirmo reizi izdeva Anglijā 1960.gadā, kura kļuva par iesākumu Džojas Ādamsones rakstniecībai un sabiedriskajai darbībai. Atšķirībā no Džordža, kurš deva priekšroku noslēgtam dzīves veidam, viņa redzēja mērķi savu ideju propagandā un līdzekļu meklēšanā rezervātu finansēšanai. Starp citu, viņa kļuva par vienu no pirmajām kustības, kura aicināja atteikties no apģērba no dabīgās ādas, aktīvistēm.

1960-to sākumā Džoja Ādamsone devās uz Eiropu, kur uzstājās strādnieku, biznesmeņu, skolnieku un pat ieslodzīto priekšā, stāstīja par sevi, dzīvi Āfrikā, brīnišķīgo dabu, savvaļas dzīvniekiem, par Elsu. Viņu klausījās ar interesi un līdzjūtību, un divi viņas dibinātie fondi savvaļas dzīvnieku aizsardzībai papildinājās ar līdzekļiem.

1964.gadā uz ekrāniem iznāca filma “Dzimusi brīva”, kur Džojas lomu atveidoja Virdžīnija Makkenna. Džordžs Ādamsons bija lauvu grupas, kuri piedalījās filmēšanā, kura norosinājās Āfrikas savannā un izrādījās ārkārtīgi sarežģīta, dresētājs. Un kaut arī šī kinofilma, kura saņēma “Oskaru”, deva skatītājiem diezgan izskaistinātu priekšstatu par realitāti, kura bija Ādamsonu pārim pilna briesmu, Džoja redzēja tajā vēl vienu spēcīgu līdzekli iedarbībai uz sabiedrisko viedokli.

“Steidzīgā lēdija”

Mājās, Kenijā, viņu gaidīja britu virsnieka, kurš bija aizbraucis uz dzimteni, dāvana – sešus mēnešus vecs gepards. Džoja ņēmās ar Pippu, tāpat kā agrāk ar Elsu, pēcāk viņa apsekoja tās pēcnācējus, ieskaitot bērnus un mazbērnus. Pippa kļuva par viņas grāmatas “Plankumainā sfinksa” varoni.

Tajos pat gados Džoja, novērojot afrikāņu cilšu dzīvi, radīja zīmējumu-portretu sēriju: tajos atainoti dejotāji, pareģes, mednieki, lietus vārdotāji, līgavas un atraitnes – visi nacionālajās rotās, kur katra no tām bija noteikts dotās kultūras simbols. Džoju apbēdināja, pa paši šie cilvēki bija vienaldzīgi pret savām tradīcijām, vainoja tajā misionārus. Apmēram septiņi simti viņas radītie portreti glabājas Nairobi Nacionālajā muzejā un Kenijas prezidenta oficiālajā rezidencē.

Mājās, atbraucot no kārtējās turnejas, viņa uzreiz ielika tālāk skapī pilsētas apģērbu un pārģērbās viņai ierastajā uniformā: zaļos pavalkātos šortos, linu bezrocī, gumijas zābakos. Pie viņas mājas durvīm, kura vairāk līdzinājās būdiņai, vienmēr gatavībā stāvēja vecs “Lendrovers”. Viņa paspēja ar to izbraukāt vienas dienas laikā simtus kilometru savannas, kura aizstāja viņai dzimteni. Par enerģiskumu un dinamiskumu kenijieši viņu iesauca par Steidzīgo lēdiju.

Par nožēlu viņas attiecības ar vīru ar laiku pavisam sabojājās. Džojai bija raksturīga noteikta cietsirdība, viņa pati atzina, ka viņai vieglāk komunicēt ar dzīvniekiem, nekā ar cilvēkiem. Laulātie sāka dzīvot atsevišķi, katram izrādījās sava apdzīvojamā teritorija, kura saistīta ar dzīvnieku novērošanu.

No malas Džojas dzīve likās romantiska, taču viņai nereti nācās vienatnē cīnīties ar ugunsgrēkiem, plūdiem, čūsku invāzijas, slimībām. “Kad cilvēks pastāvīgi dzīvo zvēru vidū, - viņa teica, - viņu reizēm māc šaubas, vilšanās, kārtējā noguruma un vientulības uzplūdi”.

Ādamsone apbraukāja visu pasauli – pabija Austrālijā, Jaunzēlandē, Japānā, PSRS. Uzstājās ar lekcijām, tikās ar lasītājiem. Uzrakstīja vairākas grāmatas. Lauvene Elsa palika par viņas galveno mīlestību, taču Džojas mīluļu vidū bija tāpat pērtiķi, ziloņi, degunradži, bifeļi, pūces. Neilgi pirms nāves viņa sāka rakstīt grāmatu par leoparda mātīti “Penija – Sābas karaliene”.

1980.gada 3.janvārī pasaule bija satriekt ar ziņu par Džojas Ādamsones traģisko bojā eju. Tad notika Šābas Nacionālajā parkā Kenijas ziemeļos, kur viņa novēroja leopardu uzvedību. Viņu atrada mirušu, ar dziļām brūcēm uz ķermeņa no mačetes cirtieniem. Uz aizdomu pamata policija arestēja jaunu kenijieti Polu Ekaju, kuru Ādamsone bija atlaidusi no darba, pēc viņa vārdiem nesamaksājot viņam.

Netālu no Nairobi notika klusa atvadīšanās no Džojas ceremonija. To vadīja Džordža Pītera Bellija un dažu viesu – kolēģu un strādnieku – klātbūtnē. Pēc Džojas vēlēšanās viņas ķermeni kremēja, daļu pelnu izkaisīja virs Meru Nacionālā parka, bet daļu apglabāja Elsas un Pipas kapavietās.

1989.gada 20.augustā no malumednieku rokām bojā gāja arī Džordžs Ādamsons.

Ādamsones metode

Džojas Ādamsones grāmatas pārtulkotas 35 valodās un izdotas vairāk nekā piecu miljoni eksemplāros. Honorāri par pārizdošanu, tulkojumiem un ekranizācijām nonāk, pēc Džojas Ādamsones testamenta, Starptautiskajā savvaļas dzīvnieku fondā un Elsas fondā. Šis fonds pēc testamenta ieguva rakstnieces māju pie Naivašas ezera un 300 tūkstošus sterliņu mārciņas. Fonda mērķis – to dzīvnieku pārcelšana uz nacionālajiem parkiem un rezervātiem, kuriem dabiskajās vietās draud briesmas.

Viņas metode arī šobrīd ļauj glābt no bojāejas reto izzūdošo sugu pārstāvjus. Ādamsonei izdevās atminēt ne mazums mīklu lielo plēsīgo dzīvnieku uzvedībā. Viņa ieguva virkni prestižu balvu, kuru vidū Austrijas goda krusts zinātnes un kultūras jomā, kā arī Amerikas humanitārās biedrības augstākā balva. Viņai nereti pārmeta antropomorfismu, taču viņa sacīja, ka labāk paaugstināt dzīvniekus, nekā tos iznīcināt, un, protams, viņai bija taisnība.