1. Kā radās ideja romānam – triloģijai un kas veicināja to, ka tas tapis fantāzijas žanrā?
Bieži vien man idejas rodas no kaut kāda maza fragmenta, kas ienācis prātā. Šajā gadījumā tas ir bijis pavisam mazs fragments, ko es nosapņoju, kad man bija aptuveni 14 gadi, kuram es tālāk būvēju apkārt pasauli, tēlus, stāstījuma virzību. Amizanti liekas tas, ka es šo fragmentu, ko nosapņoju, nemaz neesmu ielikusi galaproduktā. Neiederējās. Pirmais rakstu darbs arī tapa tajā pašā vecumā, bet, protams, atskatoties uz to, kas bija sarakstīts tad, saprotu, ka tā ir piemiņas lieta man pašai, ko es diezin vai kādreiz rādīšu plašākam pulkam.
Tas, ko es paņēmu no šīs četrpadsmit gadnieces idejām, bija pasaule, pārdabiskās spējas, kas piemita galvenajiem varoņiem, atsevišķi tēli un daži no notikumiem. Palicis tikai skelets no tā, kas bija tapis pirms vairāk nekā desmit gadiem.
Idejas pasaulei un spējām man radušās no dažādiem avotiem. Kad biju jaunāka, gana daudz laika pavadīju, skatoties anime vai fantāzijas žanra filmas, tāpat arī lasot šāda tipa grāmatas. Tas vienmēr bijis pašai tuvs un saistošs, tāpēc, manuprāt, tas ir tikai likumsakarīgi, ka es pati arī rakstu šajā žanrā. Ņemot vērā iepriekš minēto, es teiktu, ka romāns “Atstumtā Uguns” ir tāds mikslis starp “Nārnijas hronikām” un “Avatar: The Last Airbender”.
2. Vai varoņu prototipi sastopami reālajā dzīvē? Tavu radu, draugu, paziņu lokā?
Jā un nē. Tiešā veidā tēls, kurš būtu kāda man pazīstama cilvēka prototips, ir tikai viens, bet tas arī ir personāžs, kas parādās visas triloģijas laikā vien dažas reizes – Natālija, kas bija pirmā draudzene Lindai, ierodoties jaunajā skolā. Apskatot galvenos varoņus, ir tā, ka dažas līdzības vai nu ar pati sevi vai ar citām personām, es saskatu, bet apzināti veidotas tās nav. Piemēram, viens no galvenās četrotnes – Ralfs – man ļoti atgādina par vienu no maniem brāļiem, taču apzināti es viņu neveidoju sava brāļa līdzībā. Vēl kāds piemērs būtu pašas galvenās varones Lindas dzīves redzējums, kad šķiet, ka viss, kas apkārt ir, ir stress, uztraukums, bailes. Ir bijuši posmi manā dzīvē, kad es līdzīgi esmu raudzījusies uz savu apkārtējo vidi. Turklāt interesanta lieta, kas notika romāna rakstīšanas procesā, bija tas, ka momentos, kuros Lindai paliek labāk vai kuros viņas trausli veidotā drošības sajūta sabrūk, es nereti gāju cauri tām pašām emocijām. Kad esmu tikusi līdz vietai, kur Linda nespēj naktīs vairs gulēt, kur pirksti trīc pie katra jaunā pavērsiena, arī es nokļuvu situācijā, kur nedz kafiju, pat ne melno tēju nevarēju dzert, ja vien nevēlējos just nervozitāti uz atlikušo dienas daļu.
Bailes arī nav sveša lieta, kaut arī pēdējā laikā tas vairs nav tik liels šķērslis manai dzīvei. Esmu gana daudz laika izšķērdējusi uz baidīšanos, un tas galu galā ir laupījis man gana daudz prieku un jaunu pieredžu.
3. Grāmatas izskaņā minēji, ka caur romānu mēģināji runāt par kristietisma vērtībām. Kādas grūtības tev radās saskaņojot reliģisko vēstījumu ar fantāzijas žanra specifiku?
Ar šo grāmatu sēriju īpašas grūtības neizjutu. Labu laiku pirms sarakstīju šo triloģiju, es jau zināju, ko es gribu ar to panākt. Biju nesen izlasījusi Nārnijas hronikas un man nenormāli patika tas, kā Lūiss tādā pasakas vai līdzības veidā pastāsta par to lomu, kādu Jēzus spēlē viņa dzīvē. Šajā gadījumā galvenais fokuss bija uz evaņģēlija pasniegšanu radošā veidā, kas, ja skatāmies uz Lūisa darbiem, būtu redzams “Lauva, Ragana un drēbju skapis” grāmatā.
Ja tās var nosaukt par grūtībām, tad tādas vienīgi radās par pašu tēlu, kas reprezentē Jēzu Kristu, kaut arī tās pašas nebija pārāk lielas. Principā laikā, kad radās ideja par šo tēlu, visi puzles gabaliņi salikās kopā un virzība romānam bija gatava.
Ņemot vērā, ka pieminu šo “mistisko” tēlu, tad uzreiz pieminēšu, ka tas ir domāts tēls ar vārdu Armastus. Ideja šim tēlam radās, kad lasīju Jāņa atklāsmes grāmatu Bībelē. “Bet viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, viņa acis kā uguns liesmas, viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un viņa balss kā lielu ūdeņu balss.” (Jāņa atklāsmes gr. 1:14-15) Protams, viens pret viens no šīs rakstu vietas es neizveidoju Armastu, bet radās bilde manā prātā. Nākamais posms bija izlemt par vārdu. Vienkārši skaisti skanošu vārdu es nevēlējos, gribēju vārdu ar nozīmi, kas kaut kā būtu saistīts ar to, kā kristietībā raugās uz Jēzu Kristu. Līdz vārdam Armastus nokļuvu, spēlējoties tulkotājos. Skatījos, kā dažādās valodās skanētu tādi vārdi kā: cerība, dzīvība, mīlestība utt. Precīzu sarakstu vairs neatceros. Patiesībā nekur tālu, izrādās, nebija jāmeklē, jo vārds “armastus” nozīmē “mīlestība” mūsu kaimiņu igauņu mēlē. Tiklīdz kā ieraudzīju šo vārdu, tālāk nemeklēju.
Vēl viena lieta, ko šeit gribu piebilst saistībā ar slēpto nozīmi aiz savām grāmatām, ir tā, ka, skatoties uz visām trim grāmatām kopumā, viena no galvenajām atziņām, ko gribēju pasniegt: “Tu nevari visu izdarīt viens pats, Tev ir vajadzīga palīdzība. Un tas ir okay!” Ja uz to raugās caur ticības brillēm, tad tas nozīmē to, ka tev ir vajadzīgs Dievs – turklāt nevis kā brīnumdaris, kas uz katru lūgšanu atbildēs, tev piekrītot, bet Dievs, ar kuru būt komunikācijā, attiecībās, uzticībā.
Ja arī kristietība neuzrunā vai šī līdzība ar to paskrien garām, tad šī atziņa tāpat paliek. Manuprāt, diezgan daudz mūsdienās runā par to, ka tu vari visu, ja vien gana daudz to gribi. Realitātē tā nav. Katrs no mums ir limitēts uz kādām lietām, mums nav jābūt spējīgiem uz visu kā indivīdiem. Kā minimums, lai izdzīvotu, tev ir vajadzīgi kādi cilvēki līdzās, kas atbalstīs, iedrošinās, palīdzēs, varbūt reizēm pamācīs, un tas nav nekas slikts, ka šad tad tev ir vajadzīga palīdzība, kaut vai izkratot sirdi par savām bailēm, nedrošībām vai kļūdām.
4. Vari pastāstīt par to, kāds bija romāna – triloģijas tapšanas process?
Sākšu ar to, ka oriģināli nebija domāta triloģija. Sarakstīju darbu kā vienu grāmatu, kas dabīgā veidā sadalījās trīs daļās.
Vislabāk rakstīšana man veicas tad, kad rakstu kladē un pēc tam pārrakstu datorā. Tieši tā arī tapa šī triloģija. Šobrīd rakstu vēl kādu citu darbu un šoreiz es biju izlēmusi to sākt rakstīt datorā. Grūti iet, pat ja idejas ir daudz. Ceru, ka šādas muļķības vairs nepieļaušu un apņemšos vienmēr pašu pirmo melnrakstu veikt rokrakstā uz papīra.
Sāku rakstīt “Atstumto Uguni”, kad biju pēdējā studiju gadā, idejas beidzot bija radušās par lielajiem notikumiem, par virzību, par tēliem; bija tikai darīšanas vaina. Esmu intraverta, līdz ar to parasti atpūšos vienatnē vai šaurā cilvēku lokā, pa nedēļas nogalēm sēdēju kopmītnēs un rakstīju. Tiesa, rakstīšana nevedās ne tuvu tik ātri, kā gribējās, jo ātri vien ikdienas pienākumu slogs sāka nospiest. Sapnis darbu redzēt grāmatas formā šķita diezgan tāls un vēl nesasniedzams, bet ļoti neiespringu uz to. Tobrīd rakstīju vien sev par prieku, regulāri sev atgādināju par to. Kādā brīdī rakstīšana apstājās pavisam, bet idejas turpināja nākt. Kā mēs visi zinām un esam pieredzējuši, pandēmijas laiks daudziem piepeši deva ļoti daudz brīvo laiku, par ko biju diezgan pateicīga, jo tobrīd man tas bija vajadzīgs. Rakstīšana lēniem soļiem atsākās, līdz es ieraudzīju reklāmu Jauno rakstnieku konkursam (Projekts “Bibliotēka”). Tanī mirklī es sapratu, ka liels traucēklis rakstīšanas procesā ir tas, ka man nebija nekāda nosprausta termiņa. Šī konkursa ietvaros teju katrā brīvā mirklī rakstīju, jo darba bija ļoti daudz, bet bija tikai pusgads, lai ar to tiktu galā. Beigu beigās es paspēju iesniegt darbu, kas arī bija mans mērķis. Necentos uzvarēt, gribēju piedalīties. Pēc tam darbs gan vienatnē, gan sadarbībā ar izdevniecību bija vēl daudz, lai tas manuskripts taptu par taustāmu, lasāmu grāmatu.
Ja arī perfekts šis darbs nav un jau tagad atskatoties uz saturu, šķiet, ka varēju šo to izdarīt labāk (esmu ļoti paškritiska), es bezgala lepojos par to, ka uzdrošinājos spert šo soli ārpus komforta zonas, tieši baiļu teritorijā, izdodot grāmatas plašākai publikai un caur Lindu atklājot daļu sevis.