Senskandināvu mitoloģijā īpaši izcelti trīs vilki: viltīgā dieva Loki un milzes Angrbodas vecākais bērns Fenrirs, no kura baidījās un kuru ienīda galvenā dievu grupa āsi, un Fenrira dēli Hati un Skolls, kuri dzinās pakaļ zirgiem, kas ratos vilka mēnesi un sauli. Saskaņā ar leģendu Fenrirs ir apvaldīts, bet ticis pareģots, ka viņš galu galā tiks brīvībā pasaules pēdējā kaujā un bojāejas brīdī jeb ragnarjokā, lura laikā aprīs galveno dievu Odinu. Tiesa, tāpat pareģots, ka Fenriru nogalinās Odina dēls Vidars, iedurot milzu vilkam zobenu sirdī vai pārplēšot to uz pusēm. Tajā laikā Fenrirs būs izaudzis tik liels, ka viņa augšžoklis skars debesis, bet apakšžoklis – zemi. Abi Fenrira pēcnācēji saskaņā ar leģendu ragnarjoka laikā beidzot panāks zirgus un apēdīs sauli un mēnesi. Šie ļaunie vilki nav vienīgie, kas minēti senskandināvu nostāstos. Vilki Geri un Freki bija norvēģu dieva Odina uzticamie mājdzīvnieki, tāpēc Skandināvijā šiem dzīvniekiem vienmēr bijusi gan negatīva, gan pozitīva nozīme. No vienas puses, tie simbolizēja nepieradināmus dabas spēkus, it īpaši Fenrira, Skolla un Hati gadījumā, no otras – tie varēja demonstrēt arī drosmi, uzticību un gudrību. Hervera sāgā karalis Heidreks jautā Odinam: “Kas ir tas lukturis, kurš apgaismo cilvēkus, bet liesmas to aprij, un kareivji vienmēr ķeras pēc tā?”. Heidreks zina, ka atbilde ir saule, un vēlāk paskaidro: “Tā izgaismo katru zemi un spīd pār visiem cilvēkiem. Skolls un Hati ir vilki, no kuriem viens iet pirms saules, otrs – pēc mēness”. Vilki senskandināvu mitoloģijā bijuši arī kā vairāk vai mazāk bīstamu cilvēkveidīgu būtņu kalpi, piemēram, valkīrai Gunnai bija pieradināts vilks. Interesanti, ka Vilks jeb Wulf ir gana bieži sastopams kā vārds vai uzvārds ģermāņu valodā runājošo tautu vidū, piemēram, Volfgangs cēlies no vārdiem “vilks” un “ceļš”. Ādolfs atvasināts no senvācu Athawolf, kas sastāv no athal jeb adal, kas nozīmē – dižciltīgs, un senvācu vilka nosaukuma. Savukārt Rūdolfs atvasināts no diviem cilmes vārdiem: Rod jeb Hrōō, kas nozīmē – slava, un olf, kas nozīmē – vilks.

Senie grieķi vilkus saistīja gan ar saules dievu Apollonu, gan Likāona jeb Vilka kalnu, kur esot atradies Zeva templis un altāris. Tur pastāvējis Zevam veltīts rituāls, ko praktizēja Likāona virsotnē. Iespējams, tas bija saistīts ar cilvēku upurēšanu un mielastu, kurā kulta dalībnieks, kas saņēma cilvēka upura daļu, simboliski tika pārvērsts par vilku. Citu grieķu vidū vēl gadu simtiem klīda baumas par seno ceremoniju, kas saistīta ar kanibālismu. Saskaņā ar 4. un 3.gadsimta pirms mūsu ēras filozofa Platona rakstīto ik pēc deviņiem gadiem uz kalna pulcējās konkrētā cilts, lai upurētu Zevam, un viens cilvēka iekšējo orgānu gabals tika sajaukts ar dzīvnieku gaļu. Šie mežoņi uzskatījuši, ka ikviens, kas ēd cilvēka miesu, pārvēršas par vilku un var atgūt iepriekšējo izskatu tikai tad, ja līdz nākamā deviņu gadu cikla beigām vairs neēd cilvēka gaļu. To, ka cilvēku upurēšana Senajā Grieķijā pat tās pirmsākumos nebija vispārpieņemta prakse, apliecina citi mīti. Vienā no pasaules radīšanas stāstiem vēstīts,  ka Arkādijā, kas atradās Peleponēsas pussalas vidienē, dzīvoja Pelasgs – pats pirmais cilvēks, kura pēcnācējus dēvēja par pelasgiem un kuri bija senākie Grieķijas iedzīvotāji. Kādā mīta variantā Pelasgs minēts arī kā Arkādijas valdnieka Likāona tēvs. Tieši Likāons esot ieviesis Zeva kultu Likāona kalnā, piešķirot dievam epitetu Lykaios un viņam par godu rīkojot spēles un upurēšanu. Seno romiešu mitoloģijas krājumā Bibliotheca, ko sastādīja Pseido Apolodors, vēstīts, ka Likāons mēģinājis pārbaudīt Zeva viszinību, apkrāpjot viņu un liekot ēst upuri, kas sajaukts ar cilvēka miesu. Par sodu Zevs nogalinājis Likāonu un viņa piecdesmit dēlus. Citi avoti, tostarp romiešu dzejnieks Ovidijs, apgalvoja, ka Likāona sods bija pārvēršana vilkā. Likāona kalnā pielūdza arī dievu Apollonu, apveltot viņu ar tādu pašu pievārdu Lykaios. Par šāda epiteta būtību, kas pārsniedz tā ģeogrāfisko un kulta nozīmi, joprojām notiek daudzas zinātniskas debates. Apgalvojumi, ka Apollonam sākotnējos mītos bija vilka izskats, ir labākajā gadījumā spekulatīvi, taču nav arī daudz citu versiju, kas izskaidrotu, no kurienes cēlusies dieva saistība ar vilkiem. Apollona Lykaios tēlu nevajadzētu sajaukt ar slaveno Apollonu Lyceus – dieva statujas tipu, kas tika izstādīts Atēnu licejā, kur mācīja Aristotelis. Šim tēlam nav nekādas saistības ar Apollonu Lykaios.

Romiešu mitoloģijā vilki galvenokārt tika saistīti ar kara un lauksaimniecības dievu Marsu. Plaši zināma leģenda, ka Kapitolija vilcene adoptēja Romulu un Remu – Marsa dēlus un nākamos Romas dibinātājus. Dvīņus pavēlēja nogalināt viņu tēvocis Amūlijs, tomēr kalps, kam uzticēja baiso uzdevumu, nespēja to izdarīt un atstāja abus Tibras krastā. Upe uzplūda un aiznesa šūpuli ar dvīņiem lejup pa straumi, kur dievietes Tiberīnas aizsardzībā viņus adoptēja vilcene, latīņu valodā saukta par Lupu – Marsa svēto dzīvnieku. Mūsdienās vilks ir Itālijas Republikas nacionālais dzīvnieks, bet senatnē vilku par Romas simbolu uzskatīja gan paši romieši, gan romiešu pārvaldītās tautas. Lupa Romana bija ikonisks tēls, kas pirmām kārtām atspoguļoja ideju par romanitas – būšanu romietim. Romas provincēs tēlu izmantoja, lai apliecinātu lojalitāti Romai un imperatoram. Attieksme pret vilkiem atšķīrās no attieksmes pret citiem plēsējiem. Šķiet, ka romieši parasti atturējās no tīšām vilku medībām, izņemot nepieciešamību aizsargāt ganībās esošos ganāmpulkus, un tos arī neizmantoja venationes – izklaidē Romas amfiteātros, kas ietvēra savvaļas dzīvnieku medības un nogalināšanu. Vilka īpašā statusa pamatā nebija nacionālā ideoloģija, drīzāk tas bija saistīts ar dzīvnieka reliģisko nozīmi. Savulaik 1.gadsimta pirms mūsu ēras komiķis Plauts izmantoja vilka tēlu, lai apcerētu cilvēka nežēlību pret citiem: “Cilvēks nav cilvēks, bet vilks tam, kurus nepazīst”.

Indiešu reliģisko himnu krājumā Rigvēdā, kas tapis starp 1500. un 1300.gadu pirms mūsu ēras, Rjāšva tiek sodīts par to, ka 101 no savas ģimenes aitām atdevis vilcenei. Tēvs viņu padara aklu, Rjāšva lūdz dvīņu dieviem, dziedniecības aizgādņiem Ašviniem atdot redzi. Šis lūgums tiem izpildīts. Vilki hinduistu mitoloģijā pieminēti vairākkārt. Vienā no nostāstiem Krišna, lai pārliecinātu pārpasaulīgās Vrādžas iedzīvotājus pārcelties uz Vridavanu, no saviem matiem izveido simtiem vilku, kas iebiedē Vrādžas iedzīvotājus un pārliecina doties ceļā. Savukārt saskaņā ar zooastriešu leģendām Zaratusru vēl pavisam mazu dievi aiznesa uz vilku alu, cerot, ka mežonīgais zvērs bērnu nogalinās, taču vilcene pieņēma nākamo pravieti un audzināja viņu kopā ar saviem mazuļiem. Lopu dievs Vahmans sagādāja aitu, kas bērnu zīdīja. Zoroastriešu kanonā nebija iespējams, ka pati vilcene dotu pienu zīdainim, jo vilkus uzskatīja par citzemes radījumiem. Saskaņā ar zoroastriešu svēto tekstu Avesta vilki tika radīti no ļaunā gara Ahrimana “tumsas” un bija pieskaitāmi pie nežēlīgākajiem dzīvniekiem, taču tiem piemita gudrība, kas ļāva atpazīt Zaratustru. Avestas papildinājumu grāmatā bundahišnā – persiešu tekstā par zoroastriešu radīšanas mītu – ir nodaļa, kas veltīta “vilku dabai” zoroastriešu mitoloģijai un ticējumos.

Japāņu tradicionālajā tautas reliģijā sintoismā, kuras pamatā ir kami jeb svēto garu pielūgšana, Rajū ir pērkona dievs vilka veidolā. Viņam tiek piedēvēta pērkona izraisīšana kopā ar Raidžinu, kas rada zibeni. Lai gan Rajū parasti ir mierīgs un nekaitīgs, pērkona negaisa laikā tas kļūst satraukts un lēkā pa kokiem, laukiem un pat ēkām. Citā japāņu mītā minēts, ka savulaik labības audzētāji pielūdza vilkus svētnīcās un atstāja upurus to mītņu tuvumā, lūdzot, lai dzīvnieki pasargā ražu no mežacūkām un briežiem. Tika uzskatīts, ka ar vilku attēliem rotāti talismani un amuleti pasargā no ugunsgrēka, slimībām, nelaimēm un nodrošina auglību gan zemei, gan pāriem, kuri cer iegūt bērnus. Japānas salā Hokaido dzīvojošā ainu tauta savulaik ticēja, ka viņi ir cēlušies no vilkam līdzīgas būtnes un dievietes savienības.

Vairākumā Amerikas pamatiedzīvotāju kultūru vilki tiek uzskatīti par svētām būtnēm, kas saistītas ar drosmi, spēku, uzticību un panākumiem medībās. Ziemeļamerikas Klusā okeāna ziemeļrietumu piekrastes pamatiedzīvotāji tligiti apbrīboja vilkus un baidījās no šiem dzīvniekiem viņu spēka un nežēlības dēļ. Kanādas iedzimtie, kuru dzīvesveids bija cieši saistīts ar medībām, vilkus kopumā cienīja, bet tie, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, par vilkiem domāja maz, un tas labi atspoguļojās folklorā. Aļaskas pamatiedzīvotāji, tostarp iņupiati Aļaskas ziemeļos, cienīja vilku medību prasmi un centās tiem līdzināties. Tā dēvētās pirmās nācijas, piemēram, algonkinu cilšu grupas pārstāvji naskapi, kā arī skvomiši un lilvati, vilku uzskatīja par medību gidu. Naskapi ticēja, ka ziemeļbriežu pēcnāves pasauli sargā milzu vilki, kuri nogalina neuzmanīgus medniekus, kas uzdrošinās pieiet pārāk tuvu. Inuitu tautas netsliiku pārstāvji domāja, ka jūrnieces Nuliajukas mājas sargā vilki. No vilkiem baidījās Kanādas čilkotini, kuri ticēja, ka saskarsme ar šiem dzīvniekiem var izraisīt nervu slimības vai nāvi. Aļaskas tanaini uzskatīja ka vilki reiz bijuši cilvēki, un sauca tos par brāļiem. Mūsdienu ASV teritorijā vilks ir nozīmīga figūra vairākās Amerikas pamatiedzīvotāju kultūrās, jo īpaši vilku uzticība savam baram ir iedvesmojusi daudzus ar tiem saistītos ticējumus un simboliku. Ziemeļamerikas Lielajos līdzenumos dzīvojošie lakoti, dakoti, siksiki (blekfūti), asiniboini, arikaras, arapahi, osedži, šošoni un pauni kopš aizlaikiem uzskatījuši vilkus par skolotājiem, kas māca cilvēkus medīt. Daudzās leģendās vēstīts par cilvēku un vilku savstarpējo atbalstu. Vairākās no minētajām ciltīm vilku vārdā tikušas nosauktas karavīru grupas. Oklahomas čikasi savulaik dēvēja pelēčus par pļavu saimniekiem un visu dzīvnieku aizstāvjiem; mednieki aicināja cits citu dalīties ar noķertajiem dzīvniekiem, tāpat kā vilks dalās ar kraukli, lapsu un koijotu. Siksiki vilkus sauca par cilvēku draugiem un tos nemedīja. Paunu mītos vilks ir pirmā būtne, kas piedzīvojusi nāvi. Atlantijas piekrastē dzīvojošo lenapu ciltī bija trīs galvenie klani, no kuriem viens bija vilku klans; pārējie pārstāvēja bruņurupučus un tītarus.

Tjurku (turku, tatāru, azerbaidžāņu, uzbeku un citu tautu, kas runā tjurku valodās) mitoloģijā vilks bija godājams dzīvnieks, ko uzskatīja par pirmsenci. Sena tjurku leģenda vēsta par vilceni Ašinu un tjurku nācijas rašanos. Ziemeļķīnā kādā nelielā ciematā iebrukuši ķīniešu karavīri, tāpēc visi iedzīvotāji aizbēguši, bet viens mazs bērns ticis atstāts. Veca vilcene Ašina ar debeszilām krēpēm atradusi mazuli un auklējusi viņu, bet pēc tam  dzemdējusi pusvilku, puscilvēku mazuļus, no kuriem radušās tjurku tautas. Turku mitoloģijā ir nostāsts, ka pelēks vilks reiz norādījis turkiem ceļu no leģendārās dzimtenes Ergenekonas, kas ļāva viņiem izplatīties un iekarot kaimiņu zemes. Savukārt vecākajā mongoļu valodā sarakstītajā tekstā Mongoļu slepenā vēsture teikts, ka mongoļu tautas cēlušās aļņa un vilka pārošanās rezultātā. Mūsdienu Mongolijā vilks joprojām tiek uzskatīts par veiksmes simbolu, īpaši vīriešiem. Mongoļu tautas medicīnā valda ticējums, ka vilka zarnu ēšana atvieglo hroniskus gremošanas traucējumus, bet ēdiena apkaisīšana ar vilka taisnās zarnas pulveri ārstē hemoroīdus. Mongoļu mitoloģijā vilku paradums reizēm atstāt medījumu neapēstu tiek skaidrots tradicionālajā radīšanas mītā. Tajā teikts, ka dievs reiz izstāstījis vilkam, ko tam vajadzētu un ko nevajadzētu ēst, nosakot, ka pelēcim pienākas viena aita no tūkstoša. Tomēr vilks to pārpratis un domājis, ka dievs licis nogalināt tūkstoš aitu un apēst vienu. Vilkam ir nozīmīga loma arī Balkānu tautu mitoloģijā un kultos. Slāvu un serbu reliģijā un mitoloģijā pelēcis tika izmantots kā totēms, bet serbu eposos vilks ir bezbailības simbols. 19.gadsimta serbu filologs un etnogrāfs Vuks Karadžičs reiz skaidroja sava vārda Vuk (‘vilks”) izcelsmi šādi: “Tā kā tika uzskatīts, ka raganas, kas ēd bērnus, baidās uzbrukt vilkiem, sieviete, kas ļaundarēm bija zaudējusi vairākus bērnus pēc kārtas, nosauca savu jaundzimušo dēlu par Vuku – vilku -, lai atvairītu raganas”.

Bībelē kopumā ir 13 atsauces uz vilkiem, kas parasti ir alkatības un posa metafora. Jaunajā Derībā minēts, ka Jēzus izmantojis vilkus kā ilustrāciju briesmām, kas draud viņa sekotājiem, ja tie viņam piebiedrosies. Viduslaiku Eiropā Pirmā Mozus grāmata tika interpretēta tā, ka daba eksistē tikai un vienīgi cilvēka uzturēšanai, tāpēc tā jākopj, savukārt dzīvnieki radīti cilvēka vajadzībām. Vilks vairākkārt pieminēts kā ganāmpulka ienaidnieks: tā ir metafora jauniem cilvēkiem, kuri alkst pēc varas un negodīgas peļņas, kā arī simbols sātanam, kas medī nevainīgus, dievbijīgus kristiešus pretstatā ganam Jēzum, kurš sargā savu ganāmpulku. Romas katoļu baznīca bieži izmantoja vilku kā negatīvu tēlu, lai radītu draudžu locekļiem sajūtu, ka reālajā pasaulē klīst īsts velna iemiesojums. Citējot Mozus grāmatu, Raganu veserī jeb Maleus Maleficarum teikts, ka vilki ir vai nu Dieva pārstāvji, kas sūtīti sodīt grēciniekus, vai arī velna pārstāvji, kas parādījušies pasaulē, lai uzmāktos cilvēkiem un pārbaudītu viņu ticību. Savukārt leģendās par svēto Asīzes Francisku minēts, ka viņš sadraudzējies ar vilku. Saskaņā ar anonīmu autoru radīto 14.gadsimta stāstu krājumu Svētā Franciska ziediņi reiz Gubio pilsētu Umbrijā sācis terorizēt vilks, kas uzbrucis gan mājlopiem, gan cilvēkiem. Asīzes Francisks, kurš tajā laikā dzīvojis Gubio, apžēlojies par pilsētniekiem un devies kalnos, lai vilku atrastu. Drīz vien bailes no dzīvnieka likušas visiem viņa biedriem bēgt, bet svētais turpinājis ceļu un, kad vilku atradis, pārmetis tam krustu pavēlēdams dzīvniekam nākt pie viņa un vairs nevienam nekaitēt. Brīnumainā kārtā vilks aizvēris žokļus un apgūlies pie svētā Franciska kājām. “Brāli vilks, tu nodarīji daudz ļaunuma šajās vietās,” sacījis Francisks. “Visi šie cilvēki tevi apsūdz un nolādē… Bet, brāli vilks, es gribētu panākt mieru starp tevi un cilvēkiem.” Tad Francisks ievedis dzīvnieku pilsētā un pārsteigto iedzīvotāju ielenkumā noslēdzis līgumu starp ļaudīm un vilku. Tā kā vilks “darījis ļaunu no bada”, pilsētniekiem bija jāapsola turpmāk regulāri to barot, un pretī vilks apsolījis vairs nevajāt ne cilvēkus, ne lopus. Tādā veidā Gubio tikusi atbrīvota no plēsēja draudiem. Francisks, kas vienmēr bijis dzīvnieku mīļotājs, pat noslēdzis līgumu ar pelēci pilsētas suņu vārdā, apsolot, ka tie vairs vilku neapgrūtinās. 16.gadsimta laju brāļa, svētā Sebastiana de Aparicio dzīves aprakstā minēts, ka jaunībā viņa dzīvību brīnumainā veidā izglābis vilks. 1514.gadā buboņu mēra uzliesmojuma laikā de Aparicio dzimtajā pilsētā vecāki bijuši spiesti izolēt dēlu no sabiedrības un uzcēluši zēnam patvērumu mežā, kur viņu atstājuši. Kamēr bērns tur gulējis, būdams bezpalīdzīgs slimības dēļ, kāda vilcene atradusi slēptuvi. Nolaizījusi inficētās vietas uz ķermeņa, bet tad aizbēgusi. No tā brīža de Aparicio sācis atveseļoties. Liela daļa simbolikas, ko Jēzus izmantoja saskaņā ar Jauno Derību, bija saistīta ar jūdu pastorālo kultūru, un viņa attiecības ar sekotājiem tika skaidrotas kā analogas laba gana attiecībām, kurš sargā savu ganāmpulku no vilkiem. Te ietilpst arī jēdziens “vilks aitas ādā”, kas brīdina cilvēkus no viltus praviešiem. Vairāki autori izvirzījuši pieņēmumu, ka Jēzus izmantotais vilka tēls, salīdzinot to ar bīstamiem un nodevīgiem cilvēkiem, bija nozīmīgs pavērsiens priekšstatos par šo sugu, kas leģimitēja gadsimtiem ilgu vilku vajāšanu. Viduslaiku kristīgā literatūra sekoja Bībeles mācībai par vilku un papildināja to. Septītajā gadsimtā no jauna izdotajā 2.gadsimta didaktiskajā tekstā Fiziologs pagānu nostāsti tika papildināti ar kristīgās morāles un mistiskās mācības garu. Fiziologs attēloja vilkus kā būtnes, kas spēj apstulbināt cilvēkus, tiklīdz viņi to ierauga, un kam ir tikai viens kakla skriemelis.

Jūdaisma svētajos rakstos Tanahā vilks simbolizē izraēliešu Benjamina cilti. Šis simbols nāk no Pirmās Mozus grāmatas, kurā patriarhs Jēkabs svēta savu jaunāko dēlu: “Benjamins ir plēsīgs vilks; no rīta viņš apēd ienaidnieku, bet vakarā sadala laupījumu”. Šo simboliku zinātnieki ir interpretējuši kā atsauci uz tādām cilts īpašībām kā bezbailība un kareivīgums, kā arī norādi uz dažiem ievērojamiem cilts pārstāvjiem, piemēram, pirmo valdnieku no Benjamina cilts Saulu un Persijas valdnieces Esteres drosmīgo un pašaizliedzīgo sargu Mordekaju. Vilks kā Benjamina cilts literārs un vizuāls simbols gadsimtiem ilgi bijis sastopams jūdu, samariešu un kristiešu mākslas darbos, arī dievnamos un lūgšanu grāmatās. Jesajas grāmatā pravietis pareģo, ka utopiskajā mesijas laikmetā “vilks dzīvos kopā ar jēru, leopards gulēs kopā ar kazlēnu, teļš, plēsīgs zvērs un nobarojams dzīvnieks kopā, un mazs zēns tos ganīs”. Tomēr paralēli Tanahā un citā ebreju literatūrā vilki bieži tikuši attēloti kā lopu, citu savvaļas dzīvnieku un reizēm arī cilvēku plēsēji. Pravietis Jeremija brīdina, ka “tuksneša vilks tos plosīs”, norādot, ka likumu pārkāpējus gaida dievišķs sods. Viduslaiku ebreju folklorists Berehija Hanakdans daudz rakstīja par vilkiem kā varoņiem savās Mishle Shu’alim jeb Lapsu pasakās. Vēlīnā karalienes Viktorijas laikmeta Anglijas ebreju stāstos, piemēram, Izraēla Cangvila un Samuela Gordona darbos izkliedētā un vajātā ebreju kopiena tiek salīdzināta ar Eiropas vilkiem – lojāliem, uz ģimeni orientētiem dzīvniekiem, kas kristiešu vairākuma aizspriedumu dēļ Eiropā tikuši netaisnīgi apmeloti un stereotipizēti.

Vilka tēlu modernajā laikmetā būtiski ietekmējis lielais ļaunais vilks no Ezopa fabulām un brāļu Grimmu darbiem. Rietumu literatūrā bieži sastopama kristīgā simbolika, kur vilks nozīmē velnu jeb ļaunumu, kas apdraud aitas jeb ticīgos. Skandināvu tradīcijā vilks uztverts kā karotāja vai aizbildņa simbols, dažkārt apvienojumā ar kristīgo uzslāņojumu, kurā tas pārstāv ļaunumu vai velnu. Šī divējādība kļuva par populāru atribūtu smagā metāla mūzikas subkulturā. Daudzās nesen tapušās animācijas filmās vilki attēloti kā simpātiski radījumi, piemēram, filmās Balto, Princese Mononoke un citās. Filmiņā par Mononoki vilks ir garīgs aizbildnis un dabas sargs, kurš cenšas pasargāt mežus no cilvēku iejaukšanās. Volta Disneja filmas Džungļu grāmata divās versijās (1967. un 2016.gadā) vilki attēloti kā galvenā varoņa Maugļa uzticīgi un aizsargājoši aizbildņi.

Vilkacis daudzu tautu folklorā un nostāstos ir cilvēks, kurš var pārvērsties par vilka un cilvēka hibrīdu. Lielākoties šīs pārvērtības notiek naktī, bieži pilnmēness ietekmē. Ticība vilkačiem ir pastāvējusi gadu tūkstošiem, ne velti vēl mūsdienās tie ir plaši pārstāvēti literatūrā un kino. Saskaņā ar leģendām lielākā daļa vilkaču ir ļoti līdzīgi īstiem vilkiem: ar tādu pašu kažoku, smailām ausīm, garu purnu, asiem zobiem un nagiem, kā arī kuplu asti. Tāpat kā īsti vilki, vilkači gaudo, rēc un medī gan cilvēkus, gan lopus. Lielā daļā Eiropas folkloras sastopami nostāsti, ka vilkacis cilvēka ādā ir atpazīstams pēc noteiktām pazīmēm, piemēram, kopā saaugušām uzacīm, izliektiem nagiem vai spalvām zem mēles. Dažās versijās cilvēks kļūt par vilkaci lāsta dēļ vai tāpēc, ka viņu sakodis cits vilkacis. Tāpat var gadīties, ka vilkacības skartā persona dzērusi ūdeni no vilka pēdas nospieduma, ieņemta jauna mēness laikā vai noslēgusi līgumu ar velnu. Vēl esot iespējams pārvērsties par vilku izmantojot maģisku apmetni vai šalli, kas izgatavota no vilka ādas. Lai gan dažos stāstos vilkacis var pārvērsties pēc savas gribas, vislabāk zināmajās leģendās šīs pārvērtības notiek neapzināti. Tāpēc, kad nākamajā dienā uzlec saule, cilvēks var neatcerēties, ka bijis pārvērties vilkacī, un nesaprast, no kurienes cēlušās nakts izdarību laikā iegūtās traumas. Folkloras materiālos, kas radušies tuvāk mūsdienām, kā visdrošākais vilkača iznīcināšanai minēta sudraba lode. Šo ticējumu, iespējams, iedvesmojis reāls notikums Francijā 1767.gadā, kad kāds zemnieks esot nogalinājis nežēlīgu “zvēru” – iespējams, vilku vai lielu suni -, izmantojot sudraba lodes. Cita metode ir atrast vilka ādu, ko daži vilkači dienas laikā, kad ir cilvēka veidolā, paslēpj, un to iznīcināt. Sastopami arī tādi nostāsti, ka daži tā dēvētie vilkači esot izārstēti no savas slimības ar apšaubāmiem ārstniecības paņēmieniem, piemēram, asiņu nolaišanu, apzināti izraisītu vemšanu vai etiķa dzeršanu. Daži zinātnieki uzskata, ka vilkaču stāstu pamatā varētu būt reālas medicīniskas problēmas. Visbiežāk minētās slimības ir hirsūtisms – iedzimta kaite, kas izraisa pārmērīgu matu augšanu -, trakumsērga, kas var izraisīt agresivitāti un putu veidošanos mutē, kā arī vairākas garīgas slimības, piemēram, likantropija (nosaukta pēc grieķu leģendas par Likāonu) – uzmācīga doma, ka cilvēks var pārvērsties vilkā.

Senākais zināmais stāsts par cilvēka pārvēršanos vilkā atrodams Poēmā par Gilgamešu, kas sarakstīta Mezopotāmijā starp 2000. un 700.gadu pirms mūsu ēras. Poēmā valdnieks Gilgamešs noraida dievieti Ištaru, jo ļaudis runā, ka viņa reiz pārvērtusi kādu savu mīļāko par vilku. Aptuveni 425.gadā pirms mūsu ēras grieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja par cilti no Skitijas (reģions Melnās jūras un Kaspijas jūras ziemeļu stepēs), kuras locekļi vairākas dienas gadā pārvēršoties par vilkiem. Vilkači sastopami arī senajās skandināvu sāgās – ap 13.gadsimtu radītā nostāstā tēvs un dēls atraduši vilku ādas, kas to valkātājiem devušas spēju pārvērsties par vilkiem. Tāpat kā apsūdzības vampīrismā un raganu burvestību piekošanā, arī apsūdzības vilkacībā dažos vēstures periodos tika izmantotas, lai sodītu personīgos un politiskos pretiniekus vai izstumtu noteiktus sabiedrības locekļus, sākot no ubagiem un beidzot ar sērijveida slepkavām. Vilkaču tiesas prāvas notika daļā Eiropas no 15. līdz pat 17.gadsimtam. Tomēr, tā kā cilvēku atzīšanās vilkacībā bieži tika iegūta ar vardarbīgām metodēm, grūti noteikt, vai viņi patiešām izdarīja noziegumus, kuros tika apsūdzēti. 16.gadsimtā Francijā vairāki vīrieši apgalvoja, ka viņiem pieder burvju ziede, kas pārvērš tos par vilkiem. Tiesā šie cilvēki atzina, ka ir nogalinājuši un apēduši daudzus bērnus, un tika sadedzināti sārtā. Viens no slavenākajiem vilkaču tiesas procesiem bija bagātā zemnieka Pētera Stumpa lieta Vācijā 1589.gadā. Vietējie mednieki apgalvoja, ka redzējuši, kā Stumps pārvēršas no vilka par cilvēku. Spīdzināšanas dēļ apsūdzētais atzinās, ka viņam ir burvju josta, ar kuras palīdzību viņš pārvēršas par vilkaci un medī un ēd cilvēkus. Arī šajā gadījumā tiesa piesprieda nāvessodu sadedzinot.