Par Nikaragvas nacionālo varoni Augusto Sandino pastāv divi priekšstati. Saskaņā ar vienu no tiem viņš tiek uztverts kā vienkāršs cilvēks no tautas, kas cīnījās pret netaisnību un Amerikas Savienoto Valstu īstenoto Nikaragvas okupāciju un ko pēc tam nodeva cilvēki, kurus šis nesamierināmais taisnības cīnītājs aizveda pie varas. Otra priekšstata ietvaros Sandino tiek atainots kā mazizglītots lielceļa laupītājs un bandīts – tā viņš oficiāli tika dēvēts ASV, kur pret viņu, tāpat kā pret Meksikas revolūcijas pazīstamāko ģenerāli Pančo Vilju, līdz pat mūsdienām saglabājusies attieksme kā pret bandītu. Abi šie priekšstati atbilst patiesībai ļoti nosacīti.
Nākamais zemnieku ģenerālis un ārkārtīgi efektīvas partizānu kara taktikas izstrādātājs nāca pasaulē 1895.gada 18.maijā nelielajā Nikonohomo ciematā. Augusto bija spāņu izcelsmes pārtikuša zemes īpašnieka Gregorio Sandino un viņa ģimenes kalpones indiānietes Nargaritas Kalderonas dēls. Tiesa, ziņas par Sandino tēva statusu atšķiras: dažos avotos viņš tiek dēvēts par pārtikušu zemnieku, kamēr citos – par vietējas nozīmes zemes īpašnieku. Līdz deviņu gadu vecumam Augusto dzīvoja kopā ar māti, taču tad tēvs, secinājis, ka zēns ir gudrs un attapīgs, paņēma viņu pie sevis un trīs gadus vēlāk oficiāli atzina par savu dēlu. Tēva mājās Augusto ieguva labu mājas izglītību un arī par trūkumu vairs nevarēja žēloties.
Pēc pilngadības sasniegšanas viņš pieņēma tēva uzvārdu, kļūstot par Augusto Kalderonu Sandino jeb, saīsināti, Augusto K. Sandino. Spāņu valodā mātes uzvārda pirmais burts ir C (Calderon), un tieši no tā vēlāk radās pavārds Sesars (Caesar). Visas šīs pārmaiņas Sandino personiskajā dzīvē norisinājās paralēli nebeidzamiem politiskajiem satricinājumiem Nikaragvā, kas 1912.gadā, kad jaunajam Augusto bija 17 gadu, noveda pie ASV karaspēka intervences un Nikaragvas okupācijas. Oficiāli un arī faktiski amerikāņu karaspēks Nikaragvu okupēja ar mērķi nepieļaut izteikti proamerikāniskā valsts toreizējā prezidenta Adolfo Diasa gāšanu, kas pretējā gadījumā bija neizbēgama.
Nebeidzamā nestabilitāte
Nikaragvas kā pastāvīgas valsts vēsture sākās 1821.gadā, kad tā pasludināja neatkarību no Spānijas. Sekoja īss, asiņains pilsoņu un neatkarības kara sajaukums, kas noslēdzās ar neatkarības piekritēju uzvaru, lai gan Spānija oficiāli atzina Nikaragvas valsti tikai 1850.gadā. pēc kara beigām Nikaragva īsu brīdi pabija Meksikas Pirmās impērijas sastāvā, bet 1823.gadā kļuva par daļu no Centrālamerikas Apvienotajām provincēm – tā bija bijušo Spānijas koloniju federācija, kas vēl nedaudz vēlāk pārdēvējās par Centrālamerikas Federatīvo Republiku. Tās pavalstis jeb provinces bez Nikaragvas bija arī Gvatemala, Hondurasa, Kostarika, Salvadora un Losatosa (mūsdienās tās bijusī teritorija ir sadalīta starp Gvatemalu un Meksiku). Federācijas galvaspilsēta atradās vispirms Gvatemalā (pilsētā), bet 1834.gadā tika pārcelta uz Sansalvadoru.
Sadrumstalotā apvienība izrādījās nestabils valstisks veidojums, ko plosīja nebeidzami konflikti gan provinču iekšienē, gan arī starp provincēm, tostarp viens no tiem bija konfrontācija starp Nikaragvu un Kostariku par Sanhuanas del Suras ostu. Federatīvā valdība bija vāja un nespēja apturēt konfliktus, tāpēc Nikaragva 1838.gada 5.novembrī no tās izstājās, savā ziņā kļūstot par vienu no federācijas kapracēm. Pilnībā valstu apvienība izjuka 1840.gadā.
Diemžēl oficiālā neatkarība situāciju nekādi neuzlaboja – bijušās federācijas provincēs turpināja virmot iekšējās pretrunas. Nikaragvā divas no tās tolaik nozīmīgajām pilsētām Leona un Granada nebija tālu no tā, lai pasludinātu sevi par neatkarīgām valstīm un sāktu atklātu savstarpēju karu. Leonā pie varas bija liberāļi, bet Granadā – vietējā aristokrātija un konservatīvā garīdzniecība. Visus šos konfliktus sev raksturīgā kārtā izmantoja Britu impērija, kas 1848.gadā sagrāba Sanhuanas ostu, kā arī izvirzīja pretenzijas uz visu Moskītu krastu – Nikaragvas un Hondurasas Karību jūras piekrastes zemēm. Šim nosaukumam gan nav nekādas saistības ar moskītiem – tas radies no vietējās indiāņu cilts miskito nosaukuma.
Vokera avantūra
Haoss noveda pie 1854.gada revolūcijas, kuru “atbalstīt” no ASV ieradās Ziemeļamerikas brīvprātīgo pulks pulkveža Viljama Vokera vadībā. Viņi ieņēma Granadu, bet Vokers uz revolūcijas viļņa tika ievēlēts vai, drīzāk, pats sevi ievēlēja par Nikaragvas prezidentu. Amerikānis, kura Nikaragvas avantūru finansēja bagātnieks Korneliuss Vanderbits, iegāja vēsturē ar nebeidzamu patvaļu un “revolucionāru” nežēlību, kā arī ar neslēptiem tīkojumiem pēc savas varas paplašināšanas citās Centrālamerikas valstīs. Tās atšķirībā no ASV neatzina Vokeru par Nikaragvas likumīgo prezidentu. 1856.gadā četras no bijušās federācijas valstīm (Loslatosa jau bija beigusi pastāvēt) pieteica viņam karu. Vokers nolēma negaidīt un ar saviem vīriem iebruka Kostarikā, taču viņu varonīgi apturēja lielā steigā savākts vietējo brīvprātīgo pulks. Pēc tam kostarikāņi vajāja Vokeru līdz pat Nikaragvas pilsētai Rivasai, kur notika izšķirošā kauja, kas beidzās ar Kostarikas armijas pārliecinošu uzvaru. Vokers tika gāzts un aizbēga no Nikaragvas, bet pēc mēģinājuma atgūt varu 1860.gadā apcietināts un Hondurasa sodīts ar nāvi.
Ar to, protams, nekas nebeidzās. Nikaragvā nākamajās desmitgadēs turpinājās nebeidzami iekšēji konflikti starp liberāļiem un konservatīvajiem. 20.gadsimta sākumā aizvien redzamāks kļuva arī trešais spēks – daudzskaitlīgā vietējā zemniecība. Situāciju nepadarīja labāku nemitīgā cīņa ar kaimiņvalstīm. Iespaidīga loma nestabilitātes radīšanā bija ASV, kuru kompānijām netrūka interešu Nikaragvā. Papildu iemesls amerikāņu klātbūtnei bija plāni Nikaragvas teritorijā izvietot vēl vienu Atlantijas un Kluso okeānu savienojošu kuģniecības kanālu. Vietējās ģeogrāfijas dēļ šī iecere nav utopiska un ir aktuāla arī mūsdienās, tomēr galvenais šķērslis tās īstenošanai joprojām ir politiskā situācija.
Galvenā atšķirība starp Nikaragvas liberāļiem un konservatīvajiem būtībā bija attieksmē pret valsts neatkarību. Liberālā spārna politiķi tradicionāli iestājās par to, ka Nikaragva pieder pašiem nikaragviešiem (tiesa, ne visiem, bet tikai buržuāzijai), kamēr konservatīvie pamatā bija uz ASV un tās interesēm orientēti lielie zemes īpašnieki.
Meksikas revolūcijas ietekme
Pēc 1893.gada, kad pēc kārtējās revolūcijas vara Nikaragvā nonāca liberālās nometnes ģenerāļa Hosē Santosa Zelaijas rokās, ASV sāka īstenot īslaicīgas lokālas militārās intereses Nikaragvā, un pirmā no tām notika 1894.gadā. Zelaija, neraugoties uz visiem mēģinājumiem viņu gāzt, spēja noturēties pie varas līdz 1909.gadam. Tad valstī sākās ASV atbalstīta un arī finansēta konservatīvo revolūcija, kas pēc virknes īslaicīgu līderu nomaiņas noveda pie Alfonso Diasa nākšanas pie varas. Diass bija cilvēks, kuru ar Nikaragvu saistīja tikai šīs valsts pavalstniecība. Viņš bija dzimis un audzis Kostarikā, uz kurieni savulaik bija pārcēlušies Diasa vecāki, bet izglītību ieguvis un arī strādāja ASV kādā kalnrūpniecības kompānijā, kuras galvenais īpašums bija lielas zelta raktuves Nikaragvā. Pateicoties izcelsmei un valsts vadīšanas stratēģijai, kas izpaudās kā represijas pret politiskajiem pretiniekiem un valsts izpārdošana ASV, Diass strauji kļuva ārkārtīgi nepopulārs, un Nikaragvā sākās pret viņu vērsta revolūcija. Kad kļuva skaidrs, ka amatā noturēties Diass nespēs un viņa krišana ir tuvākās nākotnes jautājums, ASV izšķīrās par liela mēroga intervenci ar tai sekojošu Nikaragvas okupēšanu. Diasa pretinieki izrādīja amerikāņiem bruņotu pretestību, taču apturēt okupāciju nespēja. Svarīgākais šīs pretošanās brīdis bija kauja pie Kojetepes kalna 1912.gada 4.oktobrī, kurā krita viens no Nikaragvas liberāļu līderiem, vēlāk par nacionālo varoni pasludinātais ģenerālis Bendžamins Zeledons.
Visi šie notikumi un kopējā valstī valdošā gaisotne atstāja lielu iespaidu arī uz jauno Sandino. Tiesa, nav nekādu ziņu par to, ka viņš šajā laikā būtu bijis saistīts ar liberālo pretošanās kustību vai zemnieku partizānu vienībām, kas sāka parādīties pēc amerikāņu okupācijas. Lūzuma brīdis Sandino dzīvē pienāca tikai gandrīz desmit gadu vēlāk, 1929.gadā, kad ietekmīga vietējā konservatīvā politiķa dēls Dagoberto Rivass veltīja virkni atklāti aizvainojošu izteikumu Sandino mātei. Aizstāvot viņas godu, nākamais nacionālais varonis nesekmīgi mēģināja Rivasu nogalināt. Tomēr, tā kā policija nesteidzās ar neveiksmīgā slepkavas apcietināšanu, Sandino varēja netraucēti pamest ne tikai dzimto Nikinohomo, bet arī Nkaragvu un doties vispirms uz Hondurasu, pēc tam uz Gvatemalu un visbeidzot uz Meksiku.
Meksikā 1920.gadā bija noslēdzies pilsoņu kara militārais periods un cīņa no kauju laukiem pārceļoja galvenokārt uz institucionālu līmeni. Politiskā dzīve valstī pēc revolūcijas, kas ne velti tiek uzskatīta par 20.gadsimta nozīmīgāko notikumu Latīņamerikā, bija ārkārtīgi aktīva, uzradās daudz visdažādāko uzskatu piekritēju. Vienā no Standart Oil naftas pārstrādes rūpnīcām darbu atradušais Sandino īsā laikā iepazinās ar lielu daudzumu politisko teoriju, par kuru esamību iepriekš bija labi ja dzirdējis. Tiek uzskatīts, ka viņa vēlākos politiskos uzskatus ietekmēja ainiimperiālisms, antiamerikānisms, antikleirkānisms, anarhisms, komunisms, indigenismo (teorija, ka spāniski runājošas Latīņamerikas valstis pieder to pamatiedzīvotājiem indiāņiem), kā arī spiritisms un Septītās dienas adventistu reliģiskie priekšstati. Tā bija ļoti savdabīga, bet Nikaragvas toreizējiem apstākļiem labi piemērota kombinācija.
Atgriešanās dzimtenē
Sandino ieradās Nikaragvā 1926.gada jūnijā, kad bija iestājies noilgums 1921.gadā tā arī nenotikušās slepkavības lietā, turklāt tēvs uzstājīgi lūdza viņu atgriezties mājās. Tiesa, dzimtajā ciematā Sandino neapmetās, baidoties no atriebības, jo Rivasu ģimenei tur joprojām bija liela ietekme. Viņš iekārtojās darbā kādai amerikāņu kompānijai piederošās zelta raktuvēs valsts ziemeļus netālu no Okotalas pilsētas. Tur jauneklis ātri kļuva plaši pazīstams vietējo strādniek,u vidū ar savām kaismīgajām runām par sociālo taisnīgumu un politisko pārmaiņu nepieciešamību. Populāras šīs runas kļuva arī tāpēc, ka īsi pirms Sandino atgriešanās Nikaragvā bija sācies kārtējais pilsoņu karš, protams, ar aktīvu ASV līdzdalību. Sandino spēja pārliecināt gan vietējos strādniekus, gan citus savus klausītājus nostāties pret konservatīvo valdību, par kuras vadītāju pēc pārtraukuma atkal bija kļuvis tas pats Adolfo Diass. Topošais partizānu līderis bija ar amerikāņu atbalstu gāztās liberālās valdības pusē, kuras spēkus komandēja ģenerālis, vēlākais Nikaragvas prezidents Hosē Marija Monkada. Pēc Sandino ierosinājuma tika izveidota vietējā bruņotā vienība, kas savu pirmo kauju piedzīvoja 1926.gada 2.novembrī, kad 30 domubiedri mēģināja ieņemt Elhikaro pilsētiņu, kur atradās ap divsimt vīru lieli konservatīvo spēki. Lai arī Sandino vīri atšķirībā no pilsētas aizstāvjiem necieta nekādus zaudējumus, Elhikaro ieņemt neizdevās. Nākamā kauja notika 1927.gada marta sākumā, kad Sandino un ap simt vīriem septiņu stundu ilgā kaujā izdevās atvairīt konservatīvo spēku uzbrukumu viņu pozīcijām Jukapučas kalnā, neraugoties uz uzbrucēju ievērojamu skaitlisko pārsvaru. Tobrīd Sandino jau bija kļuvis par vienu no Monkadas armijas ģenerāļiem. Divi simti viņa sekotāju kā daļa no šīs armijas 1927.gada 28.martā pēc dienu ilgas sīvas kaujas ieņēma Jinotegas pilsētu. Jāņem vērā, ka tādu cilvēku kā Sandino ieskaitīšana ģenerāļos bija Latīņamerikas nebeidzamo karu neatņemama sastāvdaļa. Karojošo pušu armijas nevarēja lepoties ar daudzskaitlīgumu, tāpēc ikviens, kurš spēja izvest kaujas laukā dažus desmitus vīru, ar pilnām tiesībām varēja dēvēt sevi par pulkvedi, bet, ja šādu vīru skaits sniedzās simtos, tad viņa kā ģenerāļa statuss nebija pat apstrīdams.
1927.gada aprīlī Sandino spēkiem bija būtiska loma, palīdzot galvenajai Liberālās armijas kolonnai tās ceļā uz valsts galvaspilsētu Managvu. Liberāļi, kurus ar ieročiem un finansējumu apgādāja Meksika, bija tikai soli no galvaspilsētas ieņemšanas, taču maijā karš tika pārtraukts. ASV prezidenta Kelvina Kūlidža īpašajam sūtnim Henrijam Stimsonam izdevās panākt vai, drīzāk, uzspiest tā dēvēto Tipitapas mieru, draudot ar ASV pilnvērtīgu iesaistīšanos karadarbībā pret liberāļiem. Miera līgums faktiski nonivelēja visus liberāļu militāros panākumus, jo paredzēja, ka Adolfo Diass paliek amatā līdz pilnvaru termiņa beigām, bet pēc tam, 1928.gadā, ASV karaspēka uzraudzībā tiek rīkotas jaunas prezidenta vēlēšanas, un tiks izveidota jauna Nacionālā gvarde. Ikvienam karavīram, kurš bija ar mieru nodot šauteni vai ložmetēju, bija paredzēta atlīdzība vietējā naudā – aptuveni desmit ASV dolāru ekvivalents, kas tolaik bija nozīmīga summa. Kopumā liberāļi nodeva 31 ložmetēju un 3704 šautenes, bet konservatīvie – 308 ložmetējus un 10 445 šautenes.
Partizānu karš
Sandono par panākto izlīgumu bija atklāti sašutis, publiski dēvēja Monkadu par nodevēju un aicināja savus piekritējus neatdot ieročus, bet doties uz Segvojas provinces laukiem, lai tur sāktu pretošanos. Sandino karagājiens pret pastāvošo varu un amerikāņu okupācijas režīmu sākās ar to, ka viņš 1927.gada jūnijā 50 vīru priekšgalā iebruka tajās pašās zelta raktuvēs, no kurām bija sācis savu revolucionāro karjeru. Tika padzīti visi ārzemnieki, kā arī konfiscēts viss raktuvēs atrodamais dinamīta krājums. Jūlija sākumā Sandino publiskoja savu politisko manifestu, kurā asi nosodīja vendepatria (dzimtenes nodevēju) un liberālās revolūcijas nodevēju Monkadu, kā arī pieteica savu personisko karu Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras viņš nodēvēja par “ziemeļu kolosu” un “mūsu rases ienaidnieku”. Pēc šī manifesta publiskošanas sākās vērienīgs sandistu izvērsts partizānu karš pirmām kārtām jau pret ASV okupācijas spēkiem, ko Sandino solīja turpināt līdz brīdim, kamēr pēdējais amerikāņu karavīrs nebūs atstājis Nikaragvas zemi.
Vēsturiski nozīmīgākā no šī partizānu kara kaujām bija pati pirmā. 1927.gada 16.jūlija rītā Sandino vienība – apmēram simt vīru, bruņotu ar 60 šautenēm, - pēkšņi uzbruka Okotalas pilsētai, kur atradās ap 400 amerikāņu kareivju un ap 200 jaunizvedotās vieējās Nacionālās gvardes karavīru. Kauja par pilsētu ilga 15 stundas un noslēdzās ar tās nonākšanu Sandino rokās. Saniknotā ASV militārā vadība neizdomāja neko labāku, kā nosūtīt katra aviāciju bombardēt pilsētu. Tas kļuva par pirmo gadījumu vēsturē, kad ASV lidmašīnas masveidā bombardēja kādu blīvi apdzīvotu vietu. Tika nogalināti ap trim simtiem civiliedzīvotāju, galvenokārt sievietes un bērni, tāpat bija daudz ievainoto.
Spontānā soda akcija noveda pie rezultāta, kas bija pretējs gaidītajam. Sandino un viņa strauji augošais piekritēju pulks ārvalstīs nekavējoties parūpējās, lai par Okotlas bombardēšanu uzzinātu iespējami vairāk cilvēku. Sāka pieaugt Sandino vadīto vienību rindas, kā arī palielināties citu, nosacīti neatkarīgu partizānu vienību skaits. Turklāt Sandino vienībā, kurā partizānu kara kulminācijas brīdī bija ap trim tūkstošiem vīru, visi bija brīvprātīgie, kas nesaņēma algu. Partizāniem bija stingri noliegts jebkādā veidā kaitēt vietējiem zemniekiem, taču bija atļauts uzlikt piespiedu nodokļus “vietējiem un ārvalstu kapitālistiem”. To partizāni arī darīja ar nenoliedzamu izdomu un entuziasmu.