Tautas maģijā spoguļiem tika piešķirta īpaša loma. Uzmanīga attieksme pret tiem ir saistīta ar to, ka spogulis apgriež atstaroto telpu, kas it kā turpinās spoguļa iekšpusē. Rodas iespaids, ka spogulis spēj atspoguļot ne tikai redzamos objektus, bet arī cilvēka domas un jūtas, kā arī aiznest viņa dvēseli uz elpu aizraujošo Aizspoguliju. Tieši tas ir par iemeslu tam, ka visi spoguļi un kopā ar tiem arī visas atstarojošās virsmas parasti tiek aizklātas vai noņemtas, ja dzīvoklī atrodas miris cilvēks. Spogulim liela nozīme ir arī zīlēšanā, kur tiek uzskatīts, ka meitene precību vecumā var ieraudzīt savu izredzēto, ja spoguļi ir novietoti noteiktā veidā. Noslēpumainā spoguļa loma ir atradusi savu vietu kā atbalsta sižets tādās slavenās pasakās kā “Alise Brīnumzemē”, “Sniega karaliene” un “Greizo spoguļu karaļvalsts”. Īpaši svarīgs teleportācijas izpratnē ir tā saucamais Kozireva spogulis, kas ir nosaukts tā izgudrotāja N.A.Kozireva vārdā. Spogulis pēc savas būtības ir līdz spoguļa spīdumam nopulēta alumīnija loksne, kas ir savīta spirālē, kurā ietilpst cilvēks. Eksperimenti Kozireva spoguļa izpētei tika veikti Zinātņu akadēmijas Sibīrijas filiālē 20.gadsimta 90.gados. Tika konstatēts, ka subjekti, kas tika ievietoti cilindriskajā spirālē, piedzīvoja īpašas psihofiziskas sajūtas. Daudzi no viņiem kļuva par sen pagātnē notikušu vēsturisku notikumu dalībniekiem un tika pārcelti uz citu telpu, kur izjuta “sava ķermeņa atstāšanas” efektu utt.
Anomālās zonas – portāli ārpus realitātes
Lielākajai daļai lasītāju ir pazīstams Gogoļa stāsts “Noburtā vieta”, kas stāsta par anomālo zonu, kurā ieejot, cilvēks pārcēlās uz citu telpu. Tādas vietas patiešām pastāv. Piemērs tam ir bēdīgi slavenais Bermudu trijstūris, kurā daudzi kuģi un lidmašīnas pazuda bez pēdām. Bet uz kurieni viņi pārcēlās, Dievs vien zina. Līdzīgas zonas pastāv arī uz sauszemes. Tomēr viņu “spēks”, ja tā var sacīt, izrādās atšķirīgs. Lielākā daļa šādu zonu “ieslēdzas” tikai uz īsu brīdi un teleportē ne visus pēc kārtas, bet tikai cilvēkus ar īpašām psihofiziskām īpašībām un noteiktu prāta stāvokli. Pastāv arī tā saucamās “klejojošās zonas”, kuru atrašanās vieta nav stingri noteikta. Presē nav daudz dokumentētu pārvietošanās gadījumu. Tas norāda uz šīs parādības retumu.
Piemēram, 1994.gadā norvēģu seineris jūrā atklāja zīdaini, meiteni, kura bija piesieta pie veca glābšanas riņķa ar uzrakstu “Titāniks”, un viņa bija ļoti nosalusi. Viņa tika atrasta tieši tajā vietā Atlantijas okeānā, kur 1912.gadā nogrima neveiksmīgais kuģis. Kā viņa nokļuva mūsu laikos? Bērns vēl nemācēja runāt, tāpēc atliek tikai ticēt, ka meitene bija nokļuvusi “laika bedrē”, kur pagātne un nākotne ir kaut kā saistītas.
Vai arī cits gadījums. 1880.gada rudenī Amerikas Tenesī štata iedzīvotājs Deivids Lengs pāri laukam pa taciņu lēnām gāja uz savām mājām. Viņa sieva viņu gaidīja uz lieveņa un redzēja savu vīru. Pēkšņi viņa ieraudzīja, ka Deivids vienkārši pazūd. Sākumā viņa nodomāja, ka tas viņai vienkārši tā izskatās. Taču visrūpīgākie meklējumi neko nedeva, vīrs pazuda, un it kā uz visiem laikiem. Taču pēc vairākiem gadiem uz lauka, kur Deivids Lengs bez pēdām izgaisa, bija labi redzams tumšs aplis apmēram 5 metrus diametrā, kurā nekas neaug, un nebija neviena kukaiņa. Un, kad Lenga bērni uzdrošinājās iekāpt aplī, viņi dzirdēja sava tēva balsi, bet nesaprata, par ko viņš runā. Tikai pēc daudziem gadiem Lenga atraitne pa pastu saņēma vēstuli no sava pazudušā vīra, kurš paziņoja, ka viņš atrodas vietā, ko cilvēki sauc par pēcnāves dzīvi, un ka ar viņu viss ir kārtībā…
Teleportācija kā pārvietošanās telpā
Ticams teleportācijas gadījums tika dokumentēts 1593.gada 15.oktobrī, kad Mehiko pilsētā no kaut kurienes parādījās apmulsis karavīrs, svešā uniformā un ar ieroci rokās. Ņemot vērā, ka karavīrs sāka runāt spāniski, izdevās noskaidrot, ka viņš ir dienējis pulkā, kas atrodas Filipīnās, 5000 kilometrus no Meksikas. Noskaidrojās, ka karavīrs bija dežurējis gubernatora pilī Manilā, bet kā viņš bija nokļuvis Mehiko, viņš nezināja. Pēc daudziem mēnešiem cilvēki, kas ieradās no Filipīnām, precīzi apstiprināja visas viņa stāsta detaļas…
Vēl viens līdzīgs gadījuma notika ar mūķeni Mariju no Spānijas pilsētas Agredas, kura 17.gadsimta 20.gados veica vairākus simtus teleportāciju uz Ameriku, kur viņai izdevās pievērst kristietībai veselu indiāņu cilti. To atzīmēja nākamie misionāri, kuri bija ļoti pārsteigti, ka tik nomaļā vietā satika aborigēnus, kuri ticēja Kristum, jo neviens baltais cilvēks šeit nekad nebija spēris kāju. Izdevās noskaidrot, ka par ticības iegūšanu viņi pateicību ir parādā “sievietei zilā”. Indiāņi mūkiem parādīja krustus, rožukroni un liturģisko trauku vīna iesvētīšanai. Vēlāk tika noskaidrots, ka liturģiskais trauks ir ņemts no Agredas klostera. Un, kad misionāri atgriezās Spānijā, viņi tikās ar mūķeni Mariju, kura apstiprināja visu, ko misionāri bija uzzinājuši no indiāņiem.
Ko saka zinātnieki?
Zināms, ka akadēmiskā zinātne, neskatoties uz visiem tās sasniegumiem, nespēj izskaidrot šīs parādības, jo tās attiecas uz citu realitāti, savukārt, zinātne nodarbojas ar likumiem, kas attiecas tikai uz fizisko pasauli…
Neskatoties uz to, ka pati ideja par apdzīvotu pasauļu daudzveidību ir pastāvējusi jau ļoti ilgu laiku, tā ir izspēlēta pasakās, mītos un zinātniskajā fantastikā, pirmo reizi to zinātniski pamatoja amerikāņu fiziķis Hjū Everets 1957.gadā savā doktora disertācijā. Visas pasaules, pēc viņa domām, izrādās ir ievietotas viena otrā, kā krievu “matrjoška”, t.i., tās var atrasties mūsos, nevis tikai uz tālām zvaigznēm.