Senās Ķīnas mītos apdziedāts svētais Kuņluņs, kas uzskatīts par pasaules centru – vietu, no kurienes cēlušās upes un dzīvība. Olimpa kalns antīkajā Grieķijā tika godāts kā dievu mājvieta. Indijā par svēto kalnu un dieva Šivas mājvietu kopš aizlaikiem dēvēts Kailašs, kas tiek pielūgts kā dievība un ir svētceļnieku iecienīts galamērķis. Tibetieši pasaules augstāko virsotni Everestu dēvē par Chomodungma, kas nozīmē – dieviete Pasaules Māte.

Fudzi kalns Japānā simbolizē skaitumu un garīgumu. Tā ir sintoisma un budisma sekotāju svētvieta. Japāņi personificē Fudzi ar vienu no sintoisma reliģijas sievišķajām dievībām. Vulkāna nosaukuma etimoloģija līdz pat šai dienai īsti nav noskaidrota. Jamato tautas valodā kalns saistīts ar vārdu “uguns” (fuchi). Vēl nosaukuma izcelsme tiek saistīta ar divu vārdu salikumu – “glicīnija” un “varavīksne” -, kas atbilst vulkāna simetriskajai formai. Sniegoto Fudzi kalna virsotni ir apdziedājuši dzejnieki visos laikmetos. Japāņu svētā kalna ainava iedzīvināta audeklos, skicēs un ir fons daudziem notikumiem daiļliteratūrā. Vulkāna skaistums iedvesmojis japāņu grafiķus, kuri strādā tradicionālajā kokgriezumu tehnikā, kas bija īpaši populāra 18.gadsimta vidū. Starp slavenākajiem mākslas darbiem, kas saistīti ar šo kalnu, ir japāņu mākslinieka Kacušikas Hokusai kokgiezumu cikls 36 skati uz Fudzi kalnu, kā arī viņa trīs grāmatu sērija 100 skati uz Fudzi kalnu. Ļaudis kalniem piedēvējuši cilvēciskas iezīmes, un tie kļuvuši par teiksmu galvenajiem varoņiem un tautu talismaniem. Daudzām Indijas ciltīm un Butānas tautām ir savi svētie kalni, kuru virsotnēm liegta pieeja, lai saglabātu cieņu pret gariem. Tibetā un Nepālā var novērot rituālus, kas tiek veikti diženo kalnu Everesta un Anapurnas pakājēs. Šīs virsotnes kļuvušas par pielūgsmes objektiem un iedvesmas avotiem, raisot ceļotājos vēlmi pieskarties to diženumam.

Atlasa kalnu augstākās virsotnes, kas atdala auglīgo Magribu no Sahāras tuksneša, nodēvētas mītiskā milža Atlasa (Atlanta) vārdā. Kā vēsta nostāsti, šis milzis reiz piedalījies titānu dumpī pret dieviem un par to saņēmis mūžīgo sodu – turēt uz saviem pleciem visu debesjumu. Uz kādu brīdi viņu no šīs nastas atbrīvoja Hērakls, taču par šo atelpas mirkli Atlasam vajadzēja no Hesperīdu dārziem iegūt zelta ābolus. Diemžēl milža liktenis izvērtās traģisks. Viņš uzdrošinājās aizvainot dieva Zeva dēlu Perseju, kurš atriebās, parādot Atlasam nogalinātās Gorgonas Medūzas galvu, kuras skatiens viņu uz mūžiem pārvērta klintī.

Zinātniskie atklājumi apliecina kalnu un cilvēku saikni visdažādākajos līmeņos. Saskaņā ar antropologu pētījumiem daudzas tautas, kas dzīvo kalnu reģionos, izveidojušas unikālas sociālas struktūras, kas atšķiras no līdzenumu iemītniekiem raksturīgajām. Tas saistīts ar teritoriju izolētību un nepieciešamību pielāgoties dažbrīd ekstremāliem apstākļiem. Daba māca cilvēkiem izturību un tas atspoguļojas kultos, kas radušies ap kalniem.

Tikpat nozīmīgu vietu kalni ieņem reliģijā, simbolizējot garīgumu, dievišķo atklāsmi un tuvošanos augstākām patiesībām. Mozus saņēma desmit baušļus Sīnaja kalnā. Leģendām apvītais Atona kalns, ko ticīgie dēvē par Agios Oros jeb Svēto kalnu, ir īpaši nozīmīgs pareizticībā.

Vertikālā ass

Kalni vienmēr bijuši cilvēka saskarsmes punkts ar dievišķo, un tie kalpo kā iedvesmas avots tiem, kuri tiecas pēc jaunrades un sevis izpausmes. Izolētība un nošķirtība, ko piedāvā kalni, ļauj dziļāk izprast personīgās domas, jūtas un pārdzīvojumus. Daudziem radošiem cilvēkiem šie mirkļi kļūst par īstenu atklāsmi. Kalnu augstumos, sniegotajās virsotnēs viss pasaulīgais kļūst iluzors, rodas ģeniālas domas un idejas, kas pēc tam iegūst formu mākslas darbos, romānu tēlos un skaņdarbos. Iespēja distancēties no ikdienas raizēm un koncentrēties pašreizējam mirklim ir viens no svarīgākajiem radošās iedvesmas nosacījumiem. Tāpēc majestātiskie kalni piesaistījuši mākslinieku, rakstnieku un mūziķu uzmanību. Ceļojumi uz tiem bieži kļūst par jaunu ideju katalizatoriem un pat spēj transformēt cilvēka pasaules redzējumu. Rakstnieki nereti vērsušies pie kalniem kā metaforas, lai aprakstītu iekšējo ceļu vai cilvēka cīņu. Amerikāņu dabas pētnieks, rakstnieks, zoologs un glaciologs, par ASV dabas parku tēvu dēvētais Džons Muirs uzskatīja, ka tikai kalnos spēj rast dvēseles harmoniju un tēmas savām grāmatām. Viņa darbi, kas veltīti dabai un tās aizsardzībai, iedvesmojuši vairākas dabaszinātnieku paaudzes. Angļu dzejnieks, romantiskās kustības pionieris Viljams Vērdsverts smēlās iedvesmu Alpos. Viņa dzeja ir piesātināta ar kalnu virsotņu aprakstiem, kas simbolizē neizskaidrojamo mūžības spēku. Džeku Londonu apbūra Aļaskas kalnu reģionu pirmatnējā daba. Vienā no savām vēstulēm viņš rakstīja: “Kalni palīdz man atrast atbildes uz jautājumiem, kuras nevarētu iegūt pilsētā”. Viņa slavenie darbi Baltais ilknis un Senču aicinājums ir burtiski uzlādēti ar mežonīgās dabas garu. Londons vairākkārt sacījis, ka ilgie pārgājieni pa Aļaskas kalnu reģioniem kļuvuši par izšķirošo faktoru viņa literārā stila attīstībā. Kalni kļuva ne vien par fonu rakstnieka stāstiem, bet arī par svarīgiem varoņiem ar īpašu simbolisku nozīmi. To pašu var sacīt arī par Džona Ronalda Rūela Tolkīna darbiem. Gredzenu pavēlniekā Viduszemes kalnu ainavas rakstnieks uzbūris, iedvesmojoties no reālām britu dabas ainavām.

Kalnu vide iedvesmojusi arī daudzus māksliniekus, kas iemūžinājuši audeklos virsotņu diženumu un dabas neaprakstāmo skaistumu un spēku. Vācu gleznotāja Kaspara Dāvida Frīdriha darbos katra kalnu grēdas līnija, katrs saullēkta vai saulrieta gaismas efekts kalpo kā atskārsme, liekot teju fiziski sajust mākslinieka radīto noskaņu. Nikolajs Rērihs apgalvoja, ka vairākums viņa darbu tapuši tieši kalnos, kur gleznotājs, rakstnieks un filozofs rada iedvesmu un mieru. Savukārt britu mākslinieks un skulptors Endijs Goldsvortijs izmanto kalnos atrastus dabas materiālus, lai radītu savas unikālās instalācijas. Viņa darbi ir apliecinājums, ka apkārtējā vide pati par sevi var būt mākslas darbs.

Majestātiskas ainavas, gaismas un ēnu spēles, formu un tekstūru daudzveidība, mainīgie laikapstākļi – tas viss rada neatkārtojamu noskaņu, ko iemūžinājuši arī daudzi fotogrāfi. Viens no izcilākajiem šajā žanrā bija amerikānis Ansels Īstons Adamss, kurš 20.gadsimtā iemantoja slavu ar saviem melnbaltajiem ASV nacionālo parku kalnu ainavu fotouzņēmumiem. Viņa darbi, kas iemūžinājuši Josemitu nacionālā parka skarbo skaistumu, kļuvuši par fotogrāfijas klasiku un iedvesmojuši daudzus dabas fotogrāfus.

Arī leģendāri mūziķi smēlušies iedvesmu kalnos. Tie var kļūt par skaņu avotu kompozīcijām, tajos var atrast ritmu un noskaņu, kas pēc tam iemiesojas mūzikā. Piemēram, Ludvigs van Bēthovens smēlās iedvesmu saviem skaņdarbiem pastaigās pa Alpiem. Viņa Pastorālā simfonija (Sestā simfonija fa mažorā, op.68) tiek uzskatīta par spilgtu piemēru dabas skaņu pārrakstīšanai ar mūzikas instrumentu palīdzību. Arī komponists Antonīns Dvoržāks savā muzikālajā jaunradē bieži vērsās pie dabas, sevišķi iedvesmojoties no dzimtās Čehijas diženo Karpatu skaistuma.

Dabas skaņu daudzveidība, sākot ar vēju šalkoņu un beidzot ar avotu mutuļošanu, viņa iztēlē pārtapa unikālā simfonijā. Ungāru mūziķis Ferencs Lists, radis iedvesmu diženo kalnu ainavās, tiecās radīt bagātīgas un daudzslāņainas kompuzīcijas,  kur katra nots vedina klausītāju tiekties augstāk.

Par godu Alpiem

Alpīnisms ir ne tikai sports, bet arī dzīvesveids un filozofija, kas atspoguļo tieksmi pēc pašizziņas, baiļu un ierobežojumu pārvarēšanas. Tas vienmēr asociējies ar vīrišķību, izturību un spēku. Faktiski alpīnisms pastāv jau kopš tā laika, kad cilvēki sāka izjust nepieciešamību izpētīt nepieejamus un noslēpumainus mūsu planētas nostūrus ar mērķi uzzināt, vai tur sastopami gari, ieraudzīt apkārtnes panorāmu un veikt pētījumus. Visā pasaulē 8.augustā tiek atzīmēta Starptautiskā alpīnisma diena. Tieši šajā datumā 1786.gadā notika pirmā dokumentētā virsotnes – Monblāna – iekarošana un sākās sportiskā alpīnisma laikmets. Monblāns ietilpst Alpu grēdā un ir tās visaugstākais punkts – kalna augstums ir 4806 metri virs jūras līmeņa. Iepriekš zinātnieki aktīvi pētīja Alpus, tomēr centās izvairīties no tās daļas, kas atradās Šamonī ielejā. Tolaik tā bija Savojas hercogistes un Pjemontas-Sardīnijas daļa. Kalni tur tika uzskatīti par nolādētiem, jo neviens nezināja, kādi tie īsti ir un cik droši ir būt to tuvumā, nemaz nerunājot par kāpšanu tajos. 1741.gadā angļi Viljams Vindems un Ričards Pokoks, meklējot piedzīvojumus un vēloties remdēt personīgo ziņkāri, uzkāpa Montenverā netālu no Šamonī un atklāja tur ledāju, ko nosauca par Mer de Glace. Pirmatklājēji labprāt dalījās ar saviem novērojumiem, un rezultātā par Šamonī uzzināja visa Eiropa.

Sekoja mēģinājumi tikt tālāk un augstāk, iekarojot arī Monblāna virsotni, taču neviens no tiem nebija veiksmīgs: dažas takas izrādījās pārāk stāvas, citas ieveda strupceļā. Nepadevās tikai viens cilvēks – šveiciešu ģeologs un botāniķis Orass Benedikts de Sosīrs. Jaunībā ieradies Šamonī, viņš nolēma izmēģināt spēkus un uzkāpt Monblānā, taču uzreiz viņam tas neizdevās. Nākamo 25 gadu laikā de Sosīrs guva iespaidīgus panākumus botānikas jomā, iemantoja akadēmiķa grādu, iekārtojās Ženēvā un dzīvoja visnotaļ labu dzīvi, tomēr jaunības sapnis par Monblānu nedeva viņam mieru. Visbeidzot 1787.gadā piedzīvojumu meklētājs sasniedza savu mērķi, uzkāpdams virsotnē 18 stundās un 23 minūtēs. Tomēr viņam nebija lemts būt pirmajam, kurš to paveica, lielā mērā pateicoties tam, ka de Sosīrs pats apzināti padarīja Monblāna iekarošanu par sacensībām. Mišels Gabriels Pakārs piedzima un uzauga Šamonī, un, līdzīgi de Sosīram, visu dzīvi sapņoja sasniegt Alpu virsotnes. 18 gadu vecumā viņš veica savu pirmo mēģinājumu ieņemt Monblānu, taču nekas nesanāca. Tad Pakārs devās uz Turīnu, kur mācījās par ārstu, pēc tam atgriezās mājās un ar prieku uzzināja, ka vēl neviens nav saņēmis de Sosāra prēmiju, ko botāniķis bija izsludinājis kā balvu ikvienam, kurš spēs uzkāpt virsotnē pēc viņa pirmā neveiksmīgā mēģinājuma. Mišels sāka gatavoties virsotnes iekarošanai. Šajā periodā viņš iepazinās ar vietējo mednieku Žaku Balmā, kurš apgalvoja Pakāram, ka zina labu maršrutu līdz virsotnei. Mišelam atlika vien uzticēties jauniegūtajam sabiedrotajam. 1786.gada 7.augustā tika izsludināts ekspedīcijas starts. Pasākuma ieinteresēts, notiekošo ar teleskopa palīdzību vēroja barons Ādolfs fon Gersdorfs, kurš arī veica piezīmes, kam vēlāk izrādījās vēsturiska nozīme. Ceļa sākumā Balmā pārliecināja pārinieku, ka kāpšana būs viegla, taču, jo augstāk nonāca pirmie alpīnisti, jo grūtāk kļuva: dažās vietās parādījās dziļas un platas plaisas. Barona teleskopa lēcā bija redzami divi melni punkti, kas uz kādu laiku pazuda, tad virzījās ātrāk, pēc tam lēnāk. Mišels Pakārs nebija gatavs tādiem pārbaudījumiem. Viņš vairākas reizes lūdza Žaku pārtraukt ekspedīciju, tomēr Balmā bija apņēmības pilns iekarot nepieejamo virsotni. Viņš uzskatīja, ka tā ir viņu vienīgā iespēja tikt līdz Monblānam. Kad saule sāka slēpties aiz kalniem, abi pietuvojās Kotas virsotnei 2530 metru augstumā. Atrodot tur dabisku patvērumu, vīri izveidoja nakts apmetni un nākamajā dienā četros no rīta turpināja ceļu. Saskaņā ar barona fon Gersdorfa piezīmēm 8.augustā pulksten 18.23 divas tumšas figūras sasniedza Monblāna virsotni: “Viens no viņiem vienmēr bija aptuveni simt soļu priekšā. Viņi bieži uz mirkli apstājās.” Nokāpšana no kalna arī nozīmēja ne mazumu briesmu, jo Pakāram un Balmā nācās to paveikt tumsā, tomēr, par laimi pirmajiem alpīnistiem, tonakt mākoņi izklīda un debesīs parādījās spožs mēness. Abi vēlāk saņēma se Sosāra apsolīto prēmiju, kā arī kļuva slaveni – vēsts par vīru sasniegumu aplidoja teju visu pasauli.

Augstākais punkts

Everests ļoti ilgu laiku tika uzskatīts par cilvēkiem nesasniedzamu mērķi. Tomēr 1953.gada 39.maijā Edmunds Hilarijs un Tenzings Norgajs paveica, kā šķita, neiespējamo un iekaroja visaugstākā pasaules kalna virsotni. Kopš tā laika daudzi alpīnisti izvirzījuši sev mērķi atkārtot viņu varoņdarbu.

Taču viņi, protams, nebija pirmie, kas mēģināja uzkāpt Everestā. Viens no tiem bija leģendārais kalnu iekarotājs Džordžs Herberts Lī-Melorijs. Alpīnisms bija 1886.gadā dzimušā angļa lielā kaislība. Viņš mācījās Vinčesteras koledžā, un reiz kāds skolotājs aizveda audzēkņus ekskursijā uz Alpiem. Tur izrādījās, ka Džordžam piemīt alpīnista talants. Pēc Kembridžas Universitātes absolvēšanas Melorijs pilnveidoja savas kāpšanas prasmes Alpos un arī Anglijā, kur izveidoja jaunus kalnu maršrutus un kļuva par cienījamu personu Lielbritānijas alpīnistu sabiedrībā. Paralēli Melorijs strādāja par skolotāju, bet Pirmā pasaules kara laikā dienēja artilērijā un kļuva par šyāba virsnieku. Pēc tam viņš pievērsās rakstniecībai un turpināja kāpt kalnos. Ekspedīcijas uz Everestu Melorijs uzsāka 1921.gadā. Kopā ar saviem biedriem un nesējiem no vietējo iedzīvotāju vidus viņš mēģināja uzkāpt kalnā no Tibetas puses un sasniedza Ziemeļu pāreju. Nākamajā gadā alpīnistam izdevās tikt 8200 metru augstumā (virsotne atrodas 8848 metru augstumā virs jūras līmeņa). Gaiss šādā augstumā ir ļoti retināts, un mūsdienās tiek izmantoti skābekļa baloni. Taču pirmie mēģinājumi tika veikti bez tiem, turklāt daudzi alpīnisti, tostarp Melorijs, iestājās pret jebkāda papildaprīkojuma izmantošanu. Taču, kad Džordža Finča grupa pārsniedza viņa rezultātu 8200 metros, Melorijs apsvēra variantu tomēr izmantot skābekļa atbalstu.

Pirmo ekspedīciju laikā notika daži nelaimes gadījumi, tostarp tajā pašā 1922.gadā, kad Melorijs sasniedza 8200 metrus, viņam bija jāiesaistās trīs biedru glābšanā, kuri sāka slīdēt pa ledu. Nedaudz vēlāk alpīnists pēc spēcīgas sniega vētras pārsteidzīgi mēģināja sasniegt Ziemeļu pāreju, tādējādi lavīnā gāja bojā septiņi nesēji.

1924.gadā Melorijs, kurš jau bija pilnīgi pārņemts ar domu iekarot kalnu, tika nozīmēts par vadītāju kārtējai kāpšanas ekspedīcijai Everestā. Kopā ar savu alpīnisma partneri Endrū Ērvinu viņš izstrādāja plānu, kas paredzēja skābekļa izmantošanu un palielināja iespēju sasniegt virsotni. Abi no apmetnes iznāca uz ziemeļaustrumu kalna nogāzes 1924.gada 8.jūnijā. nedaudz vēlāk viņus pa gabalu redzēja viens no biedriem, un, pēc viņa vārdiem, Melorijs un Ērvins atradās uz Otrā pakāpiena – vienas no trim akmeņainām klintīm, kas toreiz nebija klātas ar sniegu un atrodas gandrīz pašā kalna virsotnē. Otrais pakāpiens sākas 8610 metru augstumā un tiek uzskatīts par maršruta vissarežģītāko posmu. Diemžēl Melorijs un Ērvins neatgriezās no savas ekspedīcijas. Biedri vēlējās ticēt, ka drosminieki tomēr sasniedza virsotni, kaut gan tas palicis nezināms un parasti tiek pieņemts, ka viņi to nepaveica. 1933.gadā Persijs Vinss Hariss atrada uz kailiem akmeņiem zem Pirmā pakāpiena ledlauzi ar marķējumu, kas sakrita ar Ērvina marķējumu. 1975.gadā ķīniešu alpīnists Vans Huns Bao uzgāja “miruša angļa ķermeni vecmodīgā apģērbā” zem Pirmā pakāpiena. 1999.gadā ekspedīcija, kas bija veltīta Melorija un Ērvina meklējumiem, atrada sasalušu ķermeni. Meloriju identificēja pēc birkas ar viņa vārdu, kas bija piešūta pie apģērba, un pēc īsas ceremonijas apglabāja turpat sniegā.

Tikai 1953.gada 39.maijā teju neiespējamo paveica jaunzēlandietis Hilarijs un viņa pārinieks, vietējais šerpa Norgajs. Briti toreiz pielāgoja Everesta ekspedīcijas laiku Elizabetes II kronēšanas dienai. Vēlāk sarakstītajā grāmatā nepāliešu alpīnists atklāja: neskatoties uz to, ka kopš pirmajiem mēģinājumiem iekarot Everestu visi viņu raksturojuši kā vīru “ar trešo plaušu”, ceļš līdz virsotnei nav bijis viegls. “Protams, nav vēl piedzimis tāds cilvēks, kurš nebūtu izjutis nekādas grūtības uz tāda kalnā kā Everests. Cilvēkam draud spēku izsīkums, saldējumi un gaisa trūkums, galvassāpes, iekaisis kakls, apetītes zudums, bezmiegs,” rakstīja Norgajs.

Daudzi, jo īpaši Nepālā, nepieņēma Tenzinga Norgaja “otro vietu” un pārāk plaši izplatīto domu, ka viņš bijis tikai nesējs. Pēdējos simt metrus viņš ar Hilariju kāpa pārī, un nekādi jautājumi par sāncensību neradās. “Vēl neaizejot līdz virsotnei, mēs ar Hilariju apstājāmies, paraudzījāmies augšup un devāmies tālāk. Mūs savienoja virve aptuveni desmit metru garumā, tomēr turēju lielu tās daļu sarullētu rokā, tā kā mūs šķīra ne vairāk kā divi metri. Es nedomāju par “pirmo” un “otro”. Es sev neteicu: “Tur atrodas zelta ābols. Tagad pagrūdīšu malā Hilariju un iegūšu ābolu pirmais.” Mēs gājām lēni, bet pareizi. Un, lūk, mēs sasniedzām virsotni. Hilarijs uz tās uzkāpa pirmais, es pēc viņa.”

Tenzings Norgajs rakstīja, ka pirmais, ko abi izdarīja, sasniedzot kalna virsotni, - paspieda viens otram roku. “Taču vai ar to ir iespējams aprobežoties Everesta virsotnē? Sāku vicināt rokas, tad satvēru Hilariju, un mēs sākām sist viens otram pa muguru. Paraudzījāmies apkārt. Bija 11.30, spīdēja saule, bet debesis… visas savas dzīves laikā nebiju redzējis zilākas debesis!”.

Ararata mistērijas

Pašos Turcijas austrumos netālu no robežas ar Irānu un Armēniju atrodas leģendārais Ararata kalns, kura virsotni vainago “žilbinoša sudraba cepure” – mūžīgā sniega josla. Kaut gan tā augstums ir vien pieci tūkstoši metru, kas kalnam neļauj sacensties ar pasaules rekordistiem, tomēr tā ir viena no diženākajām Zemes virsotnēm – ne velti saskaņā ar leģendu tieši Araratā pēc maldīšanās pa plūdu ūdeņiem piestāja Noasa šķirsts.

Par Araratu rakstīja antīkie un viduslaiku autori, tostarp flāmu ceļotājs, mūks un diplomāts, 13.gadsimta vēsturnieks mongoļu hana galmā Vilems no Ribrūkas un slavenais 13. un 14.gadsimta venēciešu ceļotājs Marko Polo. Ceļā uz Ķīnu viņš devās garām Araratam. Pasaules daudzveidīgajā grāmatā, kurā iekļauti lielā pasaules apceļotāja stāsti, minēts: “Jums jāzina, ka Armēnijas valstī augsta kalna virsotnē, mūžīgā sniega klāts, atrodas Noasa šķirsts, un neviens tajā nevar uzkāpt, nevar tikt līdz pašai virsotnei, jo īpaši tāpēc, ka sniegs nekad nekūst, bet jauni puteņi palielina sniega segas biezumu. Tomēr tās apakšējie slāņi kūst, un radušās straumes un upes, ieplūstot ielejā, rūpīgi apūdeņo apkārtni. Tur aug bieza zāles sega, vasarā piesaistot daudzus lielu un mazu zālēdāju ganāmpulkus”.

Araratu kopš senatnes ieskāvusi mistikas aura. Gadsimtiem ilgi armēņi un persieši bija pārliecināti, ka kalnā nevar uzkāpt. Daļēji tas izskaidrojams ar tā augstumu un Marko Polo pieminēto sniega cepuri. Vietējie ļaudis 19.gadsimta sākumā biedēja angļu diplomātu un ceļotāju Džeimsu Morieru ar nostāstiem par to, ka kalnā mīt “sniega tārpi” – mazi, balti radījumi, kas esot tik auksti, ka varot atdzesēt lielu bļodu ar augļu saldējumu. Tāpat tur dzīvojot vēl citi neidentificēti mistiski radījumi, nemaz nerunājot par indīgām čūskām, zirnekļiem, lāčiem, leopardiem, lūšiem un mežakuiļiem. Un, protams, kalnā esot apmeties arī pūķis. Taču, neskatoties uz visiem šiem nostāstiem, Moriers Araratu raksturoja kā dabas harmonijas iemiesojumu: “Tas ir pilnīgs no visām pusēm, nevienas asas šķautnes!”

Kaut arī ilgu laiku tika uzskatīts, ka sniegotās virsotnes lielais stāvums padara neiespējamu virsotnes iekarošanu, mūsdienās Araratā var uzkāpt un aplūkot apkārtējo fantastisko ainavu. Pirmais, kurš pierādīja, ka tas ir iespējams, bija vācbaltu profesors, Tartu Universitātes pasniedzējs Frīdrihs Parots. 1829.gada septembrī viņš kopā ar pieciem pavadoņiem pēc trešā mēģinājuma sasniedza Ararata virsotni. Skats no augšas lika profesoram bijībā aizturēt elpu. Iztēlodamies, kur tieši varētu būt šķirsta piestāšanas vieta, Parots sajūsmā aplūkoja Araksas ielejas ainavu, kurā kā tumšs punkts – “ne lielaks par manu plaukstu”, kā viņš sacīja, - tik tikko bija saskatāma Erevāna.

Turpmākajos gados Ararata virsotni sasniedza vēl dažas ekspedīcijas, tostarp angļu vēsturnieks un valstsvīra Džeimsa Braisa 1876.gadā organizētā alpīnistu grupa. Braiss bija viens no pirmajiem, kura uzmanību piesaistīja apstrādāta koka gabals, kas atradās krietni augstāk par to līmeni, zem kura aug koki. Viņaprāt, šis relikts varēja būt leģendārā šķirsta atliekas.

Mūsdienās zinātnieki izvirzījuši hipotēzi, ka atrastie koka fragmenti varētu būt pārpalikumi no kādas viduslaiku būves – iespējams, tas reiz bijis šķirsta modelis, ko atstājuši mūki, kuriem Ararats bija svētceļojuma mērķis. Protams, arī mūsdienās ezoteriski noskaņoti cilvēki ir pārliecināti, ka Noasa šķirsta atliekas joprojām atrodas Ararata kalnā starp mūžīgajiem ledājiem. Viena no galvenajām vietām, kur, pēc meklētāju domām, atrodas bībeliskais šķirsts, ir tā dēvētā Ararata anomālija. Taču zinātnieki pierādījuši, ka tas ir pavisam dabisks izvirzījums Ararata kalna ziemeļrietumu nogāzē 2200 metru attālumā no virsotnes.

Ararata kalns ir armēņu tautas simbols, ar to saistītas armēņu leģendas un teiksmas, kurās šis milzis dēvēts senajā vārdā par Masi, kas tautā saglabājies līdz pat mūsdienām. Pateicoties majestātiskumam, mitoloģiskajai nozīmei un reliģiskajam simbolismam, kalns kļuvis par populāru motīvu glezniecībā, literatūrā un mūzikā.