Guru un dziednieks

Uz Indijas un Tibetas robežas, Sikkim kņazistē, Aleksandra sastapa klostera vadītāju vārdā Gomšens, kurš kļuva priekš viņas guru. Francūziete pavadīja daudzus gadus kā vientuļniece blakus sava skolotāja mītnei mācoties austrumu valodas, tibetiešu mistiskos rituālus, budistu literatūru. Viņa tāpat izzināja dažādas psihiskā treniņa metodes. Gomšens attīstīja francūzietei telepātiskās spējas un apmācīja meiteni īpašai elpošanai “tummo”, kas ļauj tibetiešu mūkiem stundām sēdēt sniegā bet jebkāda ļaunuma veselībai.

Dienu pēc dienas Gomšens dalījās ar viešņu no tālās Eiropas zināšanām, kuras pats bija uzkrājis ilgās dzīves laikā. Viņš deva viņai lasīt grāmatas no savas plašās bibliotēkas, vadāja pa apkaimes ciemiem un tempļiem, iepazīstināja ar francūzietei jaunās valsts paradumiem. Ja tomēr Aleksandra, nepieradusi pie vietas skarbā klimata, sāka slimot, Gomšens ārstēja viņu ar dziedinošo zāļu novārījumiem parādot sevi pie tam kā lielisku dziednieku.

Vietējo valodu un paražu zināšana atvēra Aleksandrai ceļu uz tik viņai ilgoto Tibetu – noslēpumu un mīklu zemi. Vietējie iedzīvotāji sauca viņu godājami: Dāma-lama. Nabadzīgas tibetiešu svētceļnieces izskatā, sasmērējot ar kvēpiem seju un rokas, viņa klīda pa kalnu takām pārvarot sniegotas pārejas un ziedošas ielejas noslēpumainajā zemē, toreiz izteikti slēgtajā ārzemniekiem.

Viņas mērķis bija svētceļnieku svētums – Lhasas klosteris Potala ar zelta jumtu. Uz tā vārtiem svētceļniece izlasīja: “Kā no rīta izžūst rasa zem austošās saules stariem, tā izzūd cilvēka grēcīgie nodomi redzot Himalajus”.

Savā dienasgrāmatā Aleksandra ierakstīja: “Es sasniedzu Lhasu izžuvusi, kā skelets, izsmelta, taču apskaidrota. Divu mēnešu laikā es klaiņoju pa Potalas klostera tempļiem un terasēm, un neviena dvēsele neiedomājās, ka pirmo reizi cilvēces vēsturē eiropiešu sieviete redz svētos slēgtās pilsētas noslēpumus, piedalās mistiskās ceremonijās, novēro noslēpumainos rituālus”.

Delogi un tizasi

Francūziete ar sastingušu sirdi uzzināja vienu no tibetiešu dzīves filozofijas noslēpumiem: viņi svēti ticēja, ka katram cilvēkam eksistē dubultnieks. Dzīves laikā normālā stāvoklī tas ir nešķirams ar materiālo ķermeni. Taču pie noteiktiem apstākļiem dubultnieks var atdalīties no ķermeņa un doties patstāvīgā ceļojumā.

Cilvēki, kuru dvēseles devās tādos ceļojumos, stāstīja Aleksandrai, ka viņiem ir izdevies apmeklēt ne tikai tālās zemes, bet arī šķīstītavu, bet arī paradīzes dārzus. Neparastos ceļotājus laikā un telpā tibetieši godbijīgi sauca par delogiem, kas tulkojumā nozīmē: “atgriezušies no tās pasaules”.

Aleksandru satrauca tibetiešu apglabāšanas rituāls. Kad mirstošais izlaida garu, viņu ietērpa apģērbā īpašā veidā: priekšpuse – aizmugurē, mugura – priekšpusē. Pēc tam nelaiķi apsēdināja Budas pozā un savilka sakrustotās kājas ar stingru virvi, ceļus pievilka krūtīm. Pēc tam līķi iesēdināja katlā, pēc kāda laika ķermeni izvilka, katlu izskaloja un gatavoja takā biezu zupu vau tēju lai pacienātu uz bērēm atnākušos ciemiņus. Pie dzērieniem tika pasniegtas daudzskaitlīgas uzkodas. Atnākušie godināt piemiņu par cilvēku, kurš aizgājis uz citu pasauli, ēda plāceņus ar gaļu, nesteidzīgi un pamatīgi pārskaitīja visus labos darbus, kurus aizgājušais veicis dzīves laikā, kā arī deva šo pasauli pametušajam padomus, kā viņam uzvesties tajā pasaulē, kā rīkoties tajā vai citā gadījumā, bet ko kategoriski nevajag darīt.

Ceremonijas vadītāja kāda momentā piecēlās un skaļā balsī aicināja:

• Aizgājušā gars, nekavējoties ierodies šeit un pieēdies kopā ar mums!

Pēc atvadīšanās līķi sadedzināja. Tika uzskatīts, ka uguns attīrīs ķermeni no visiem grēkiem, un mirušais nonāks paradīzes dārzos tīrs, apgaismots un nomierināts. Tāpat tibetieši bticēja, ka uz attīrošā ugunskura gaismu noteikti salidot pusdievi (viņus sauca par tizasiem), kuri pārtiek no deguma smaržām.

Bungas un zvaniņš

Kas attiecas uz augstāko garīdzniecību, tad viņu ķermeņus pēc nāves nesadedzināja, bet izžāvēja saulē, apstrādāja ar speciāliem svētajiem vīrakiem un pārvērta mūmijās (tibetieši sauca tās pat mardongamiem). Pēc tam viņus ietina pašos dārgākajos apģērbos, izrotāja ar dārgakmeņiem, apzeltīja viņiem sejas un ievietoja mauzolejos, kas bija sakrauti no milzīgiem laukakmeņiem. Līķa galvas līmenī novietoja stiklu, lai jebkurš, kurš vēlējās, varēja redzēt uz citu pasauli aizgājušā zelta seju.

Aleksandru satrauca tibetiešu paradoksālā pasaule un dzīves ritms, kas pavisam nelīdzinājās eiropiešu pasaulei un dzīves ritmam. Viņa ne reizi kļuva par liecinieci spiritiskiem seansiem. Tibetieši tos novadīja nevis alu tumsā, bet svaigā gaisā, spilgtajā dienasgaismā. Mediums nesastinga kaut kādā nekustīgā pozā izsakot buramvārdus, bet otrādi – aktīvi kustējās pa apli komponējot sev uz mazām bungām un skandinot rokas zvaniņu. Kādā momentā viņš sāka vilkt svētos dziedājumus, tajā pat laikā izpildot kādus dejas pa: no sākuma lēni un līgani, bet pēc tam tos paātrinot. Drīz mediums sāka trīcēt. Šajā momentā viņa ķermenī iegāja kaut kāds radījums no citas pasaules. Visdrīzāk, mirušā garš, ar kuru gribēja aprunāties mediums. Šis gars sāka dziedāt, no pirmā skata, nesakarīgus vēstījumus uz rituālu sapulcējušamajiem, bet paši gudrāki ciema iedzīvotāji tulkoja gara vārdus uz visiem saprotamu valodu.

Gadījās, ka mediums, gluži kā pēc kaut kāda noslēpumaina un neredzama komandas, metās virsū vienam no skatītājiem un sāka viņu sist. Tādu sodu tibetieši panesa visai izturīgi un nekādi nepretojās uzbrucējam. Viņi uzskatīja, ka piekaušana tiek veikta ar mērķi izdzīt ļauno garu, kurš bija iemiesojies tajā, kurš tika pakļauts sitieniem.

Aleksandra ne reizi kļuva par liecinieci zemes pievilkšanās spēka pārvarēšanas seansiem, kad tibetietis-mediums atrāvās no zemes un veica lidojumu virs pļaviņas, kurā notika rituāls. Francūzieti pārsteidza mūki, kuri bija spējīgi pārvietoties no viena klostera uz citu ar levitācijas metodi.

Taču pirms kļūt par  tibetiešu brīnumu liecinieci, francūziete nogāja garu, negaidītu pagriezienu pilnu ceļu.

Sapņi par brīnumainu pasauli

Madāma Aleksandra Davida-Nezla (pie dzimšanas dotais vārds Luīze Eižena Aleksandrīna Marija Davida) parādījās pasaulē 1868.gada 24.septembrī Senmande ciematā Parīzes tuvumā beļģu ģimenē – literāta, profesora Lui Davida, Viktora Igo drauga, un Aleksandrīnas Borgmanes – ticīgas katolietes, kura nekad neizrādīja maiguma pazīmes pret saviem bērniem.

1869.gadā ģimene pārcēlās uz Beļģiju.

No mazotnes meitene interesējās par visu neparasto, aizgūtnēm lasīja Žila Verna piedzīvojumu romānus. Skolas gados aizrāvās ar okultismu un maģiskiem rituāliem. 16 gadu vecumā aizbēga no mājām uz velosipēda un pusgada laikā apbraukāja Franciju, Spāniju un Portugāli. Lielu iespaidu au Aleksandru radīja iepazīšanās ar teosofiskās biedrības dibinātāju Jeļenu Blavatsku, kura ieinteresēja meiteni ar stāstiem par Tibetu. Būtībā informācija, kas nāca no Blavatskas, bija tas impulss, kurš pamodināja Aleksandras vēlmi noteikti izzināt kaut dažus Tibetas noslēpumus.

1891.gadā francūziete pirmo reizi apmeklēja Indiju, kur teosofiskā komūnā mācījās sanskritu un jogu, taču turpināja sapņot par ceļojumu uz brīnumaino zemi Tibetu.

1900.gadā Aleksandra pārbrauca uz Tunisu, kur piestrādāja par operdziedātāju un pianisti vietējos teātros. Tur viņa iepazinās ar dzelzceļa inženieri Filipu Nelu de Sensoveru, kurš viņu pārliecināja iziet pie viņa par sievu. Kāzas notika 1904.jā. Vīrs pilnībā dalīja dzīvesbiedres tiekšanos pēc Tibetas izzināšanas un sponsorēja viņas ceļojumus.

Lekcijas un grāmatas

Viņa devās pretī nezināmajam 1911.gadā, taču tikai 1924.gada februārī Aleksandrai izdevās nelegāli iekļūt Tibetā. “Tie bija labākie mēneši manā dzīvē, dienu pēc dienas es izzināju brīnumainās austrumu zemes noslēpumus un mīklas!” – viņa rakstīja savā ceļojumu dienasgrāmatā.

1925.gada maijā sieviete atgriezās Francijā. Tur viņu sagaidīja kā varoni. 15 ceļojumu gadu laikā viņa nogāja vairāk nekā sešus tūkstošus kilometru pa Āzijas ceļiem, savākusi daudz vērtīgu ziņu par vietējām paražām un rituāliem. Lekcijas, ar kurām Aleksandra uzstājās, sita popularitātes rekordus.

1927.gadā viņa izdeva grāmatu “Parīzietes ceļojums uz Lhasu”, kura momentāni kļuva par bestselleru. Pēc diviem gadiem no viņas spalvas iznāca pats pazīstamākais darbs – “Tibetas mistiķi un magi”, kurš tika tulkots divos desmitos valodu. Ienākumi no šiem izdevumiem ļāva Aleksandrai pirmo reizi dzīvē iegūt finansiālu neatkarību.

Viņa Francijas dienvidos Dinlebenas pilsētiņā uzcēla villu “Samtn-Dzonga” (“Pārdomu mītne”), kura būtībā kļuva par tibetiešu kultūras centru, uz kuru sāka braukt mistiķi, kuri sapņoja iemācīties maģiju, kuru grāmatā bija aprakstījusi Davida-Neela.

69 gadu vecumā viņa aizbrauca uz Ķīnu uz dažiem mēnešiem, taču… sabija tur deviņus gadus, ķīniešu-japāņu kara dēļ. 1941.gadā viņa uzzināja par sava vīra un labākā drauga Filipa Neela, ar kuru turpināja sarakstīties, nāvi Francijā.

1946.gadā Aleksandra spēja atgriezties Francijā un atlikušos dzīves gadus viņa veltīja turpmākajai Tibetas kultūras izpētei un uzrakstīja grāmatas par noslēpumaino austrumu zemi.

Savu pēdējo lielo ceļojumu – uzkāpšanu Alpu pāreju vairāk kā divu tūkstošu metru augstumā – Davida-Neela veica 82 gadu vecumā!

Nenogurdināmā ceļotāja, kura atvēra pasaulei tibetiešu noslēpumus, no dzīves aizgāja 1969.gada 8.septembrī, nenodzīvojot pusi mēneša līdz savai 101 dzimšanas dienai. Aleksandras pelni, saskaņā ar viņas testamentu, tika izkaisīti virs Gangas ūdeņiem.