Mežonīgo kaķu suga onza, vai acteku kaķis Kuitlamistli (Acinonuh trumani) ir izpētīts slikti. Var iegūt priekšstatu par veselu sugu tikai pēc dažiem eksemplāriem, kurus redzējuši daži aculiecinieki, tādēļ visi dotie piemēri ir izteikti neprecīzi.
Zinātnieki domā, ka šī kaķu suga mīt Meksikas ziemeļrietumu daļā. Onsas kopējā līdzība izsekojas ar pumu, bet lūk tikai pirmajai ķepas ir spēcīgākas un garākas. Dotajai kaķu sugai ķermenis un ausis ir daudz garākas, nekā tās ciltsbiedriem.
Pirmo reizi onzu atklāja spāņi apmēram XVI gadsimtā. Viņiem tā ir pateicīga par savu nosaukumu.
Šī laika dokumenti liecina, ka onza ir tuva vilkam-kaķim. Vēlāk ceļotāji atrada tās līdzību ar pumu un kuguāru, pie kam pirmā ir tievāka un asinskārāka: uzbrukuma uz cilvēkiem fakts tāpat bija piereģistrēts, pie kam dienas laikā. Un vēl vienu reizi onza nonāca cilvēka rokās. 1938.gadā vietējie mednieki nogalināja šo kaķi noturot to par jaguāru. Onzas svars sasniedza 27 kilogramus, bet garums – 113 centimetrus. Diezgan liels kaķis, vai ne? Un tas nav dīvaini, jo onzas kuņģī tika atrastas meža brieža atliekas.
Starptautiskās kriptozoolģijas biedrības sekretārs Ričards Grinvels, izpētījis onzas atliekas, paziņoja, ka tās attiecināmas uz Ziemeļamerikas pumu. Mūsdienu DNK pētnieki apstiprināja dotās sugas kaķa līdzību ar kuguāru.
Vēl viena tikšanās ar nezināmo kaķi bija aprakstīta avīzē El Tribuno Digital 2003.gada 21.aprīlī. Arendators Samuels Kajumans no Pikčalao (Lautaro kopiena 600 kilometrus uz dienvidiem no Santjago, Čīle) 2003.gada 16.aprīlī plkst. 20.00 noķēra dzīvnieku tajā laikā, kad viņa sūca asinis no vistas kakla (viņš ar sievu bija mājās, kad izdziedēja dīvainu troksni vistu kūtī), viņš iebalzamēja ķermeni lai labāk saglabātu. Saskaņā ar policijas ziņojumu dzīvniekam ir ārēja līdzība ar kaķi (vairāk līdzīgs jaguāram), melna krāsa, ar dīvainām ausīm un pakaļkājām, tieši tam tiek “pierakstīta” 12 putnu, kuri neilgi pirms tam atrasti nogalināti, nāve.
Zināma tikai viena ticama liecība par tikšanos ar onzu, kura notika ar Andersu Murillo 1986.gada janvārī. Viņš nošāva zvēru, kurš viņam uzbruka medību laikā. No sākuma viņš noturēja laupījumu par jaguāru. Taču apskates laikā nevarēja precīzi identificēt dzīvnieku. Āda piederēja onzas mātītei ar masu 27 kilogrami, tās ķermeņa garums nepieskaitot asti sastādīja 113 centimetrus, astes garums – 73 centimetri. Kaķis atgādināja pumu, tikai daudz tievāku un garāku.
Eksistē viedoklis, ka onzu vajag pieskaitīt gepardiem, par cik ir tiešas līdzības galvaskausa uzbūvē. Tomēr nesenie ģenētiskie onzas, kura tika nogalināta 1986.gadā, atlieku pētījumi uzrādīja saistību starp onzu un pumu Felis Concolor.
Pēc tam, kad spāņi apmetās Meksikā, dzīvnieku redzēja biežāk, un kāda nenoteikta cilvēku grupa deva tam vārdu onza. “Viņa nav tik bikla kā puma, - rakstīja garīdznieks-jezuīts tēvs Ignācijs Pfefferkorns 1757.gadā, - un tam, kurš izlemj viņai uzbrukt, ir jābūt uzmanīgam”. Cits misionārs, tēva Iogans Begerts, ziņoja, ka “onza uzdrošinājās ielauzies mana kaimiņa misijā, kad es biju pie viņa viesos, un uzbruka 14-gadīgam zēnam gaišā dienas laikā… Pirms dažiem gadiem cits tamlīdzīgs dzīvnieks nogalināja apkaimē pašu stiprāko un cienījamāko karavīru”.
Saskaņā ar daudz vēlāku stāstu sēriju, 1938.gadā un pēc tam no jauna 1986.gadā nezināms skaits dzīvnieku, līdzīgu pumām, Sinaloa tika nošauts un dažu uzbrukuma liecinieku klasificēts kā “onza”.
Vienā no tādiem stāstiem ir teikts, ka 1938.gadā mednieki Deils un Klells Li kopā ar banķieri no Indianas Džozefu Širku nošāva netālu no pilsētas to, ko vietējie iedzīvotāji sauca par “onza”, pie La-Siljas kalna Sinaloā. Deils Li bija pārliecināts, ka dzīvnieks, kuru viņi nogalinājuši, nebija “puma”. Kaut arī pēc krāsojuma tas atgādināja to, ko daži uzskata par “pumu”, viņa ausis, kājas un ķermenis bija garāks, un tas bija citādas konstrukcijas, nekā to, ko viņi sauca par pumu.
Šajā stāstā pašu dzīvotspējīgāko paraugu, kurš tika izpētīts, deva rančo īpašnieks vārdā Andress Muriljo. 1986.gada janvārī viņš nošāva uzbrūkošu, pēc viņa domām, jaguāru un aiznesa to cilvēkam, uzrādītu tikai kā “Vega”, kuram, kā ziņots, piederējis netālu esošs rančo. Zvērs bija mātīte 60 mārciņu (22 kilogrami) svarā un 45 collas (1,1 metrs) garuma. Tika apgalvots, ka dzīvnieks bijis ļoti līdzīgs pumai, taču tam bija liels viegls ķermenis, daudz garākas svītrainas kājas, daudz garākas ausis un daudz garāka aste. Rančo īpašnieks pateica Muriljo, ka šis paraugs ir ļoti līdzīgs tam, ko vietējie iedzīvotāji sauc par “onzu”, kura viens eksemplāru viņa tēvs bija nošāvis 1970-jos gados un kura galvaskauss viņam joprojām ir saglabājies.
Pēc citas šī stāsta versijas, tas bija nevis Andress Muriljo, bet divi cilvēki vārdā Rodrigess un Rikardo Zamora, kuri ap 22.30 medīja briežus, kad uzdūrās lielam kaķim, kurš, likās, bija gatavs uzbrukumam. Baidoties no jaguāra uzbrukuma Rodrigess izšāva un viņu. Ieraugot, ka tas nav jaguārs vai puma, viņi aiznesa ķermeni atpakaļ uz Rodrigesa fermu, un tas sazinājās ar misteru Vegu, kuram piederēja kaimiņu rančo un kurš bija pieredzējis mednieks. Šis cilvēks pateica, ka kaķis – tas ir onza un ka tas ir līdzīgs tam, kuru viņa tēvs bija nošāvis 1970-jos (dzīvnieka galvaskauss Vegam it kā esot saglabājies). Vega, savukārt, sazinājās ar Rikardo Urkiho-jaunāko, kurš piedāvāja nogādāt dzīvnieka ķermeni uz Masatlanu izpētīšanai. Tur kaķim tika atklāta liela brūce uz vienas no pakaļkājām, kura, iespējams, bija jaguāra radīta. Tāpat bija noteikts, ka tam bijusi laba veselība, bet reproduktīvā sistēma pilnībā funkcionējoša.
DNK tests apstiprināja, ka paraugs no Sinaloa bija labi zināms kā kukuāra apakšveids, nevis amerikāņu gepards vai nezināma suga.
Vilks, bet japāņu
Okami – japāņu vārds, kas apzīmē vilku. Kā ar lapsām un kaķiem, tāpat ar vilkiem Japānā bija saistīti īpaši ticējumi. Vietējie vilka paveidi, nu jau izmiruši, piekāpās kontinentālajiem vilkiem izmēros un spēkā. Bīstama plēsēja vietā japāņi vilkos redzēja noderīgu un nedaudz viltīgu zvēru, kurš kontrolē lauksaimniecības kaitēkļu populāciju.
Japāņu vilks tiek uzskatīts par izmirušu, par cik pēdējais dzīvnieks tika noķerts un nogalināts Higasiesino ciematā, Honsju-Hara prefektūrā 1905.gada 23.janvārī. Tomēr līdz pat šim laikam turpina pienākt ziņas no dažādiem valsts kaktiem par līdzīgu dzīvnieku novērojumiem.
Atšķirībā no vilka eiropiešu mītos un pasakās, kurš bija negatīvais personāžs, okami japāņu “vilku leģendās” (okuri-okami) parādās kā mežu un kalnu aizstāvis, trūcīgo cilvēku aizstāvis. Viņš brīdina apdzīvoto vietu iedzīvotājus par tuvojošajām katastrofām, aizsargā laukus no mežacūku un briežu izbradāšanas, kalpo kā pavadonis ceļiniekiem kalnu mežos, pavadot viņus līdz mājām un aizdzenot dēmonus. Tādēļ vilku Japānā sauca par “ceļa sargu”. Lai nodrošinātos ar okami palīdzību, ceļotājs nēsāja sev līdzi sālītus rīsus ar pupām. Saglabājusies leģenda par aklu fleitistu, kurš apmaldījās kalnos un tika izvests no meža, kā viņš uzskatīja, mednieka pavadīts. Sasniedzis ciematu, fleitists atklāja, ka mednieks bija vilks, kurš, tikko pamanījis cilvēkus, uzreiz pazuda mežā un vairāk nerādījās.
Vilka atainojums pie tempļa, pēc ticējumiem, sargāja no ugunsgrēka un zādzības. Japāņu vārds “okami” ir klātesošs daudzu vietu nosaukumos, piemēram, Okamitaira (Vilku Plato), Okamizava (Vilku Purvs).
Rūķi – kas jūs esat?
Rūķus sauc dažādi. Vācieši nosauca viņus par Erdmanleiniem, izņemot Alpu apgabalus, kur viņus sauc par Heinzemmanncheniem. Dānijā un Norvēģijā rie ir Nisse; nissen – zviedru variācija. Britānijā viņus sauc par nainiem. Tonti somiem, bet Foddenskkmaend – viņu vārds Islandē. Poļi sauc viņus par rūķiem. Tomēr Bulgārijā un Albānijā izmanto vārdu “dudže”. Ungārijā, Dienvidslāvijā un Čehoslovākijā rūķus sauc par mano. Holandieši – kabuteri, bet beļģieši – skriteki. Šveice un Luksemburga izmanto vienu un to pašu vārdu Kleinmanneken, kas nozīmē “mazie cilvēki”. Vārds “mājas gariņš” tiek lietots Krievijā.
Rūķi var būt dažādu veidu. Paši izplatītākie no viņiem – meža rūķi, kuri reti kontaktē ar cilvēkiem. Dārza rūķis dzīvo dārzos un mīl stāstīt pasakas. Kāpu rūķi ir nedaudz lielāki par saviem mežu iemītniekiem un nēsā brīnumaini blāvu apģērbu. Mājas rūķi labāk par visiem pazīst cilvēkus, bieži runā viņu valodā. Tieši no šīs dzimtas tiek izvēlēti rūķu karaļi. Rūķi no fermām līdzīgi saviem mājas rūķiem, taču ir vairāk konservatīvi manierēs un apģērbā. Sibīrijas rūķi ir daudz lielāki par citiem rūķiem un viņiem ir nemainīgi daudz nepatīkamāks raksturs. Labāk nekad neizsaukt tādu rūķu dusmas tādēļ, ka viņi izbauda atriebību.
Rūķi parasti dzīvo paugurainās pļavās un akmeņainos mežos. Rūķi ir vidēji 15 centimetru augstumā (taču dažos stāstos ir teikts, ka viņi sasniedz 30 centimetrus augstumā), taču cepurē viņi liekas daudz augstāki. Viņiem ir raksturīga šķielēšana, kura dod papildus priekšrocību ātrumā un manevrēšanā mežā un zālē. Tēviņi sver 300 gramus, mātītes – 250-275 gramus.
Vairums rūķu uz 7 reizes stiprāki par cilvēku, var skriet ar ātrumu 35 jūdzes stundā un viņiem ir labāka redze, nekā vanagam. Šīs spējas palīdz rūķim atrast ievainotos, mirstošus dzīvniekus, par kuriem, pēc viņu viedokļa, viņi ir atbildīgi. Dēļ tādas mīlestības pret dzīvniekiem visi meža iemītnieki ir rūķu draugi un ir gatavi viņiem palīdzēt jebkurā laikā. Daudzi saka, ka rūķi ir pārvērtuši izjokošanu mākslā. Taču vairāk par visu viņi mīl dārgakmeņus un rotaslietas, bet daudzi viņus uzskata par labākajiem dārgakmeņu sargiem un juvelieriem no visiem eksistējošajiem. Vēl viņi ir pazīstami ar to, ka atbrīvo mežonīgos zvērus no cilvēku lamatām un rūpējas par mājdzīvniekiem, kuru īpašnieki tos nevērtē. Rūķu ienaidnieki – troļļi un citas radības, kuras mēģina sagraut viņu mājas. Kopumā rūķi ir miermīlīgi radījumi.
Kā likums, rūķi ir veģetārieši un viņu pamatēdiens sastāv no riekstiem (funduks, grieķu rieksti, dižskābarža rieksti utt.), sēnēm, zirņiem, pupām, kartupeļiem, augļiem, visu veidu ogām, garšvielām, dārzeņiem konservos desertā. Kā dzērienu rūķi dzer medovuhu (fermentētu medu), fermentētu aveņu sulu (kurā ir ļoti daudz alkohola) un pikantu džinu kā aperetīvu. Vēl viņi bieži lieto nektāru no gara auga ar nosaukumu žoga puķuzirnīši (Vicia sepium) ar gariem ložņājošiem zemzemes dzinumiem un lapām ar izteiksmīgiem rakstiem galos.
Rūķi romantismā un mūsdienu fantāzijas pasakās bieži pazīstami kā dārzu iedzīvotāji no ļoti senām dzimtām. Viņi dzīvo zem zemes un tur arī nomirst. Daudzskaitlīgajos senajos un viduslaiku mitoloģijā viņi tiek pieminēti kā šahtu un pazemes dārgumu apsargi.