Kāpēc elles vārti?
Amerikāņu rakstnieks Vašingtons Ērvings par šo nodevīgo vietu uzrakstīja eseju “Bēdas tam nelaimīgajam kuģim, kas uzdrošināsies iekrist tā skavās”. Gadsimtu gaitā šis kanāls kļuva par slazdu kuģiem. Jūrnieki uzdrošinājās to šķērsot, lai ieekonomētu dažas dienas. Dažreiz šāda ceļa saīsināšana izmaksāja pārmērīgi dārgi.
Īstrivera sākas no Ņujorkas ostas, kuras vienā pusē vispirms ir Bruklina un pēc tam Kvīnsa. Rendālas salā upe sadalās. Rietumos tā kļūst par Hārlemas upi, kas šķērso Manhetenas augšējo daļu un ietek Hudzonā. Tā, savukārt, savienojas ar visu Lohgailendas līci, taču nav grūti pamanīt, ka šis savienojums ir nodrošināts tikai pa vienu šauru kanālu. Karu reizi, kad mainās virziens, Atlantijas okeāns šai ejai vienā vai otrā virzienā spiežas cauri un Hārlrmas pārplūšana haosu vēl palielina.
Ūdens daudzums ir vienkārši milzīgs, un elles vārti ir ļoti šauri, kas plūsmu padara neticami ātru. Pat mierīgās dienās ūdens šeit vienkārši vārās. Virpuļus pastiprina vējš, un tad, kad tas pūš pret straumi, ūdens vārās vēl vairāk. Tā ir tagad. Vēsturnieki un jūras inženieri runā, ka agrāk viss bija vēl sliktāk. Mūsdienās daudzi asie, lielie akmeņi ir aizvākti, lai kuģiem būtu vieglāk orientēties, taču agrāk tas bija īsts mīnu lauks.
Simtiem kuģu pēdējais patvērums
Eksperti lēš, ka 1850.gados aptuveni viens no 50 kuģiem vai laivām, kas šķērsoja elles vārtus, tika vai nu smagi bojāts, vai arī nogrima. Šī vieta ir īsti masu kapi.
Elles vārti burtiski simtiem kuģu ir pēdējā pieturvieta. Vairums no tiem ir aizmirsti, taču viens turpina valdzināt un aizraut vairāku piedzīvojumu meklētāju paaudžu iztēli. Fakts ir tāds, ka pētnieki runā, ka vietā, kur virmuļo ūdens, slēpjas kuģis ar neskaitāmiem dārgumiem.
Ar zeltu piekrauts kuģis
Divarpus gadsimtus daudzus cilvēkus satrauc šeit nogrimušā Neatkarības kara laika kuģa liktenis. Runā, ka tas bija līdz augšai piekrauts ar zeltu. Kas tikai netika darīts, lai to atrastu! Mūsdienās, iespējams, nav nevienas tehnoloģijas, kas nebūtu izmantota šķietami pasakainu dārgumu meklēšanā.
Dārgais kuģis bija Karaliskās flotes fregate, kas Neatkarības kara laikā, 1780.gada novembrī, ieradās Lielbritānijas okupētajā Ņujorkā. Kuģis ar nosaukumu “Huzārs” veda britu karavīriem algas, kas bija zelta monētās. Izejot cauri elles vārtiem, tas uztriecās uz viena no asajiem laukakmeņiem. Caurums bija tik liels, ka kuģis ļoti ātri nogrima.
Par šo avāriju ir ļoti maz informācijas. Līdz pat šai dienai nav zināms, cik apkalpes locekļu gāja bojā. Bez tam ir informācija, ka uz kuģa atradās ap 60 amerikāņu karagūstekņu, viņi visi kopā ar kuģi aizgāja bojā.
Nevienā no tā laika ziņu rakstiem vai Karaliskās kara tiesas dokumentiem kaut kādu apstākļu dēļ nekas nav minēts par zeltu. Neraugoties uz to, dārgumu meklēšana nekad nav norimusi. Gan oficiālās varas iestādes, gan zinātnieki un arheologi, gan visdažādākie piedzīvojumu meklētāji nekad nav pārtraukuši šo jūras dārgumu meklēšanu. Saskaņā ar dažādiem avotiem dārgumu vērtība tiek lēsta no 1 līdz 5 miljoniem ASV dolāru.
Mēģinājumi atgūt kuģi ar zeltu
Attīstoties zemūdens tehnoloģijām, attīstījās arī dārgumu kuģa meklēšana. Kanāla ūdeņos ienira ūdenslīdēji, taču bez īpašiem panākumiem, elles vārti bija cienīgs pretinieks. Diemžēl, viss, ar ko mūsdienās dārgumu meklētāji var palielīties, ir pāris artefakti no kuģa, tajā skaitā, enkurs, cilvēku kauli važās un dažas 18.gadsimta zelta monētas. Protams, viss šis laupījums nebūt nav tas loms, ar kuru rēķinājās dārgumu meklētāji un arheologi.
Daudzi uzskata, ka kuģis ir tikai mīts, bet tas taču bija īstenībā. Vienkārši, kā saka zinātnieki, kanāla ūdeņi gadu gaitā ir ļoti izmainījuši jūras gultnes ainavu. Tagad ir absolūti neiespējamo noteikt kuģa atrašanās vietu, pēdējo gadsimtu laikā straume kuģa atlūzas ir aiznesusi dažādos virzienos. Šodien ir ļoti grūti paredzēt, kāds būs nākamais posms šīs gadsimtiem senās dārgumu meklēšanas gaitā, taču, visticamāk, tā vienā vai otrā veidā turpināsies.