Kā pieļauj, Einšteins uzskatīja, ka šīs zināšanas pagaidām var tikai nodarīt ļaunumu cilvēcei. Kur tad ir šo darbu būtība? Par nožēlu, atbildi uz šo jautājumu zinātnieks uz laikiem aiznesa sev līdzi kapā. Mēģinājums atminēt to noslēpumu spiež mūs uzkāpt uz trauslu pieļāvumu, minējumu, aculiecinieku atmiņu, kuru ticamībā nekad nevar būt pārliecības, augsnes. Taču cita ceļa šobrīd, par nožēlu, vairs nav.
Neredzamais kuģis
Pēdējos dzīves gadus Alberts Einšteins strādāja pie lauka vienotās teorijas radīšanas. Galvenā jēga ir tajā, lai ar viena vienīga vienādojuma palīdzību aprakstītu trīs fundamentālo dabas spēku – elektromagnētiskā, gravitācijas un kodolspēka – mijiedarbību. Iespējams, negaidītais atklājums tieši šajā jomā arī pamudināja Einšteinu iznīcināt savu darbu. Taču, iespējams, vēl pirms tam, kā zinātnieks spēja pilnībā apzināties savu atklājumu visu bīstamību, Pentagons paspēja izmantot daļu viņa teorētiskā ieguldījuma.
Ritēja Otrais pasaules karš, un militāristu priekšā stāvēja uzdevums padarīt savus kuģus un lidmašīnas mazpamanāmus vai pat neredzamus pretinieka lokatoriem. Kara resora dzīlēs radās ideja radīt elektromagnētisko lauku, kurš ļautu gaismas starus saritināt kokonā, padarot objektu neredzamu kā cilvēkam, tā arī iekārtām. Einšteinam kā lielākajam teorētiķim šajā jomā uzdeva veikt aprēķinus.
Notikums, kurš norisinājās vēlāk, kļuva par pašu interesantāko XX gadsimta mīklu. 1943.gadā Filadelfijā ar līnijkuģi “Eldridža” atgadījās noslēpumains notikums. Saskaņā ar eksistējošu versiju, kuģošanas laikā kuģis, uz kura bija uzstādīts “neredzamības ģenerators”, nevis vienkārši izzuda no novērotāju redzesloka un radaru ekrānien, bet it kā iekrita citā dimensijā un parādījās tikai pēc kāda laika ar pustraku ekipāžu uz borta. Pēc šī ar jūrniekiem sāka notikt brīnumainas lietas: viņi it kā “sasala”, izkrītot no reālās laika plūsmas, citi vispār “izgaisa” gaisā, lai jau vairs nekad neparādītos no jauna.
Pakāpeniski šis mīklainais notikums apauga ar pašiem neticamākajiem sīkumiem. Tajā pat laikā ASV JKF vadība oficiāli noliedza baumas sakarā ar šo eksperimentu. Tomēr daudzi pētnieki ne bez pamata sauca oficiālo versiju par falsifikāciju.
Saskaņā ar atrastiem oficiāliem dokumentiem, no 1943. līdz 1944.gadam Einšteins bija kara-jūras nodaļas dienestā. Uzradās liecinieki tam, kas notika ar “Eldridžu”. Daži no lieciniekiem pat apgalvoja, esot turējuši rokās lapiņas ar aprēķiniem, kuras bijušas aprakstītas ar paša Einšteina roku, kuram bija visai raksturīgs rokraksts. Bez tam, tika atrasts to laiku avīzes izgriezums, kurš vēstīja par matrožiem, nonākušiem no kuģa un iztvaikojušiem aculiecinieku acu priekšā.
Tomēr visu to var apstrīdēt, par cik, par nožēlu, nav saglabājies neviens oficiāls dokuments, kurš apstiprinātu notikušo. Lieta tajā, ka “Eldridžas” kuģa žurnāli mīklainā veidā ir izzuduši, bet pēc vadības pavēles pavadošā kuģa “Fjuresets” kuģa žurnāli vispār tika iznīcināti, kaut arī tas bija pretrunā visiem noteikumiem. Bet rokrakstus, kuri, iespējams, varētu liet gaismu par šo stāstu, Einšteins nevēlējas atstāt. Patiešām, kaut kādā citā telpā nokļūt, ja nekādu citu telpu, izņemot mūsējo, dabā neeksistē, apgalvoja skeptiķi. Ja tas viss būtu tik vienkārši…
Telpas “caurumi”
Pašreiz visiem zinātniekiem jau ir aksioma apgalvojums, ka izliekta telpa, noslēgta gravitācijas kolapsā, veido tā saukto “Švarcšilda sfēru” vai “melno caurumu”, kurā var būt ieslēgts vesels visums. Dažos savos darbos akadēmiķis A.D.Saharovs atzīst, ka līdzās novērojamajam Visumam eksistē arī daudzums citu. Ne mazums mūsdienu zinātnieku apgalvo, ka nokļūt paralēlajās pasaulēs var neveicot ceļojumu kosmosā. Tajās var iekļūt nepametot Zemi, “caurdurot” telpu ar jaudīgu enerģētisku iedarbību.
Tomēr tas visas ir teorijas. Un ko tad prakse? Kā piemēru dosim vienu no interesantiem faktiem. Tā ir cilvēka, kuram atombumba uzsprāga burtiski zem kājām, liecība. Sergejs Andrejevičs Aleksejenko strādāja Semipalatinskas kodolpoligonā kā militārais celtnieks. Viņa pienākumos ietilpa kārtējā kodolizmēģinājuma laikā sagrauto inženierbūvju atjaunošana. 1973.gada vasarā viņš kalpoja ģenerāļa K.M.Vertelova vadībā. Reiz, kad Aleksejenko kopā ar ģenerāli un vēl vienu pavadoni apskatīja aizbetonēta urbuma galvgali, kurā bija ievietots šāviņš triju kilometru dziļumā, kaut kas nenostrādāja, un kad “novērotāji” pienāca pie paša urbuma, noskanēja sprādziens. Pats Aleksejenko atceras: “Es sajutu, kā mana kāja “uzkārās” kaut kādā bezatbalsta telpā. Kaut kas mani pacēla, man priekšā esošais Konstantīns Mihailovičs (ģenerālis Vertelovs) un Ivanovs izrādījās apakšā un kaut kādi samazinājušies. Es pārstāju sajust zem sevis zemi, likās, ka visa zemeslode ir izzudusi… Pēc tam sadzirdējās smaga ieilgusi ieelpa no kaut kurienes apakšā, pēc kā es atjēdzos dziļa grāvja dibenā – Ivanovs izzuda no redzeslauka, bet Konstantīns Mihailovičs izrādījās kraujas malā – es ieraudzīju viņu ir kā caur milzīgu lēcu palielinātu vairākas reizes. Pēc tam vilnis noklusa, mēs visi atkal stāvējām uz līdzenas virsmas, kura raustījās kā ķīselis… Pēc tam it kā krasi aizcirtās durvis uz citu pasauli, trīcēšana beidzās, un zemes cietne no jauna sastinga atgriežot man reālā smaguma spēka sajūtu…”.
Neakcentējot uzmanību uz vārdiem “durvis uz citu pasauli”, tos var norakstīt uz aculiecinieka emocionālo stāvokli, pievērsīsim uzmanību uz optisko efektu aprakstu. Kas tāds ir iespējams tikai pie gaismas staru izlocīšanās. Bez tam, Aleksejenko atceras par dīvainu slimību, ar kuru laiku pa laikam slimoja Semipalatinskas poligona darbinieki. Savā starpā visi to sauca par “izbiršanu” vai vēl “doktora Žarova slimību”. Kad doktors Žarovs preparēja dzīvniekus, kuri bija pakļauti tuva kodolsprādziena ietekmei, viņš uzdūrās uz dīvainu efektu. “izbirušais” dzīvnieks it kā izkrita no dzīves uz dažām diennaktīm – neelpoja, nekustējās, bet pēc tam pēkšņi piecēlās un sāka kustēties kā nekas nebūtu noticis. Tas pats notika arī ar poligona darbiniekiem. No sākuma, līdz Žarova atklājumam, “izbirušos” vienkārši apglabāja, bet pēc tam, pēc doktora Žarova izmēģinājumiem, viņiem vienkārši ļāva izgulēties. Slimnieki pēc tam atcerējās: “It kā kāds nebūt izrāva dakšu no rozetes, un tu pārstāji eksistēt…”.
Viss tas pašā noslēpumainākā veidā atgādina notikušo ar līnijkuģa “Eldridža” ekipāžu, vai ne? Atcerēsimies aculiecinieku apgalvojumus par to, ka jūrnieki “it kā izkrita no laika reālās plūsmas”. Jāatzīmē, ka analoģiskas dīvainas saslimšanas tika novērotas arī firmas “Lokhida” darbiniekiem, kuri komplektēja it kā neredzamās lidmašīnas, kuras sevi lieliski norekomendēja Persijas līča kara laikā. Šo mašīnu izgatavošanā tika izmantoti speciāli materiāli, kuru īpašību neparastums, iespējams, parādās pēc to apstrādes ar “neredzamības ģeneratoru”, līdzīgu tam, kas tika izmantots uz “Eldridžas”.
Paralēlā realitāte
Vai tiešām šo noslēpumu – pārrāvuma uz citu telpu realitātes noslēpumu tad arī izlēma aiznest sev līdzi kapā Alberts Einšteins? Katrā gadījumā, šī versija daudz ko izskaidro. Piemēram, itāļu pētnieka Lučiano Bokkone eksperimentu neparastos rezultātus, kurš bija nofotografējis debesīs noslēpumainos, acīm neredzamos radījumus ar speciālu iekārtu palīdzību. Viņš pieļāva, ka šie “kritteri” (kas tulkojumā nozīmē “radības”) – ēteriskās dzīvības formas, kuras nokļuvušas mūsu pasaulē no paralēlās telpas. Patiešām, ja katra kodoslprādzienba laikā rodas sprauga un citu pasauli, tad “kritteriem” bija ne mazums iespēju nokļūt uz Zemi. Jo tikai periodā no 1955. līdz 1973.gadam PSRS, ASV un Lielbritānija veica apmēram tūkstoti kodolizmēģinājumu.
Protams, pagaidām tas viss ir tikai hipotēze. Tomēr šīs tēmas pētījumi turpinās. Un jau atklātas liecības par Einšteina teorētisko darbu reālu izmantošanu ne tikai pārejai citās telpās, bet arī lai radītu laika mašīnas darbojošos modeli. Vai tiešām cilvēces sapņi, fantastu drosmīgās idejas beidzot sāks piepildīties?