Ordālijas bija tiesu prakse, kad apsūdzētā vainu vai nevainību noteica, pakļaujot viņu sāpīgai vai, labākajā gadījumā, ļoti nepatīkamai, parasti visai bīstamai pieredzei. Šai praksei ir senas saknes – atsauces uz līdzīgu tradīciju atrodamas jau Hammurapi kodeksā jeb babiloniešu likumu krājumā, kas tiek datēts ar 1772.gadu pirms mūsu ēras. Personas, kas bija apsūdzētas par krāpšanos līgumos vai melošanu, varēja lūgt pierādīt nevainību ar uguns pārbaudījumu, piemēram, izejot cauri liesmām vai uzlejot uz krūtīm izkausētu metālu. Kopumā saglabājušās ziņas par aptuveni 30 šādiem uguns pārbaudījumiem. Ja apsūdzētais nomira, tad tika uzskatīts par vainīgu; ja izdzīvoja, bija nevainīgs, jo viņu acīmredzami aizsargāja Mitra un citi dievi. Visvienkāršākā šādu pārbaudījumu forma paredzēja, ka apsūdzētajam jādod zvērests, bet pēc tam jāiedzer sēra eliksīrs. Tika uzskatīts, ka uguns un līdz ar to arī sērs ir saistīti ar patiesību.
Senajā Indijā pārbaudījums ar uguni bija pazīstams kā agniparikša. Tā laikā priesteris, izmantojot mantras, piesauca uguns dievu Agni. Pēc tam tika aizdedzināts ugunskurs, un apsūdzēto aicināja uz tā apsēsties. Saskaņā ar hinduistu mitoloģiju uguns dievs pasargātu apsūdzēto, ja tas būtu nevainīgs, bet pretējā gadījumā viņš tiktu sadedzināts.
Viduslaiku Eiropā pastāvēja pieņēmums, ka Dievs palīdzēs nevainīgajam, viņa labā paveicot brīnumu, tāpēc apsūdzētā pārbaudījums ar ordāliju līdzās zvērestam un liecinieku liecībām bieži bija galvenais līdzeklis tiesas sprieduma pieņemšanai. Termins cēlies no angļu vārda ordeal jeb senangļu ordāel, kas nozīmē – spriedums.
Ordāliju piemērošanu parasti izmantoja, ja notika tiesa ar divām iesaistītajām pusēm – divām privātpersonām vai starp privātpersonu un valdību vai citu organizāciju. Šī prakse sāka iet mazumā, kad ar pāvesta Inocenta III bullu Ceturtajā Laterāna koncilā 1215.gadā tika aizliegta priesteru līdzdalība uguns un ūdens pārbaudījumos. Ordālijas kļuva krietni retākas vēlajos viduslaikos, līdz 16.gadsimtā prakse faktiski tika pārtraukta.
Uguns vai kautiņš
Tiesas piespriestā ordālija varēja būt fiziska cīņa starp divām strīdā iesaistītajām pusēm. Apsūdzētais un taisnības meklētājs vai viņus pārstāvoši, īpaši izvēlēti cīnītāji iesaistījās fiziskā sadursmē, un zaudētājs tika atzīts par vainīgu. Aizvietotājus varēja izmantot viena vai abas puses, un bija gadījumi, kad augsta līmeņa aristokrāti, valsts ierēdņi un pat monarhi brīvprātīgi pieteicās par kādas puses cīnītājiem.
Populārs ordāliju veids bija pārbaudījums ar uguni. Parasti apsūdzētajam bija jānoiet noteikts attālums, lielākajā daļā gadījumu aptuveni trīs metri, vai jāsper noteikts soļu skaits, parasti trīs soļi, pāri gailošām oglēm. Cits šī pārbaudījuma veids paģērēja potenciālajam vainīgajam paņemt rokā nokaitētu dzelzs gabalu. Teorētiski nevainību konstatēja, ja apsūdzētā āda pēc tam bija neskarta, bet biežāk notika tā, ka brūci pārsēja un pēc trim dienām atkal pārbaudīja priesteris, kurš pasludināja, ka Dievs ir iejaucies, lai to izārstētu, vai arī ka ievainojums ir inficēts – tādā gadījumā aizdomās turēto pasludināja par vainīgu, izsūtīja vai sodīja ar nāvi.
Viens no slavenākajiem stāstiem par ordāliju ar uguni vēsta par anglosakšu 11.gadsimta karaļa Edvarda Grēksūdzētāja māti Emmu no Normandijas. Saskaņā ar leģendu viņa tika apsūdzēta laulības pārkāpšanā ar Vinčesteras bīskapu Elfvīnu, bet pierādīja savu nevainību, basām kājām un neskarta staigājot pāri gailošām oglēm.
1099.gadā pirmā krusta karagājiena laikā franču mistiķis un karavīrs Pjērs Bartolomejs it kā pēc paša vēlēšanās tika pakļauts pārbaudījumam ar uguni, lai atspēkotu apsūdzību, ka viņa apgalvojumi par Longība šķēpa jeb Likteņa šķēpa atrašanu ir meli. Saskaņā ar Bībeles nostāstu romiešu centurions Longīns esot ar šo šķēpu caurdūris krustā piesistā Jēzus miesu, tāpēc tam ir ļoti lieka simboliska nozīme kristietībā. Pjērs Bartolomejs aptuveni divas nedēļas vēlāk no gūtajām traumām nomira.
1498.gadā Florences reformu kustības līderis, fanātiskais dominikāņu mūks Džirolamo Savonarola apgalvoja, ka viņam ir apokaliptiskas pravietiskas vīzijas, kā arī mēģināja pierādīt savas misijas dievišķo garu izmantojot ordāliju ar uguni. Šāda veida pārbaude nebija piemērota jau vairāk nekā 400 gadu un beidzās ar fiasko, jo pēkšņs lietus nodzēsa liesmas atceļot pasākumu. Skatītāji to uztvēra kā Dieva vēršanos pret Savonarolu.
Uguns ordālijas kā tiesu prakse 13.gadsimtā izplatījās ārpus Eiropas – to pieņēma arī Bizantijas pēcteces Nīkajas impērija un Epīras despotāts. Visticamāk, ka bizantiešus ar ordālijām iepazīstināja daudzie algotņi Bizantijas dienestā vēl pirms impērijas sabrukuma. Šajā pasaules daļā Dieva tiesu izmantoja, lai pierādītu apsūdzētā nevainību nodevības un maģijas izmantošanas gadījumos ar mērķi ietekmēt imperatora veselību. Slavenākā prāva, kad tika piespriesta ordālija, bija nākamā imperatora Mihaēla palaeologa tiesāšana par nodevību. Viņš izvairījās no pārbaudījuma ar uguni, sakot, ka piekritīs tam tikai tad, ja metropolīts Fokass pats savām rokām paņems nokaitētu dzelzi no altāra un nodos to viņam. Domājams, ka šis solis bija viens no iemesliem, kas vēlāk palīdzēja Palaeologam iegūt troni, jo lielākā daļa bizantiešu ar riebumu raudzījās uz ordāliju praksi un uzskatīja to par barbarisku jauninājumu, kas ir pretrunā ar Bizantijas likumiem un baznīcas kanoniem.
Ūdens tiesa
Ordālija ar uguni pirmo reizi minēta 6.gadsimta Lex Salica – ģermāņu cilts saliešu franku paražu un tiesību krājumā. Karstā ūdens pārbaudījums paredzēja, ka apsūdzētajam jāiegremdē roka katlā ar verdošu ūdeni (dažreiz tā vietā izmantoja eļļu vai svinu) un jāizņem no tā akmens. Pēc tam traumu dziļums norādīja uz vainīgumu vai nevainību. Agrīnu, ar tiesu nesaistītu pārbaudes piemēru aprakstījis Tūras bīskaps Gregors 6.gadsimta beigās. Viņš savās piezīmēs vēstīja par gadījumu, kad katoļu svētais Hiacints pārspējis kādu ķeceri izraujot akmeni no verdoša katla. Hiacintam uzdevuma izpilde prasījusi aptuveni stundu, jo ūdens visu laiku nikni burbuļojis. Gregors ar neslēptu gandarījumu piebilda, ka brīdī, kad akmeni mēģinājis iegūt ķeceris, viņam līdz pat elkonim izvārījusies āda.
10.gadsimta anglosakšu karaļa Etelstana valdīšanas laika juridiskie teksti liecina, ka valdnieks bija izstrādājis noteikumus par ūdens ordāliju izmantošanu Anglijā. Vispilnīgākais apraksts par Dieva tiesas praksi šajā periodā atrodams kādā anonīmā juridiskā tekstā. Saskaņā ar šo tekstu ūdens temperatūrai bija jābūt tuvu vārīšanās punktam, un dziļums, no kura jāizvelk akmens, bija līdz plaukstas locītavai “vienreizējas” ordālijas gadījumā un līdz elkonim “trīskāršas” ordālijas gadījumā. Šķiet, ka atšķirība starp vienreizēju un trīskāršu pārbaudi bija balstīta uz nozieguma smagumu, jo trīskāršais pārbaudījums bija paredzēts tādiem noziegumiem kā nodevība vai cilvēkiem, kurus par kaut ko tiesāja atkārtoti. Ordālija notika baznīcā, un tajā piedalījās vairāki cilvēki, kuri šķīstījās un lūdza Dievu atklāt patiesību. Pēc pārbaudes apsūdzētā roku apsaitēja, un pēc trim dienām pārbaudīja brūces stāvokli. Šī prakse attālu lauku ciemu baznīcās tika piemērota līdz pat 12.gadsimtam. Aukstā ūdens ordālija bija noteikta franku likumos, bet to 829.gadā atcēla imperators Luijs I Dievbijīgais. Prakse atkal parādījās vēlīnajos viduslaikos: 1338.gada Vācijas tiesu dokumenti liecina, ka tur kādu par malumedniecību apsūdzētu vīrieti plānoja trīs reizes iegremdēt mucā un uzskatīt par nevainīgu, ja viņš nogrims, un par vainīgu, ja uzpeldēs. Nav saglabājušās ziņas par to, kā šī ordālija beidzās.
Pārbaudījumi ar ūdeni atkal kļuva ļoti populāri raganu medību laikā 16. un 17.gadsimtā. Tieši tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, tika uzskatīts – ja apsūdzētais nogrima, viņš bija nevainīgs, savukārt, ja uzpeldēja, tā bija skaidra liecība par raganu vai burvju viltībām. Ordāliju veica, piesienot pārbaudāmajam virvi, lai pēc tam cilvēku varētu izvilkt no ūdens. Saglabājušās liecības par raganu prāvu Segedā, Ungārijā, kad vēl 1728.gadā tika piemērota aukstā ūdens ordālija. Viduslaiku demonologiem bija dažādi skaidrojumi, kāpēc pārbaudes ar ūdeni ir efektīvas, tomēr visbiežāk tika minēts garīgais aspekts. Daži apgalvoja, ka raganas uzpeld, jo, stājoties velna dienestā, viņas atteikušās no kristības sakramenta, bet Skotijas karalis Džeimss VI savā Demonoloģijā apgalvoja, ka ūdens ir tik tīrs elements, ka atgrūž vainīgos.
Krusts un asinis
Krusta ordālija parādījās agrīnajos viduslaikos ģermāņu tautu apdzīvotajās teritorijās. Šajā pārbaudījumā atšķirībā no citām ordālijām apsūdzētājam bija jāpiedalās Dieva tiesā kopā ar apsūdzēto. Viņi stāvēja abās krusta pusēs un horizontāli izstiepa rokas. Zaudēja tas, kurš pirmais neizturēja un rokas nolaida. Šo ordāliju likumos 779.gadā un vēlreiz 806.gadā apstiprināja Svētās Romas impērijas imperators Kārlis Lielais. Taču ar 819.gadā izdoto Luija I Dievbijīgā pavēli un 875.gadā reģistrētu Kārļa Lielā mazdēla Lotāra I dekrētu ordālija tika atcelta, lai izvairītos no Kristus izsmiešanas.