Dažās valstīs vilku kults bija īpaši spēcīgs, un Īrijā cilvēki no paaudzes paaudzē daudzus gadsimtus stāstīja par veselas cilvēku-vilku cilts eksistenci, iedvešot bailes un cieņu.

Starp citu, 2020.gadā tika uzņemta īru multiplikācijas filma “Leģenda par vilkiem”, kas daļēji atklāj šo pašu tēmu. Šajā rakstā ir izmantoti kadri no šīs multiplikācijas filmas.

Lai gan vilki kā suga Īrijā ir izmiruši jau sen, bija laiki, kad to bija diezgan daudz, un šie mežonīgie dzīvnieki gadsimtu gaitā ir iedvesmojuši daudzus stāstus un leģendas.

Slavenākie stāstīja par karaļvalsti, ko sauca par Osorai (Ossory), kur dzīvoja karotāju cilts, kas it kā, ja vēlējās, varēja pārvērsties par vilkiem. Runāja, ka Osorai vilkačiem pat esot cilvēka veidolā bija neparasti “mežonīgs” izskats – niknas acis, izspūruši gari mati un izspiedušies muskuļi, kas liecina par dzīvnieka spēku. Šie karotāji arī bieži valkāja apģērbu no vilku ādām.

Ņemot vērā, ka šī valstība atradās tiešā cilvēku apmetņu tuvumā, šie vilki-karotāji regulāri veica tipiskus vilku reidus, uzbrūkot mājlopiem un dažreiz arī cilvēkiem.

Taču ar viņiem bija iespējams vienoties un noslēgt alianses. Turklāt cilvēki šos karotājus viņu spēka un drosmes dēļ augstu vērtēja, un daudzi viņus mēģināja savervēt par algotņiem.

Šie vilkači kopš 11.gadsimta pastāvīgi tiek pieminēti īru leģendās, un par tiem pat ir uzrakstīts latīņu dzejolis grāmatā “Par Īrijas brīnumiem” (“De mirabilibus Hibernie”):

“Īru rases cilvēki,

Kuriem ir šī brīnišķīgā daba ir no senčiem un dzimšanas;

Kad vien viņi vēlas, viņi var ātri iejusties vilka tēlā un plēst miesu ar ļauniem zobiem. Bieži var redzēt, kā tie kauj aitas, kas vaid no sāpēm.

Bet, kad cilvēki saceļ troksni un raud,

Vai arī biedē ar nūjām un zobeniem, viņi skrien kā īsti vilki.

Kamēr tie rīkojas šādi, tie atstāj savu patieso ādu (savu personīgo) ķermeni.

Ja kāds tiem nodara pāri vai kāda brūce caurdur to miesu,

Brūces būs skaidri redzamas uz viņu pašu ķermeņa: un viņu biedri var redzēt neapstrādāto miesu viņu īstā ķermeņa žokļos:

Un mēs visi esam pārsteigti par šo skatu.”

Slavenākais stāsts, kas ir saistīts ar Osorai vilkačiem, ir stāsts par leģendāro vilkaču karotāju Laigneku Faeladu, kurš esot bijis Osorai karaļa Feradaha mak Duaha brālis un nākamo karaļu, kuri valdīja Osorai pirms normāņu iebrukuma 12.gadsimtā, priekštecis.

Laigneks Faelads tika uzskatīts par vienu nu niknākajiem karotājiem un spēcīgākajiem vilkačiem visā Īrijā, un tieši viņš lielākoties turpināja vilkaču līniju, radot daudzus bērnus, kuri arī bija “nolādēti” ar dāvanu pārvērsties par dzīvnieku.

Patiešām, daudzas leģendas vēta, ka tieši šis cilvēks bija sākotnējais vilkacis, no kura tika radīti visi pārējie Osorai vilkači.

Viduslaiku īru grāmatā “Koirs Anmans” (“Coir Anmann”) jeb “Vārdu atbilstība” (“Word Matching”) par Laineku teikts šādi:

“Viņš bija cilvēks, kuram bija paradums staigāt kā vilkam, tas ir, vilka veidolā, vilka izskatā, un viņa pēcnācēji medīja kopā ar viņu, un viņi, esot vilku veidolā, nogalināja ganāmpulkus, un viņu vērda bija Laiganeks Faelads, jo viņš bija pirmais no tiem, kas pieņēma vilka veidolu”.

Cita leģenda par Osorai vilkačiem saistās ar leģendāro īru svēto, svēto Patriku, kurš šajā valstī mēģināja izskaust pagānismu, ieviešot kristietību, un uzskatīja vilkačus par Dieva nolādētiem ļaunuma un grēka dēļ. Ziņojumā “Par Īrijas brīnumiem” (“De Ingantaiba Erena”) par svēto Patriku un vilkačiem ir teikts tā:

“Stāsta, ka tad, kad svētais Patricijs (Svētais Patriks) sludināja kristietību šajā valstī, bija viens klans, kas pretojās viņam spītīgāk nekā jebkura cita tauta šajā valstī, un šie cilvēku ar dažādiem līdzekļiem centās apvainot gan Dievu, gan šo svēto cilvēku.

Tad, kad viņš sludināja viņiem, kā arī citiem ticību, un atnāca ar viņiem runāt, kur viņi rīkoja savas sapulces, viņi sāka gaudot uz viņu kā vilki. Svētais Patriks atbildēja ar lūgšanu, lai Dievs sodītu klanu, kā rezultātā viņi saņēma atbilstošu un bargu, kaut arī ļoti pārsteidzošu sodu, jo tika teikts, ka visi šī klana pārstāvji tagad var pārvērsties par vilkiem un klīst pa mežu, ēdot to pašu, ko ēd vilki.

Bet viņi ir sliktāki par vilkiem, jo visā viņu viltībā viņiem ir cilvēku prāts, lai gan viņi ar tādu pat kāri, kā iznīcināt citus radījumus, cenšas aprīt cilvēkus. Par vilkačiem nekļūst uz visiem laikiem, vilkaču veidolu iegūst vai nu katru septīto ziemu, vai arī uz septiņiem gadiem, pēc tam viņi vairs nepārvēršas”.

Vēl vienu slavenu stāstu par Osorai vilkačiem uzrakstīja vēsturnieks Džeralds no Velsas, kurš 1175.gadā bija iecelts par Breknokas arhidiakonu, un par vilkačiem rakstīja savā 12.gadsimta darbā “Īrijas topogrāfija” (“Topographia Hibernica”).

Tā ir pasaka par priesteri, kurš kopā ar jaunu ieročnesēju ceļo cauru Osorai pa tumšu mežu, dodoties no Olsteras uz Mītu. Kādā brīdī viņi sēž pie ugunskura un aiz kokiem no tumsas atskan balsis, kas saka, lai viņi nebaidās.

Priesteris raugās tumsā, bet nevar redzēt, no kurienes nāk balss, tāpēc viņš svešiniekam lūdz iznākt un ieiet ugunskura gaismā. Svešinieks atsakās paskaidrojot, ka viņa zvērīgais izskats viņus ļoti izbiedēs, jo viņam uzliktā lāsta dēļ ir vilka izskats.

Pēc tam svešinieks priesterim saka, ka viņam ir sieva un viņai arī ir uzlikts tāds pats vilka lāsts, un ka viņa mirst, un viņai ir vajadzīgi šī priestera pakalpojumi:

“Es esmu Allta klana loceklis, šī reģiona cilts loceklis, un tāpat kā tu, Tēvs, mēs ticam Jēzum Kristum un Viņa pestīšanas spēkam. Mēs esam Osorai pamatiedzīvotāji, kuri viena svētā un abata Natala lāsta dēļ ik pēc septiņiem gadiem ir spiesti atteikties no cilvēka veidola un pamest cilvēku mājas. Pilnībā atstājot cilvēka veidolu, mēs iegūstam vilku veidolu.

Pēc septiņiem gadiem, ja viņiem izdosies izdzīvot, un viņu vietā nāks divi citi, viņi atgriezīsies savā valstī un savā iepriekšējā veidolā. Es dzīvoju zem briesmīga lāsta. Kādreiz es biju tāds pats kā tu, bet tagad man septiņus gadus jāvalkā briesmīgā uniforma. Tomēr sirdī es joprojām esmu ticīgs kristietis, kuram vajadzīga palīdzība un svētība. Tajā mežā mūsu ir vēl vairāk, tādu, kurus skar tas pats lāsts.

Lai gan mēs valkājam šo šausmīgo uniformu, mēs esam tādi paši cilvēki un mums ir vajadzīga pestīšana, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam. Mana klana izdarītais grēks ir sen aizmirsts, bet lāsts joprojām ir spēkā. Tā ir šausmīga nasta, tēvs, un tā nekad netiks nocelta, jo Natalis jau sen ir miris. Un tagad viņa, kas ir mana partnere šajā uniformā, guļ ar bīstamu slimību, bez dievišķās žēlastības dvesmas, kas viņu mierinātu jūsu priesteriskajā kalpošanā.

Ja jūs mani redzētu, jums būtu ļoti bail. Patiesību sakot, tavai ugunij mani tuvina nevis grēku nožēlošana, bet gan piedošanas lūgšana viņai, kas nevar pati ierasties. Mana sieva un es tikām izvēlēti pieņemt vilka veidolu pirms vairāk nekā sešiem gadiem. Mēs bijām veci, un, iespējams, ka klans var iztikt bez mums, un tāpēc mēs tikām izdzīti no mūsu tautas vidus zem šī lāsta.

Mūsu laiks vilka veidolā ir gandrīz beidzies. Tad, kad daži mednieki, ejot cauri šiem mežiem, tēmēja ar bultu un trāpīja manai sievai, viņu smagi ievainojot, tēvs, es baidos, ka viņai šajā pasaulē vairs nav palicis daudz laika, un es lūdzu jūs, dodiet viņai pēdējo grēku atlaišanu, pirms viņa nomirst,” viņš teica, atrodoties aiz krūmiem.

Priesteris svešiniekam atbildēja, ka viņš nebaidās no viņa izskata, jo viņu sargā Dievs, un sāka lūgt, lai viņš nāk ārā, lai parāda sevi. Pēc tam koki sāka kustēties, un masīvā, tumšā, vilka figūra zirga lielumā daļēji iekļūst ugunskura mirgojošā blāzmā, tā niknajām acīm mirdzot sarkanā krāsā.

Priesteris tik tikko spēj apvaldīt savas šausmas, redzot šo skatu. Viņam ir jāmierina nobiedētais zēns, kas atrodas viņam blakus, vienlaicīgi krucifiksu stiepjot pretī vilkam. Krucifikss vilkam netraucē, viņš sper vēl vienu soli pretī un vēlreiz saka, ka nevēlas nodarīt pāri.

Tad priesteris pārliecinās, ka vilks patiešām runā patiesību un nav velna darbs. Priesteris atgūst skaidru prātu un piekrīt doties mežā uz vilka mājokli, lai veiktu sievai pēdējos rituālus. Vilcene zem vilka sejas atklāj savu cilvēka veidolu, lai pierādītu, ka viņi patiešām ir cilvēki-vilkači.

Pēc darba pabeigšanas vilks priesteri un viņa palīgu ved ārā no meža un pa ceļam stāsta viņiem dažādus pareģojumus par Īrijas nākotni, un tās angļu iebrucējiem, un tad dodas atpakaļ tumšajā mežā, lai pazustu.

Džeralds no Velsas pievienoja savas pārdomas par stāstu:

“Mēs piekrītam Augustīnam, ka ne dēmoni, ne ļauni cilvēki nevar ne rasīt, ne mainīt savu dabu; bet tie, kurus ir radījis Dievs, ar viņa atļauju ārēji var tikt ārēji transformēti tā, ka tie šķiet tādi, kādi viņi nav; cilvēku maņas tiek maldinātas un iemidzinātas ar dīvainu mājienu, jo lietas netiek uztvertas tādas, kādas tās patiešām eksistē, bet gan dīvainā kārtā velk kaut kāda fantoma vai maģiskas burvestības spēks, lai viņu skatienu pievērstu nereālām un iedomātām formām.

Šis stāsts ir intriģējošs ar to, ka tajā šīs radības nav attēlotas kā ļaunums vai velna ieroči, bet gan kā upuri ar cilvēku dvēselēm un dievbijīgas būtnes, kuras joprojām var saglabāt savu cilvēcību, neskatoties uz savu stāvokli, kas ir retums pasaulē laikā, kad šādas visuresošas bija tikai murgi, ļaunums un tumsa.

Osorai vilkači gadsimtiem ilgi ieņēma ievērojamu vietu īru mācībās, un par tiem joprojām daudz tiek runāts, taču nav skaidrs, no kurienes šādi stāsti nāk, un vai tajos jebkad ir bijusi kāda patiesība.

Lielākā daļa mūsdienu teoriju norāda, ka tie visi ir tikai izdomāti un romantizēti stāsti par tā laikmeta karotājiem, kuri izskatījās barbariski un valkāja vilku ādas.