Kad viņš slimnīcā atguva samaņu, viņš ķirurgam teica, ka uz Doustonas ceļa bija parādījies “kaut kāds radījums – kaut kāds briesmīgs velns”. Viņš ir mēģinājis laikus bremzēt, bet radījums bijis nekustīgs kā koks un šķitis, ka automašīna ar sānu ir piespiesta pie sienas.

Avārijas upura asinīs netika atrasts ne piliens alkohola, taču, mēģinot atspēkot vīrieša dīvainos apgalvojumus, tika izvirzīti tie paši standarta skaidrojumi: tas bijis gaismas triks, viņš notriecis lapsu, uz brīdi iesnaudies un sapņojis par “velnu” utt.

Pēc dažām dienām vīrietis no slimnīcas tika izrakstīts, bet vēlāk, tajā pašā gadā uz Doustonas ceļa notika vēl citi incidenti.

Matā 23 gadus vecais Rorijs no Volasijas ap pulksten 23:20 ar motociklu brauca pa mēness apspīdētu Baskervilas ceļu, un tad sasniedza Doustonas ceļa krustojumu un ieraudzīja no krūmiem iznirstošu garu, tumšu figūru, kas viņa priekšā apstājās.

Rorijs nespēja laicīgi apstāties.

Vadītājs-pašnāvnieks bija aptuveni septiņas pēdas garš, viņš stingri satvēra motocikla, kas brauca ar ātrumu aptuveni 35 jūdzes stundā, stūri un ar lielu spēku smago motociklu uzmeta uz ietves.

Rorijs tika mests pret smilšakmens sienu, un, ja jauneklim nebūtu bijusi aizsargķivere, Volasijas vīrieša galva pret sienu būtu sasita kā ola. Viņš palika bezsamaņā un, kad vēlāk ar smadzeņu satricinājumu ārstējās slimnīcā, atcerējās kaut ko ļoti dīvainu.

Rorijs uz īsu brīdi atguva samaņu un ieraudzīja šausminošu ragaina vīrieša seju ar smailām ausīm, kas uz viņu skatījās ar mirdzošām acīm.

Vīzijā bija kaut kas teikts par Rorija izbēgšanu no bedres, un tad viņš atkal zaudēja samaņu.

Tas bija otrs velnam līdzīgas radības novērojums mūsdienās uz Doustonas ceļa. Iepriekš, 1934.gada novembrī, vietējo iedzīvotāju grupa medīja dēmonisku radību, kas bija redzēta klīstam pa Doustonas ceļu un, domājams, bija iznākusi no savrupmājas ar augstiem dzelzs vārtiem ceļa malā.

Vietējie iedzīvotāji viņam piezvanīja un bagāto vīru apsūdzēja burvestībās, net viņš, smejoties, pastāstīja pūlim, ka tā saucamais “briesmonis”, kuru viņi bija redzējuši, neesot neviens cits kā viņa platais, baltkrūtainais buldogs, kurš vienmēr mēdz izbēgt no savrupmājas dārziem.

Stāsts pat tika publicēts laikrakstā “Sunday Mirror”. Rakstā Hesvolas vietējie iedzīvotāji tika attēloti kā māņticīgi muļķi, taču policists, kurš redzēja dēmonu, apšaubīja, ka “platais” buldogs varēja izslīdēt caur savrupmājas vārtu restēm.

Dēmoniskā būtne, ko daži raksturo kā garu, ragainu un ļoti spēcīgu būtni, uz vairākiem gadiem pazuda aizmirstībā, bet atkal tika redzēta kara laikā ap 1941.gadu.

Daži uzskatīja, ka velns ir tīra folklora, savukārt citi, tajā skaitā cienījamais ārsts, ticēja, ka šī radība pastāv, taču priesteris, kuram tika lūgts tikt galā ar pārdabisko būtni, atteicās iejaukties un, šķiet, norādīja, ka vienīgā dēmoniskā lieta par tā saucamo velnu ir dēmoniskais dzēriens, kas, visticamāk, to radīja.

Dēmons ir vienīgais termins, kas tiek lietots, lai apzīmētu necilvēcisku garu ar ļaunprātīgiem nodomiem, kas mēģina kontrolēt vai nodarīt ļaunumu cilvēkiem, tiem fiziski uzbrūkot vai pārņemot viņu ķermeni un prātu.

Par radījuma, kas, šķiet, bija iemiesots velns (bez vārdu spēles), kas izraisīja negadījumus uz Doustonas ceļa, dabu un izcelsmi joprojām ir jautājumi.

1969.gadā Patriks un Braiens, divi vīrieši, nedaudz pāri trīsdesmit, no Hesvolas, pameta ballīti uz Delevēras ceļa. Patriks nolēma doties mājās uz Sautdraivu, kur dzīvoja arī viņa draugs Braiens.

Braiens savam draugam ieteica pa nakti palikt mājā uz Delavēras ceļa, jo viņi abi bija piedzērušies, bet Patriks uzstāja, ka viņš ar savu Hillman Imp ir vairāk nekā spējīgs veikt piecu minūšu braucienu.

Pēc dažām minūtēm brauciena, kad automašīna nogriezās uz Doustonas ceļu, Hillman Imp dzinējs noslāpa un automašīna apstājās.

Patriks izkāpa no automašīnas un nedroši devās motora pārsega virzienā, un Braiens viņam uzsauca: “Dzinējs ir aizmugurē! Es zināju, ka tu esi piedzēries.”

“Vienkārša kļūda,” Patriks atbildēja, un, lai noturētos uz kājām, apstājās un atbalstījās pret automašīnas jumtu, tad pagriezās un devās uz automašīnas aizmuguri, bet tad saprata, ka bagāžnieka atslēgu bija atstājis Hillmanā – atslēga joprojām bija aizdedzē.

“Braien, vai vari man atnest atslēgas?” Patriks sauca, bet atbildes nebija.

Patriks dzirdēja Braienu lamājamies un kaut ko kliedzam, un tad Hillman Imp aizlidoja atpakaļgaitā, it kā tai virsū būtu uztriekusies automašīna.

Patriku notrieca ar automašīnas aizmuguri, un viņš nokrita uz ceļa.

Viņš piecēlās, dezorientēts, un ieraudzīja savu automašīnu uz ietves ar atvērtām pasažiera durvīm un bēgošu Braienu.

Patriks piecēlās no aukstās grants, un viņš ieraudzīja, ka tuvojas automašīnas lukturu gaisma, viņš lūdzās, kaut tā nebūtu policija.

Tas bija Jaguar, kuru vadīja Bērnijs, Patrika drauga, kurš bija tajā paša ballītē.

Bērnijs ieraudzīja uz ietves Hillman Imp un pajautāja, kas notiek, un Patriks teica: “Tam idiotam Braienam noteikti bija jāiedarbina mašīna un jāieslēdz atpakaļgaita, kamēr es biju tai aiz muguras! Mašīna, braucot atpakaļgaitā, mani notrieca.”

Bērnijs pārbaudīja automašīnu un redzēja, ka dzinējs joprojām ir izslēgts un tā ir neitrālajā, nevis atpakaļgaitā. Bērnijs maz zināja par automašīnām, bet viņš teica, ka problēma bija eletromagnētiskā vārsta pārrauts vads, un Hillman Imp atkal sāka darboties.

Nākamajā dienā pulksten 14:00 Braiens piezvanīja Patrikam un teica, ka iepriekšējā naktī Hillman Imp priekšā parādījies šausminošs vīrietis melnā ar ragiem un sarkanām mirdzošām acīm, un, kad Patriks lūdzis bagāžnieka atslēgas, radījums ar šausminošu spēku pagrūdis automašīnu.

Patriks nevarēja pieņemt stāstu un apsūdzēja Braienu letālas avārijas izraisīšanā, manipulējot ar pārnesumu pārslēgšanas sviru, taču Braiens teica, ka ir gatavs zvērēt pie “Bībeles kundzes”, lai pierādītu, ka runā patiesību.

2010.gadā kāda medmāsa man radio programmas laikā piezvanīja, lai pastāstītu, ka kādu rītu, 1978.gada maijā ap pulksten 5:30, pēc nogurdinošas nakts maiņas viņa, braucot mājās pa Doustonas ceļu, uz ceļa ieraudzīja stāvošu vīrieti, kurš bija ģērbies tādā kā melnas ādas uzvalkā un kuram bija ragi.

Netālu no ceļa bija apmēram desmit pēdas plats caurums, un no tā plūda sarkanīga gaisma.

Medmāsa domāja, ka caurumā deg uguns, tāpēc to apbrauca.

Automašīnas logs bija par dažām collām nolaists, un kad medmāsa brauca garām dīvaini ģērbtajam vīrietim un caurumam ar uguni iekšpusē, viņa dzirdēja baisu kakafoniju, kas izklausījās pēc cilvēku kliedzieniem un vaimanām, un skaņā, šķiet, nāca no šī cauruma.

Šis incidents medmāsai atmiņā ir saglabājies uz daudziem gadiem.

Kāds okultists man reiz teica, ka uz šīs zemes ir vietas, kur dēmoniem ir portāli, kas ved uz elli, un šie portāli laiku pa laikam atveras, un cilvēki – galvenokārt slikti cilvēki – tiek tajos iemesti, un tur viņi pavada sāpīgu eksistenci, tā saucamajā “Sasodīto dvēseļu bedrē”.

Šie nelaimīgie cilvēki tad pievienojas to cilvēku grupai, par kuriem laikrakstos bieži raksta kā par bezvēsts pazudušiem.