Dīvains stāsts par hronovizoru (ceļojuma laikā mašīnu), ar kuru nofotografēja Jēzu Kristu

Noslēpumi un fakti, 2024., Nr.7

Koncepcija par ceļojumiem laikā lielākajai daļai cilvēku šķiet ļoti aizraujoša tēma. Spēja pārvietoties laikā uz priekšu un atpakaļ var radīt daudz iespēju, kādas nevar sastapt patiesā nozīmē.

Tomēr šis noslēpums, visticamāk, kļūs vēl noslēpumaināks, ja kāds apgalvos, ka ir atgriezies laikā izmantojot ceļojuma laika mašīnu, un tādējādi ir bijis kāda svarīga vēsturiska notikuma liecinieks.

Runa ir par kādu izgudrojumu ar nosaukumu hronovizors, ar kura palīdzību kā filmā tika iemūžinātas ainas no Jēzus Kristus dzīves. Tagad tiek uzskatīts, ka šī ierīce īpaši stingrā noslēpumā tiek glabāta Vatikānā.

Šis stāsts sākās ar Itālijā dzimušu vīrieti vārdā Marčello Pelegrīno Erneti (1925.-1992.). Viņš bija cienīts katolis, kurš visu savu dzīvi veltīja kalpošanai baznīcā. Viņam bija daudz sekotāju un mācekļu.

Viņš bija pazīstams arī kā eksorcists, viens no populārākajiem Venēcijā, mūziķis, Bībeles pētnieks un arī zinātnieks, lai cik dīvaini tas neizklausītos. Kādu dienu, tieši pirms Otrā pasaules kara sākšanās, viņš izteica dīvainu apgalvojumu par to, ka viņš ir daļa no grupas, kas izveidoja ceļojuma laika mašīnu, ko viņi nosauca par hronovizoru.

Tiek uzskatīts, ka grupā bija 12 cilvēki, un to skaitā bija Enriko Fermi un Vernhers fon Brauns, slavens itāļu fiziķis un tikpat slavens vācu raķešu izgudrotājs.

Erneti paziņoja, ka caur hronovizoru, kas ārēji atgādināja televizoru ar ekrānu un īpašu pogu paneli, viņš savām acīm ir redzējis Cicerona, Napoleona uzstāšanos un ainas ar Jēzus Kristus piedalīšanos. Lai pamatotu savu apgalvojumu, viņā parādīja kaut kādu Jēzus fotogrāfiju, kura bija uzņemta it kā ar hronovizoru.

Ziņas par ceļojuma laikā mašīnu izplatījās vēja ātrumā. Daudz ticīgo patiesi ticēja, ka Vatikāna rīcībā tagad ir noslēpumaina un spēcīga ierīce, kas ļauj cilvēkiem ne tikai atgriezties pagātnē, bet arī filmēt un vērot notiekošo reālā laikā.

Šī fotogrāfija tika publicēta 1972.gadā itāļu žurnālā “La Domenica del Corriere”, un tika apgalvots, ka tā ir uzņemta ar to pašu hronovizoru. Taču drīz tika pierādīts, ka tā ir viltojums, jo attēls bija precīza senas pastkartes kopija.

Tas diezgan nopietni iedragāja ticību Erneti vārdiem un hronovisors pastāvēšanai, lai gan pats Erneti norādīja, ka publicētā fotogrāfija nav saistīta ar hronovizoru, jo viņu mašīna nedeva tik skaidru attēlu.

Mēģinot pierādīt savu taisnību, Erneti publicēja arī Kvinta Enniusa nozaudētās lugas stenogrammu latīņu valodā, kas, kā tika apgalvots, arī bija iegūta izmantojot hronovizorta palīdību.

Erneti draugs, vārdā Fransuā Brunē, paziņoja, ka patiesie pierādījumi par hronovizora esamību, tajā skaitā, oriģinālā Kristus fotogrāfija, Otrā pasaules kara laikā tika iznīcināti. Tas noticis neilgu pēc Erneti paziņojumiem, jo pāvests Pijs XII un Benito Musolīni nolēma, ka tas rada draudus sabiedrībai.

Saskaņā ar Brunē teikto, viņu spiediena ietekmē Erneti slēdza hronovizora projektu, un, iespējams, ierīci demontēja. Pats Brunē gan īsti neticēja šim stāstam un uzskatīja, ka hronovizors varētu tikt glabāts kaut kur Vatikāna arhīvos un, iespējams, viņi to joprojām slepenībā izmanto.

Lielākā daļa no tā, ko mēs par hronovizoru zinām, bija publicēts Brunē 2002.gadā izdotajā grāmatā “Le Nouveau Mystere du Vatican”. Ņemot vērā, ka Erneti nomira 10 gadus pirms grāmatas izdošanas, diemžēl, nav zināms, kas no tā var būt patiesība un kas var būt izdomājums.