Kā stāsta Heinrihs Špats, pēc studijām Prāgas Universitātē viņš vairākus gadus dienēja kā militārs ārsts. Pēc tam viņš pensionējās un nolēma kopā ar sievu apmesties Vācijā. Viņa izvēle krita uz Vircburgu, par ko vietējie iedzīvotāji bija neticami priecīgi: visā pilsētā bija grūti atrast par Špacu populārāku cilvēku. Protams, viņš ir tik gudrs, uzrakstījis vairākus darbus par militāro lauka medicīnu un infekcijas slimībām, bet tajā pašā laikā viņš nemaz nav augstprātīgs, bet tieši otrādi, draudzīgs un pretimnākošs.

Viņa māja vienmēr bija atvērta viesiem, bet tikai dienas un vakara laikā. Ārsta viesi neatkarīgi no tā, cikos viņi beidza līksmot, nekad nepalika pa nakti: viņi vienmēr tika izvadīti. Saimnieki pat neskopojās ar naudu kučieriem, lai tikai viesi māju atstātu. Nakšņot viņu mājā nedrīkstēja pat viņu vienīgais sulainis. Ārstam, protams, šai dīvainajai uzvedībai bija izskaidrojums. Viņš atsaucās uz to, ka tik ļoti mīl savu sievu, ka vēlas pēc iespējas vairāk būt ar viņu vienatnē.

1831.gadā, kad Špacs pēkšņi pārdeva savu īpašumu gandrīz par velti un atstāja Vircburgu, vietējie iedzīvotāji bija ļoti pārsteigti. Pirms došanās prom ārsts paziņoja, ka viņš ir uzaicināts lasīt lekcijas Prāgas Universitātē. Tas, kas notika pēc dažām dienām, pilsētniekiem viņu domas par Špacu lika pilnībā mainīt.

Pēc ārsta aizbraukšanas policijā ieradās divi jauni ārsti, viņa asistenti. Viņi paziņoja, ka Špacu pāris ir vampīri, kuri pastāvīgi dzer citu cilvēku asinis. Labvēļu aizsegā viņi atrada ubagus un bezpajumtniekus, aizveda viņus uz savām mājām, kur deva viņiem pajumti un ēdienu. Drīz vien aprūpētie nabaga cilvēki pazuda bez vēsts. Bez tam ārsts asistentiem stāstīja, ka viņš viņiem ir atradis mājokli citā vietā, vai arī, ka viņi, saņēmuši nepieciešamo, prom ir devušies paši.

Jaunie cilvēki Špacam ticēja tik ilgi, kamēr bez vēsts pazuda kara veterāns, invalīds Joahims Fabers. Viņš pie ārsta kalpoja par ārsta vārtsargu un vairākkārt vērsās pie Špaca pēc palīdzības. Fabers pats nevarēja pamest pilsētu, jo viņam nebija līdzekļu, un cilvēkam, kuram nav vienas rokas, darbu atrast ir grūti.

Tika nolemts Špaca mājā veikt kratīšanu, kā rezultātā pagrabā tika atrastas kopumā 18 cilvēku mirstīgās atliekas. Bija redzams, ka viņiem visiem ir tikusi veikta kaut kāda ķirurģiska operācija un nolaistas asinis. Vienam no sakropļotajiem ķermeņiem trūka rokas. Ekspertīzē tika konstatēts, ka roka ir tikusi amputēta, cietušajam esot vēl dzīvam. Pamatojoties uz to, policija secināja, ka tās ir Joahima Fabera mirstīgās atliekas. Pārējos neizdevās identificēt.

Vietējā policija steidzami sazinājās ar juridiskajiem pārstāvjiem Prāgā, lai viņi ārstu nogādātu atpakaļ uz Vircburgu. Taču izrādījās, ka Prāgas universitāte par Heinrihu Špacu nekad neko nav dzirdējusi. Ārsts-slepkava pazuda bez vēsts.

Tomēr stāsts līdz ar ārsta pazušanu nebeidzās. Pagāja seši mēneši, un viens no viņa palīgiem, kurš bija ieradies policijā ar ziņojumu, izdarīja pašnāvību, pakaroties pie griestu sijas. Neilgi pirms tam jaunais ārsts pameta ģimeni un aizbrauca uz kaimiņu priekšpilsētu, kur noīrēja pagrabtelpu. Tur viņš dzīvoja pilnīgā vienatnē, neļaujot nevienam sev tuvoties. Kādu dienu viņa noraizējusies sieva nolēma viņu apciemot.

Redzētais viņu šokēja. Ziedoša, jauna vīrieša vietā durvis viņai atvēra bāls, izkaltis večuks. Kā vēlāk viņai stāstīja kaimiņi, viņš nav gājis ārā, jo baidījies no saules gaismas. Viņš ēda cūku asinis, kuras viņam piegādāja miesnieks, un tas nevarēja neizraisīt problēmas ar kuņģi. Kāpēc tas notika, paliek noslēpums. Visticamāk, jaunais ārsts kļuva atkarīgs no asinīm tad, kad viņš Špacam palīdzēja viņa eksperimentos.

Ārsta-slepkavas otrais palīgs nomira vēl bēdīgākos apstākļos. Kādu dienu, ciemojoties pie māsas, viņš guļamistabā palika viens pats ar savu mazo māsas dēlu un sāka dzert viņa asinis. Šajā nodarbē viņu pieķēra bērna aukle, paķēra krāsns kruķi, kas izrādījās turpat pa rokai, un iesita vampīram pa galvu. Lai sievieti izglābtu no cietuma, šis stāsts netika plaši publiskots. Taču baumas tik un tā izplatījās, un Vircburgas iedzīvotāji vēlāk pārliecinājās, ka Špacs un viņa palīgi bija vampīri.

Pa visu pilsētu izplatījās baumas, ka ārsts ir bijis sātaniskas sektas vadītājs, un ka viņš tos, kas viņu nodeva, ir nolādējis, pārvēršot tos par sev līdzīgiem vampīriem. Protams, izplatījās arī pamatotas versijas, kas Špaca noziegumus izskaidroja ar zinātniskiem eksperimentiem. Tajā laikā līķu preparēšana taču bija nelikumīga, bet ārsts tieši ar to nodarbojās. Asistenti, saskatījušies mājas pagrabā notiekošās šausmas, vienkārši kļuva traki.

Pēc dažu mūsdienu pētnieku domām, Špacu pārim bija reta asins slimība – porfīrija. Turklāt asistenti zināja par savu patronu problēmu un ar savu piedalīšanos eksperimentos centās viņiem palīdzēt.

Neskatoties uz to, ka Heinirhs Špacs oficiāli tika atzīts par maniaku-slepkavu, daudzi Vicburgas iedzīvotāji, baidoties no nelaimes, joprojām baidās skaļi izteikt viņa vārdu. Viņi tic, ka ārsts, tāpat kā jebkurš vampīrs, ir nemirstīgs un joprojām vada vampīru sektu. Bet, jāsaka, ka šis briesmīgais stāsts veicina tūrisma biznesa uzplaukumu pilsētā. Kāpēc ne masu psihozi?

Mūsdienās vampīru esamības fakts nevienu nepārsteidz. Asins dzērāji nav mistiski ļaundari kā Brema Stokera grāfs Drakula. Tie ir vienkārši slimi cilvēki, kas cieš no porfīrijas, asins slimības, vai Renfīlda sindroma, psihiska traucējuma. Visticamāk, no tā arī cieta Vircburgas maniaks Heinrihs Špacs.

Lai izdarītu noziegumu, maniakiem nav vajadzīgs iemesls, viņus, kā likums, nemoca ne savtīgi mērķi, ne vēlme atriebties.

Nogalināt viņiem liek vieni vai citi psihiski traucējumi. Renfīlda sindroma vai klīniskā vampīrisma gadījumā šis traucējums izraisa slāpes pēc asinīm. Sindroms savu nosaukumu ieguva par godu grāfa Drakulas palīgam, kurš ēda kukaiņus. Visbiežāk šī slimība skar vīriešus.

Eksperti nevienā no sērijveida vampīru maniakiem neatrada tādu slimību kā porfīrija. Viņu organismiem nebija vajadzīgas nekādas specifiskas vielas, kuras var iegūt tikai no asinīm, viņi tās dzēra tikai tāpēc, lai gūtu morālu gandarījumu no paša procesa.

1992.gadā Ričards Nolls savā grāmatā “Vampīri, vilkači un dēmoni XX gadsimta psihiatriskajos ziņojumos” (Vampires, Werewolves and Demons in Twentieth-Century Psychiatric Reports) detalizēti aprakstīja Renfīlda sindroma simptomus un cēloņus. Dīvaini, ka, neskatoties uz detalizētu šīs novirzes aprakstu, klīniskais vampīrisms nav iekļauts nevienā no slimību klasifikācijām, ne Krievijā, ne ASV.

Pēc zinātnieka domām, sindroma cēlonis ir “galvenais gadījums”, kas ir jāmeklē bērnībā. Parasti slimība sāk attīstīties no vienkārša sīkuma. Piemēram, bērns sevi savaino, nolaizīja savas asinis, un viņam to garša nevis tikai vienkārši patika, bet arī viņu sajūsmināja. Pubertātes laikā asiņu garša sāk saistīties ar seksuālo baudu. Vēlāk cilvēks, kas cieš no klīniskā vampīrisma, saskaras ar nopietnu problēmu: kur dabūt asinis?

Tāpēc daži, lai nonāktu pie “dzīvības avota”, sāk sevi ievainot apzināti, rada brūces un pat atver vēnas, savukārt, citi izdara noziegumus, zog asinis no slimnīcām vai sāk slepkavot.

Jāatzīmē, ka tie, kuriem piemīt Renfīlda sindroms, neredz atšķirību starp cilvēku un dzīvnieku asinīm, viņiem ir vienalga. Viņi ķer kaķus, suņus, putnus, nogalina tos un dzer viņu vēl siltās asinis. Šajā gadījumā seksuālā sastāvdaļa var pilnībā izpalikt. Dažiem pacientiem, pēc viņu vārdiem, no upura iegūtās asinis ir arī mistisks varas simbols.

Cilvēki, kas cieš no klīniska vampīrisma, neapšaubāmi ir jāārstē. Tomēr ir viena problēma: vispirms viņi ir jāatrod, bet Renfīlda sindroma nēsātāji ir nežēlīgi, viltīgi un izgudrotspējīgi.