Pilī atrodas liela Makleodu klana gleznu un relikviju kolekcija, sudraba kauss un “Pasaku karogs”, katra no tām ir saistīta ar kādu leģendu. Tas viss sākās XIII gadsimtā.

Kopš XIII gadsimta sākuma pilī nepārtraukti dzīvo Makleodu klana locekļi. To dibināja Leods, pēdējā vikingu karaļa Olafa Melnā dēls. Šajā vietā kaut kas līdzīgs cietoksnim pastāv kopš Kristus laikiem. Līdz 1280.gadam Leods uz klints bija uzcēlis iespaidīgu nocietinājumu, kas kļuva par nākamās Danveganas pils pamatu, pils, kas atradās uz klints un toreiz no Skajas klints tika pilnībā atdalīta ar dziļu grāvi.

Līdz 1748.gadam pilī varēja iekļūt tikai pa vieniem vārtiem, Jūras vārtiem. Lai pie tiem nokļūtu, bija jāšķērso Danveganas ezeru. Taču šo vienīgo pieeju rūpīgi nostiprināja Malkolms, klana trešais vadonis un Leoda mazmazdēls, kurš uzcēla cietoksni, pašu pirmo un vecāko akmens celtni cietokšņa mūros.

1790.gadā tai tika nomainīts jumts, bet citādi tā palika neskarta. Pat pazeme palika tāda pati kā XIV gadsimtā. Alasdars, klana astotais vadonis, lai savu teritoriju varētu aizstāvēt no konkurējošiem klaniem, XVI gadsimta sākumā vecā mūra dienvidaustrumu stūrī uzcēla Feju torni, kura izvirzījums ir redzams vēl mūsdienās.

Pēc Alasdara nāves 1547.gadā klans piedzīvoja visbriesmīgākos laikus savā vēsturē. Viņa dēls sekoja tēvam līdzi kapā atstājot par vadītāju savu mazgadīgo meitu Mēriju. Pēc tam notika visa klana sanāksme, kas nepiekrita sieviešu vadības idejai, un par vadītāju tika izvēlēts viņas radinieks Malkolms. Taču vēl viens radinieks Ians Dubs nolēma citādi. Viņš noslepkavoja visus savus konkurentus, izņrmot Mēriju, kura atradās grāfa Ērgila un Normanu, Mērijas tēvoča, kurš aizbēga uz cietzemi, aizgādībā.

Kad uz Danveganas pili tika nosūtīta 11 Kempbela klana locekļu delegācija, lai novērtētu Iana Dabha spējas pildīt vadoņa pienākumus, viņš uzaicināja viņus uz vakariņām un sarkanvīna vietā pasniedza kausus ar asinīm, un pēc tam saviem vīriem pavēlēja viņus noslepkavot. Grāfs Ērgils un karaliene reģente Mērija nolēma, ka Ians ar šo rīcību ir pārkāpis visas robežas, un nosūtīja Hjū Rosu no Kilravokas par slepkavībām atriebties.

Bet Ianam izdevās aizbēgt uz Īriju, kur viņu gaidīja briesmīgs gals. Viņš sastrīdējās ar O’Donelu klanu, kas viņu sadūra ar sarkani nokaitētiem nažiem. Tādējādi Normans tika atzīts par nākamo klana vadoni, un pēc viņa, 1595.gadā, par 15.vadoni kļuva viņa otrais dēls sers Rorijs Mors.

1594.gadā viņš vadīja 500 savas dzimtas vīrus uz Ulsteri, lai palīdzētu īru nemierniekiem pret karalieni Elizabeti I. Viņš ignorēja Džeimsa VI pavēli atgriezties, kas īriem darīja lielu prieku, un viņi viņam kā pateicību pasniedza ar sudrabu rotātu Danveganas kausu. Jau no mazotnes Rorijam Moram bija jācīnās par savām tiesībām valdīt, īpaši gadsimtiem ilgā naida starp Slaatas Makleodu un Makdonaldu klaniem pēdējā periodā.

Tika realizēti daudzi neveiksmīgi mēģinājumi starp viņiem panākt mieru, no kuriem viens izraisīja visasiņainākās sekas. Makdonaldu ģimenes vadītājs Donalds Herms piekrita apprecēt Rorija Mora māsu, lai gan nekad viņu nebija redzējis. Diemžēl, līgavai bija tikai viena acs, un Donalds viņu aizsūtīja atpakaļ, jājot uz vienacaina zirga, vienacaina pavadoņa un vienacaina suņa pavadībā. Pēc šāda apvainojuma karš bija neizbēgams.

Karalis vairākas reizes mēģināja to apturēt, un tas, protams, apstājās, bet abu pušu izsīkuma dēļ, nevis karaļa iejaukšanās dēļ. kļūstot vecākam, Rorijs Mors kļuva mierīgāks un 1609.gadā pat piekrita Iona statūtiem, dokumentam, kas ierobežoja Skotijas augstienes klanu vadoņu varu. Saskaņā ar to vadītājam tagad bija pienākums tiekties pēc miera un pat ierobežot savas tautas izdzertā vīna patēriņu līdz 10 litriem dienā! Rorijs uzvedās tik labi, ka viņam tika atdotas iepriekš konfiscētās zemes, un viņa attiecības ar Džeimsu VI uzlabojās tik ievērojami, ka 1613.gadā viņš Griničā tika iecelts bruņinieku kārtā, un viņš saņēma ielūgumu Londonu apmeklēt jebkurā sev ērtā laikā.

1623.gadā viņš kļuva par Edinburgas mēru un miertiesnesi, pēc kā viņš nolēma padarīt savu pili ērtāku un uzcēla austrumu spārnu. Pēc viņa nāves 1623.gadā Makleodu attiecības ar monarhiju joprojām saglabājās labas. Klana locekļi sevi pierādīja kā lojālus rojālistus.

Cīnoties Vusterā Kārļa II pusē 1651.gadā viņi zaudēja 700 vīrus. Novērtējuši šo briesmīgo zaudējumu, kalnu klanu vadoņi nolēma, ka Makleodi nesūtīs savus ļaudis nevienā karā, kamēr tie nebūs atguvuši iepriekšējos spēkus. Tādējādi viņi nepiedalījās 1715.gada un 1745.gada jakobītu sacelšanās, kas viņus paglāba no zemju konfiskācijas. Lai gan Makleodi kaujās nepiedalījās, viņi bieži pie sevis slēpa bēguļojošus jakobītus. Starp tiem, kas uzturējās pilī, bija Flora Makdonalda (kura izglāba princi Čārlzu no angļiem), kuras meita apprecējās ar Tdoru Makdonaldu.

Tajā atradās arī vairākas relikvijas, kas ir saistītas ar “Skaistuli Princi Čārliju”, tajā skaitā, sasists dievgalda kauss, ko klana loceklim bija uzdāvinājis princis, kurš to pārveda pāri jūrai uz Skajas salu. Pils tika uzlabota Iana Brika, 18.virsaiša un Rorija Mora mazdēla, vadībā, bet lielāko pārbūvi pilī veica ģenerāļa Normana Makleoda vadībā 18.gadsimta pēdējā desmitgadē.

Viņš nomainīja vecā torņa jumtu un pārveidoja veco banketu zāli par mājīgu gruzīnu stila viesistabu. 1810.gadā tika uzbūvēta priekšējā zāle un dienvidu spārnam pievienots vēl viens stāvs. XIX gadsimta vidū Makleodu klans nonāca finansiālās grūtībās, taču Normans, kurš 1835.gadā kļuva par 25.virsaiti, nekad nevairījās no saviem pienākumiem un spēja atrast līdzekļus, lai pabarotu savus 8000 trūcīgos radiniekus.

1840.gadā viņš Rorija Mora spārnam pievienoja divus stāvus un ar robainām parapetēm un verandu priekšējai zālei. Briesmīgā kartupeļu ražas neveiksme 1947. – 1851.gadā ģimeni noveda līdz bankrotam, un vairākus gadus ekonomisku apsvērumu dēļ savu pili izīrēja.

Neskatoties uz visām šīm nelaimēm, Makleoda klanam gadsimtiem ilgi izdevās aizstāvēt savu pili, kas, domājams, ir saistīts ar stāstu par elfiem, kas nes veiksmi un ilgmūžību. Pilī atrodas sudraba kauss un “Pasaku karogs”, katram no viņiem ir saistīta leģenda.

Kādu dienu jauns virsaitis meklēja savu pazudušo ganāmpulku, un tad, kad viņš to atrada, viņu ielenca dejojoši elfi. Pēc tam, kad jauneklis negaidīti nošķaudījās, viņš sevi nodeva, elfi viņu satvēra un ievilka savā krēslas valstībā. Tur viņam iedeva kausu vīna, un pēc tā izdzeršanas viņam bija jāpaliek pie viņiem uz mūžīgiem laikiem. Valdnieks viltīgi satvēra kausu un aizskrēja līdz strautam, tur to šķērsoja un izglābās, jo elfi ūdens šķēršļus nevar pārvarēt.

Tomēr elfi kausu bija nolādējuši, un drīz pēc atgriešanās pie ģimenes jaunais virsaitis purvā tika atrasts miris. Kopš tā laika klana locekļi šo kausu sargā, lai saglabātu viena no pirmajiem Makleodiem saikni ar elfiem.

Kas attiecas uz “Pasaku karogu”, tā ir vēl vērtīgāka relikvija. Tā ir datēta ar VII gadsimtu. Tradicionāli katrs klana vadonis pēc piedzimšanas tiek šajā karogā ietīts. Tas šajā ģimenē ieradās sen, tad, kad viens no klana vadītājiem apprecēja dāmu no elfu valstības.

Dunveganas feju karoga vēsture

Kādu dienu, kad Makleodu klana vadonis bija cits vīrietis vārdā Malkolms, viņš līča krastā satika skaistu feju un apprecēja viņu. Viņš kopā ar viņu laimīgi dzīvoja savā pilī, bet fejas cilvēku vidū nespēj atrast pilnīgu laimi. Tāpēc tad, kad viņa dzemdēja Malkolma dēlu, viņa ilgojās pēc savas ģimenes tik ļoti, ka šī ilgošanās pārspēja viņas mīlestību pret vīru, mirstīgo.

Malkolms nespēja izturēt, redzot savu mīļoto sievu ilgojamies, un viņš uzņēmās pats viņu aizvest līdz ceļam, kas ved uz Feju zemi. Feja piegāja pie sava bērna šūpuļa, maigi atvadījās no viņa un kopā ar vīru devās uz līci, lai to šķērsotu, un pa šo ceļu dotos uz savu dzimteni. Tas notika skaidrā dienā.

Tieši tādā pašā dienā Malkolms uz savām mājām atveda sievu-feju, bet tagad līča dzidrie ūdeņi viņam šķita tumši un duļķaini, tik smaga bija viņa dvēsele.

Beidzot viņa laiva sasniedza galamērķi. Malkolms sievu paņēma uz rokām, aiznesa viņu uz krastu un uzmanīgi nolaida zemē. Tad viņš mazliet ar viņu kopā pagāja pa taciņu. Bet tad, kad viņi nonāca pie pelēku akmeņu grēdas, ko sauca par Feju tiltu, sieva viņu palūdza tālāk neiet un tālāk pa taku devās viena. Viņa neatskatījās nevienu reizi, un Malkolms uz visiem laikiem šķīrās no savas skaistās sievas.

Tajā vakarā pils lielajā zālē notika mielasts, lai atzīmētu Malkolma dēla piedzimšanu. Galu galā zēnam vēlāk bija paredzēts ieņemt tēva vietu un kļūt par nākamo Makleodu klana vadītāju. Lai cik smaga bija Malkolma sirds, viņam nācās piespiest sevi piedalīties vispārējā jautrībā un līksmošanā. Mielasts tika pasniegts saskaņā ar senām tradīcijām. Pats Malkolms arī lepojās ar savu dēlu.

Viss klans sapulcējās lielajā zālē un mielojās simtiem lāpu gaismā. Kalpi steidzās pa zāli, nesot šķīvjus ar sulīgu brieža gaļu un pudeles, kas bija pinas ar labu, zeltainu alu. Makrimonu klana vīri, Makleodu klana iedzimtie dūdu spēlētāji, visu nakti uz savām skanīgajām dūdām Malkolma viesiem spēlēja jautras dziesmas.

Tornī, tālu no trokšņainās zāles, mazulis, visas šīs gaviles cēlonis, mierīgi gulēja savā šūpulī. Viņa miegu sargāja aukle. Viņa bija jauna, skaista meitene. Viņa sēdēja pie šūpuļa un domāja par to, cik jautri tagad ir mielastā un kādus gardus našķus tur pasniedz! Viņa ļoti vēlējās būt starp trokšņainajiem viesiem. Tad, kad mēness pacēlās augstu un apgaismoja nomaļo torni, meitene līdz nāvei vēlējās svinībām zālē uzmest aci.

Viņa paskatījās uz bērnu un pārliecinājās, ka viņš mierīgi guļ. Pēc tam viņa klusi piecēlās un, uzmanīgo kāpjot uz pirkstgaliem, devās pāri niedrēm klātajai grīdai uz durvju pusi. Tad viņa ātri skrēja cauri mēness apspīdētajiem, līkumotajiem koridoriem, nokāpa pa spirālveida kāpnēm un iegāja lielajā zālē, kur skaļi spēlēja dūdas.

Meitene kādu brīdi pasēdēja pašā zāles galā, ar alkatīgu ziņkāri lūkojoties apkārt, un, kad bija pietiekami redzējusi svinības, piecēlās, lai atgrieztos tornī. Tad viņas sirds sāka bailēs sisties, jo tajā brīdī pats Malkolms piecēlās no savas vietas pie galvenā galda un paskatījās viņas virzienā.

“Ak, tā bija melna stunda, kad es bērnu atstāju vienu!” nodomāja aukle. “Tagad Malkolms uz mani dusmosies!”

Tomēr Malkolms, lai gan meiteni redzēja, nebija dusmīgs. Viņš nodomāja, ka pie viņa dēla ir palikusi cita kalpone. Viņš maigā balsī pasauca aukli un pavēlēja viņai bērnu atnest pie viesiem. Viņš savam klanam gribēja parādīt tā nākamo vadoni. Auklīte atviegloti nopūtās un aizgāja, karsti cerot, ka bērnam, kamēr viņa bija prom, nekas slikts nav noticis.

Kad bērns tornītī tika atstāts viens, kādu laiku viņš mierīgi gulēja. Bet tad gar logu ar draudīgu kliedzienu aizlidoja pūce. Bērns nobijās un pamodās. Neviens nepiegāja viņu nomierināt vai pašūpot. Viņš sāka skaļi raudāt un viņa raudāšana atbalsojās tukšās telpas sienās. Neviens cilvēks nedzirdēja viņa kliedzienus. Bet p kaut kādiem nezināmiem ceļiem raudāšana sasniedza viņa māti-feju, kura atradās savas cilts locekļu vidū.

Viņas dēls, lai arī dzimis cilvēku zemē, viņai bija dārgs, un viņa steidzās uz tornīti, lai viņu mierinātu, kamēr tuvumā neviens nebija. Viņai vairs nebija tiesību viņu ņemt rokās, bet viņa viņu apsedza ar mirdzošu, pārdabisku zīda segu, zaļu kā zāle. Tā bija austa ar tādu prasmi, ar kādu cilvēki neprot, un izšūta ar punktiņiem, bet ne vienkāršiem, bet gan ar īpašiem, un tos sauc par “elfu punktiņiem”.

Tiklīdz feja bērnu ar zīda segu apsedza, viņš pārstāja raudāt, it kā pati māte viņu būtu apskāvusi. Tad viņš pasmaidīja un aizmiga. Feja, redzot, ka viņas dēls ir nomierinājies, aizlidoja prom no šūpuļa un pazuda.

Noraizējusies aukle, kad iegāja tornītī un pārliecinājās, ka viņas mīlulis guļ, bija ļoti priecīga. Bet tad viņa ieraudzīja uz viņa segu un saprata, ka pie bērna ir bijušas atlidojušas fejas. Par to viņa iedomājās tāpēc, ka sega bija zaļa, tieši tāda nokrāsa, kādu mīl fejas. Tā arī bija izšūta ar “elfu rakstu”.

Bērns gulēja vesels un neskarts, fejas viņu nebija samainījušas, un aukle pilnībā nomierinājās. Vienīgi es sev apsolīju, ka nekad vairs viņu vienu neatstāšu. Viņa ietina bērnu feju segā, paņēma viņu rokās un, paklausot Malkolma pavēlei, ienesa lielajā zālē.

Tad, kad viņa jau tuvojās zālei, aiz viņas koridoros atskanēja pārdabiskas mūzikas skaņas. Tās piepildīja gaisu, it kā apņēma bērnu aukles rokās un visbeidzot apslāpēja Makkrimonu dūdas. Dūdas apklusa, un lielajā zālē iestājās klusums. Pats Makleods un visi viņa radinieki klusēdami sēdēja un klausījās fejās, kas dziedāja saldās balsīs. Viņas dziedāja pareģojumu, kas netiks aizmirsts tik ilgi, kamēr uz zemes būs palicis kaut viens Makleods.

Savā pravietiskajā dziesmā viņas sludināja, ka bērna zaļā sega ir feju karogs. To Makleodu klanam uzdāvināja fejas. Un kamēr vien šis krāšņais vārds Skotijā netiks aizmirsts, karogs paliks klanā. Tas klanu lielu nelaimju laikā glābs trīs reizes. Tomēr to izritināt ļauts tikai nopietnu briesmu gadījumā, nevis jebkāda nenozīmīga iemesla dēļ.

Malkolms un viņa klans, un aukle ar bērnu uz rokām klausījās feju dziedāšanā. Bet drīz vien dziedāšana kļuva klusāka un skumjāka. Tagad fejas paredzēja, kāds lāsts nāks pār Makleodu klanu, ja kāds nenovērtēs feju dāvanu un karogu atritinās tad, kad tas nebūs nepieciešams. Ja tas notiktu, tad, kad vien tas notiktu, klanu piemeklētu trīs nelaimes: klana vadonis Makleoda mantinieks drīz nomirtu; klinšu grēda, ko sauc par Trijām Jaunavām, nonāktu viena Kempbela īpašumā; kad rudā lapsa vienā no pils torņiem dzemdēs mazuļus, Makleodu godība izgaisīs; viņi zaudēs daudzas savas zemes, un virsaiša ģimenei nebūs pietiekami daudz vīru, lai airētu pāri Lohdanveganas līcim.

Tā nu fejas atnesa savu dāvanu un pateica, kāds lāsts ar to ir saistīts. Tad viņu balsis izgaisa kā migla kalnos, un vairs nebija dzirdama neviena skaņa. Malkolms piecēlās un paņēma rokās feju karogu. Viņš rūpīgi izlīdzināja zaļo audumu un pavēlēja to ievietot prasmīgi darinātā čuguna lādē. Turpmāk, viņš teica, šī lāde tiks nesta klana priekšgalā ikreiz, kad tas dosies karagājienā. Malkolms arī novēlēja, ka neviens, izņemot pašu virsaiti Makleodu no Makleoda, nedrīkst uzdrošināties izņemt karogu no lādes un to atritināt.

Tagad Malkolmam ir pienācis laiks pamest šo pasauli. Pēc tam nomira arī viņa dēls. Paaudzes sekoja paaudzēm, un klans rūpīgi glabāja burvju karogu un nekad to neatritināja, līdz kādu dienu Makdonaldi, sapulcinājuši milzīgu armiju, devās pret Makleodiem.

Tajos gados starp abiem klaniem joprojām plosījās sens naids, lai gan tie jau sen bija saradojušies, jo daudzi Makleodi bija apprecējušies ar Makdonaldiem. Bija pat teiciens: “Makleodi un Makdonaldi dažreiz viens otram uzvelk gredzenu pirkstā, dažreiz iedur nazi viens otra sirdī.” Šoreiz Makdonaldi bija apņēmušies reizi par visām reizēm Makleodus nogāzt no troņa. Viņi izsēdās Voternišā, devās uz Trampenu un izlaupīja tur esošo baznīcu. Tad Makleodu vadonis laivā šķērsoja Lock Dunvegan līci un vadīja savu klanu ekspedīcijā pret Makdonaldiem. Trampenam bija ilga un nežēlīga cīņa. Drīz vien kļuva skaidrs, ka ar nažiem un platiem zobeniem vien iebrucējus savaldīt nebūs iespējams.

Tad Makleodu vadonis pavēlēja, lai viņam atnes čuguna lādi ar burvju karogu. Viņš atslēdza slēdzeni un izņēma no lādes plāna, zaļa zīda gabalu, ticot, ka ne velti meklē feju palīdzību. Karogs uz gara kāta tika pacelts kaujas epicentrā. Viss klans ar bijību vēroja, kā tas atritinājās un pacēlās augstu gaisā.

Makdonalda liktenis uzreiz mainījās. Viņiem izskatījās, ka Makleodiem tuvojas pastiprinājums, tāpēc viņu spēks pēkšņi palielinājās. Makdonaldi svārstījās un atkāpās, bet Makleodi sāka vajāšanu, un šī diena viņiem kļuva par uzvaras dienu.

Tādējādi cilvēki pirmo reizi ķērās pie feju karoga un pārliecinājās par tā spēku. Otru reizi karogs tika atritināts cita iemesla dēļ. klanam atkal draudēja briesmas, taču ne jau ienaidnieki pacēla pret to savus nažus un platos zobenus. Liellopi sāka mirt no mēra, un klanam nebija palicis neviens vesels dzīvnieks. Makleodiem klājās grūtu, jo viņi, galvenokārt, pārtika no saviem ganāmpulkiem, un viņu virsaitis zināja savas tautas bēdīgo stāvokli, cik maz lopu bija palicis ganībās, un viņš saprata, ka nespēs atjaunot klana bagātību, ja vien nelūgs palīdzību pārdabiskiem spēkiem. Tā viņš no lādes izņēma feju karogu un, tāpat kā viņa sencis, teica: “Ne velti es ķeros pie nedzīvu spēku palīdzības!”

Karogs tika atritināts, pacelts uz kārts, un tas plīvoja pār lemto zemi. Kopš tās stundas neviens dzīvnieks vairs nesaslima ar mēri, un daudzi no tiem, kas bija saslimuši iepriekš, atveseļojās. Tādējādi karoga izturība tika pārbaudīta otro reizi, un viņi atkal pārliecinājās par tā spēku.

Laikam ejot, feju karogs tika nodots no paaudzes paaudzē. Bet 1799.gadā kāds Bjūkenans stājās Makleodu dienestā. Tāpat kā visi pārējie, viņš bija dzirdējis leģendu par feju karogu un zināja par lāstu, kas ar to bija saistīts. Bet viņš bija neuzticīgs cilvēks un nevēlējās pieņemt šādus izdomājumus ticībā. Viņš teica, ka karogs ir tikai sapuvis zīda gabals, un leģenda ir pasaka, par ko savā starpā sačukstas vecas sievietes.

Un tā kādu dienu, izmantojot vadoņa prombūtni, Bjūkenans nolēma pārbaudīt karoga spēku, lai uz visiem laikiem atradinātu cilvēkus no šādiem māņticīgiem uzskatiem. Netālu esošajā ciematā dzīvoja angļu kalējs, un Bjūkenans pavēlēja viņam uzlauzt čuguna lādi, jo atslēga vienmēr glabājās pie vadoņa. Kad lādes vāks tika pacelts, Bjūkenans izņēma gaiši zaļu drānu un pamāja ar to.

Patiesi, viņš pārdabiskus spēkus izsauca muļķīga iemesla dēļ. Visi tiem kas ticēja feju lāstam, nemaz nebija pārsteigti par to, kas notika tālāk, viņi teica, ka nepatikšanas ir neizbēgamas. Un lūk, kas notika. Virsaiša mantinieks drīz vien gāja bojā karakuģa “Šarlote” sprādzienā, un Trīs Jaunavu klints nonāca Angusa Kmpbela no Isnijas īpašumā. Tad, kā fejas bija paredzējušas senos laikos, leitnanta Maknīla, kurš tobrīd viesojās Danveganā, mājas lapsa pils rietumu tornī laida pasaulē metienu.

Līdz tam laikam Makleodu ģimene jau bija kļuvusi nabadzīga, un lielākā daļa tās zemju bija jau pārdotas. Tiesa, klans pakāpeniski atguva savu bagātību, taču tā slava izgaisa uz visiem laikiem, un drīz vien virsaiša ģimenē bija palikuši tikai trīs Makleodi, kas nozīmēja, ka vairs nebija pietiekami daudz airētāju, lai kuģotu ar četru airu laivu pa Lock Danveganas līci.

Mūsdienās maģiskais karogs tiek glabāts stikla vitrīnā Danveganas pilī, un tie, kas zina tā dīvaino vēsturi, apbrīno šo gandrīz satrūdējušo, laika gaitā izbālējušo seno zīda gabalu. Tomēr uz tā joprojām var saskatīt izšūtus “elfu rakstus”.