Divi atzari

Šķelšanās islāmā notika drīz pēc pravieša Muhammeda nāves 623.gadā, kad musulmāniskos Austrumus aptvēra atkāpšanos no ticības vilnis. Arābi iegrima juku un šķelšanās dūkstī. Pravieša sekotāju vidū radās strīds par to, kam ir jāpieder garīgā un politiskā vara Arābu halifātā.

Par atslēgas figūru musulmaņu sadalīšanās procesā kļuva Muhameda brālis un znots taisnīgais halifs Ali ibn Abu Talibs. Pēc viņa noslepkavošanas daļa ticīgo uzskatīja, ka tikai Ali pēctečiem pieder tiesības kļūt par mantojošiem halifiem, par cik viņus saista asinssaites ar pravieti Muhamedu. Rezultātā uzvarēja vairākums, kurš uzstājās par vēlētiem halifiem.

Kopš tā laika aiz pirmajiem nostiprinājās nosaukums “šiīti” (“Ali sekotāji”). Otrie sāka saukties par “sunnītiem” (sekojošie svētajiem rakstiem – “sunnām”).

Tas būtiski ietekmēja spēku sadalījumu: sunnīti gadsimtu gaitā dominēja arābu Austrumos, tajā laikā, kad šiīti bija spiesti palikt ēnā.

Sunnīti – tas pirmkārt ir tādu varenu valstu, kā Omeijadas un Abasīdu halifāti kā arī Osmāņu impērija, vēsture. Šiīti – viņu pazīstamā opozīcija, kura pakļaujas principam “takija” (“saprātīgums” un “piesardzība”). Līdz pat XX gadsimta beigām divu islāma novirzienu mijiedarbība iztika bez nopietnām bruņotām sadursmēm.

Pretrunas

Atšķirības starp sunnītiem un šiītiem pirmkārt skar nevis dogmatismu, bet gan reliģiskās tiesības. Divu islāma novirzienu pozīciju nesakritība skar uzvedības normas, dažu juridisku lēmumu principus, atspoguļojas uz svētku raksturu un attieksmē pret citticībniekiem.

Korāns – galvenā grāmata katram ticīgajam musulmanim, bet sunnītiem ne mazāku svarīgumu ir ieguvušas sunnas – normu un noteikumu apkopojums, pamatots uz pravieša Muhameda dzīves notikumiem.

Pēc sunnītu domām, precīzāk sekošana sunnu noteikumiem – īstenticīgā musulmaņa kredo. Tomēr daži sunnītu atzari saprot to burtiskā nozīmē. Tā Afganistānas talibiem katra ārējā izskata detaļa ir stingri reglamentēta, līdz pat bārdas izmēram.

Šiītiem sunnītu dogmatisms nav pieņemams. No viņu redzesviedokļa, tas rada dažādus radikālus novirzienus, tādus kā vahabismu. Savukārt sunnīti uzskata par ķecerību tradīciju, saskaņā ar kuru šiīti sauc savus ajatollas (reliģisks tituls) par Allaha sekotājiem.

Sunnīti neatzīst cilvēku negrēciskumu, tajā laikā, kad šinnīti tic, ka imami ir negrēcīgi visās lietās, principos un ticībā.

Ja galvenos musulmaņu svētkus Uraza-bairam un Kurban-bairam atzīmē visi musulmaņi saskaņā ar vienām un tām pašām tradīcijām, tad Ašura dienā eksistē atšķirības. Šiītiem Ašura diena – tā ir piemiņas pasākumi, saistīti ar Huseina, Muhameda mazdēla, mocekļa nāvi.

Mūsdienās dažās šiītu kopienās ir saglabājusies prakse, kad sēru dziedājumu pavadībā ticīgie nes sev asiņojošas brūces ar zobenu vai ķēdēm. Sunnītiem šī diena neatšķiras no citām jebkādām sērām.

Sunnītu un šiītu pagaidu laulību vērtējums arī atšķiras. Sunnīti uzskata, ka pagaidu laulību ir atļāvis pravietis Muhameds savu karagājienu laikā, tomēr visai drīz to atcēla. Taču šiītu sludinātāji, atsaucoties uz vienu no ajatiem, atzīst pagaidu laulības un neierobežo to skaitu.

Novirzieni

Katrs no diviem islāma novirzieniem savā iekšienē nav viendabīgs un tam ir daudz novirzienu, kuri būtiski atšķiras cits no cita.

Tā, sunnītisma iekšienē radušos sufizmu induisma un kristietisma atšķaidīšanas dēļ ar īstenticīgie musulmaņi uzskata par Muhameda mācības izkropļojumu. Bet atsevišķi praktiķi (mirušo skolotāju godāšana) vai koncepcijas (sufijas izšķīšana Dievā) ir vispār atzītas kā pretrunīgas islāmam.

Pret svētceļojumiem pie svēto kapavietām uzstājas arī vahhabīti. 1998.gadā elku iznīcināšanas kampaņas laikā vahhabīti molīdzināja līdz ar zemi pravieša Muhameda mātes kapavietu, ar ko izsauca protestu vilni visā islāma pasaulē.

Vairums musulmaņu dievvārdnieku vahhabismu sauca par radikālu islāma spārnu. Pēdējo cīņa par islāma attīrīšanu no “svešiem piejaukumiem” bieži vien iziet ārpus patiesās mācības un iegūst atklāti teroristisku raksturu.

Bez radikālām sektām neiztiem arī šiītisms. Tomēr atšķirībā no vahhabisma tās nenes jel kādus nopietnus draudus sabiedrībai. Piemēram, gurabiti tic, ka brālēni Muhameds un Ali bija ārēji līdzīgi viens otram, un tādēļ eņģelis Džabrils kļūdaini deva pravietību Muhamedam. Bet damaīti arī vispār apgalvo, ka Ali bija dievs, bet Muhameds viņa sūtnis.

Daudz nozīmīgāks šiītisma novirziens ir ismailisms. Tā sekotāji pieturas pie koncepcijas, saskaņā ar kuru Allahs iemiesoja savu dievišķo būtību zemes praviešos – Ādamā, Nojā, Ābramā, Mozū, Jēzū un Muhamedā. Septītā mesijas atnākšana, pēc viņu pārliecības, atnesīs pasaulei vispārīgu taisnīgumu un labklājību.

Par vienu no attāliem šiītisma novirzieniem uzskata alavītus. Viņu dogmātu pamatā izgaismojas pašas dažādākās garīgās tradīcijas – pirmislama reliģiju, gnostiskās kristietības, grieķu filozofijas, astrālo kultu. Pie alavītiem pieder patlaban esošā Sīrijas prezidenta Bašāra Asada ģimene.

Konflikta eskalācija

1979.gada Islāma revolūcija Irānā pamatīgi ietekmēja sunnītu un šiītu savstarpējās attiecības. Ja XX gadsimta 50-jos un 60-jos gados secīgi pēc tam, kad arābu valstis ieguva neatkarību tika uzņemts kurss uz to tuvināšanos (piemēra, laulības starp sunnītiem un šiītiem tika uzskatītas par normu), tad tagad arābi izrādījās ievilkti atklātā bruņotā pretstāvēšanā.

Revolūcija Irānā veicināja reliģiozās un nacionālās pašapziņas izaugsmi, kas manāmi nostiprināja savas pozīcijas Libānā, Irākā un Bahreinā.

Sunnītu vairākums Saūda Arābijā to vērtēja kā “irāņu ekspansiju”, un saudīti nekavējoties iestājās sāncensībā ar pēcrevolūcijas Irāku.

Jau sen vairs nav halifāta, par varu kurā kaut kad cīnījās sunnīti un šiīti, bet viņu teoloģiskas domstarpības ir tik nebūtiskas, ka nevar kalpot par kara iemeslu. Bija acīmredzams, ka šiītu-sunnītu pretstāvēšana no reliģiskās gultnes galīgi pārgāja politiskajā. Tā, Irānas-Irākas konflikts tika izskatīts pozīcijā “persu un arābu karš”, bet priekš ASV, kurā iebruka Irākā 2003.gadā, tas bija šiītu mazākuma, kuru “apspieda” Sadama Huseina sunnītiskais režīms, atbalsta jautājums. Paies laiks – un jau šiītiskā Irāna izrādīsies galvenais drauds amerikāņu Valsts departamentam.

Taču šiītisma ideju augošā popularitāte un Irānas ietekme pirmkārt uztrauca Saūda Arābiju. Tās politiskās elites, saistītas ar Rietumiem militārās un finansiālās jomās, nekautrējās līdzekļu izvēlē savu problēmu risinājumam. Šķelšanās svārsts bija palaists. Šiītu-sunnītu pretrunas izvēršas par vērienīgiem strīdiņiem Lībijā, sacelšanos Saūda Arābijā, pilsoņu karu Sīrijā.

Savā laikā imams Homeini atzīmēja: “Naidīgums starp sunnītiem un šiītiem – tā ir Rietumu sazvērestība. Domstarpības mūsu vidū ir izdevīgas tikai islāma ienaidniekiem. Tas, kurš to nesaprot, - tas nav ne sunnīts, ne šiīts”.