Tas nebūt nav pārspīlējums. Ja tam pievienosim to cilvēku liecības, kuri dažādos laikos un dažādās vietās ir cietuši no trokšņainos garu iebrukuma, un vienā vai otrā veidā ir iespiedušies cilvēku atminās, aina kļūs vēl izteiksmīgāka. Par laimi, trokšņainie gari tik vardarbīgi rīkojas reti.

Parādības, kas notiek, patiesi ir neparastas. Nezin no nekurienes atskan dažādas skaņas un pat cilvēku balsis. Parādās spoki, dažreiz viņi skaļi runā un iesaistās sarunā. Var sajust ārkārtīgi nepatīkamas smakas, sajust kaut kādus pieskārienus, reizēm kaut kas trāpa pa ķermeni, dažreiz rodas neaprakstāmas šausmas, un vienmēr šķiet, ka tuvumā atrodas kāds neredzams cilvēks.

Istabā viss sāk kustēties, griezties, lidot pa sarežģītām trajektorijām, sisties, lūzt, eksplodēt. Var atrast zīmītes ar izteiktiem draudiem. No sienām un griestiem šļācas ūdens strūklas un vienā vai otrā vietā izceļas ugunsgrēki, kurus ne vienmēr izdodas laikus nodzēst. Drēbes, apavi un cepures, kas cilvēkam ir mugurā, tiek saplēstas gabalos.

Dažādas nepieciešamas lietas un priekšmeti pazūd no savām ierastajām vietām un parādās neiespējamās vietās (teiksim, ar atslēgu aizslēgtā skapī). Daži poltergeista upuri (par laimi, relatīvi reti) sāk izrādīt apsēstības pazīmes.

Mājas vai istabas iekšpusē pēkšņi no nekurienes un nekā, bet dažreiz līdz ar logu izsišanu, pēkšņi sāk krist akmeņi, ķieģeļu gabali, grunts, ogles, netīrumi, zeme, koku zari, fekāliju gabali, šāviņi, patronas, dārzeņi, augļi, banknotes, mazi dzīvnieki un daudzas citas lietas. Vispār, kā saka, kad rodas nepatikšanas, atver vārtus.

Iepriekš minētais ir tikai neliela daļa no trokšņaino garu pastrādātajām palaidnībām. Bet šādā komplektā tās gandrīz nekad uz parādības īpašniekiem (māju, dzīvokļu īpašniekiem) un klātesošajiem neuzkrīt uzreiz. Vienlaicīgi vai pārklājas viena ar otru parasti divas vai trīs no iepriekš minētajām darbībām.

Nesasniedzot vēlamo rezultātu, parādība, lai cilvēkus ietekmētu, sāk izmantot arvien jaunus un jaunus līdzekļus. Šīm parādībām azotē ir ļoti bagātīgs iespēju arsenāls, bieži vien tas ir tik krimināla rakstura, ka lieta nonāk tiesā ar visām no tā izrietošām sekām.

Protams, tiesu medicīnas pierādījumi nav pielīdzināmi zinātniskiem pierādījumiem, taču daži saglabājušies ieraksti, kas saistīti ar poltergeista uzliesmojumiem tiesas prāvās un tiesas procesos, sniedz pētniekiem nenovērtējamu faktu materiālu. Pirmais zināmais šāda veida gadījums notika 1533.gadā – 1534.gadā Francijā.

Arī mūsdienās pret šo neparasto “apsūdzēto” notiek tiesas procesi. Vienā no jaunākajām lietām es biju iesaistīts ne tikai tiešā veidā pašā izmeklēšanās, bet es kļuvu arī par izmeklēšanas darbību objektu.

Šāda veida tiesas procesos bieži vien konstatē ļoti asas ainas, piemēram, tādas, kādas notika ar krievu zemnieku Čerkanovu, kura mājā 1888.gada septembra beigās sākās poltergeistu uzliesmojums, kas satricināja visu apkārtni. Pret nelaimīgo vīrieti tika uzsākta krimināllieta “par nepatiesu baumu izplatīšanu un sabiedriskās domas kūdīšanu”. Tomēr izmeklēšanā tika secināts, ka viņš ir pilnīgi nevainīgs: “baumas” bija patiesas! 1888.gada decembra beigās krimināllieta tika slēgta, un apsūdzētais tika pilnībā attaisnots.

Bet tā, diemžēl, notika ne vienmēr. Cilvēki, kas bija iesaistīti poltergeista darbībās, tā nesēji, upuri, ģimenes kopumā un pat tie, kas tika turēti aizdomās par šīs parādības “izraisīšanu” ar burvestību palīdzību, dažkārt tika pakļauti visnežēlīgākajiem tiesas procesiem: viņiem tika piespriests nāves sods, viņi tika mērdēti badā cietumos, viņi tika uzskatīti par apzīmētiem ar paša Sātana zīmogu. Taču dažreiz tiesa viņu darbībās nesaskatīja nekādus kriminālus elementus. Vienkārši izrādījās, ka pašas darbības nemaz nav notikušas!

Tiesa, senos laikos tā notika reti. Laika gaitā attaisnojoši spriedumi (attiecībā uz parādības nesēju) sāka gūt virsroku par notiesājošiem spriedumiem. Pat visneobjektīvākie tiesneši personas rīcībā nespēja saskatīt nekādus kriminālus elementus.

Izveidojās paradoksāla situācija: noziegums bija acīmredzams, bet noziedznieka nebija. Galu galā, ne jau trokšņainie gari ir vainīgi! Tomēr izrādījās, ka tie bija viņi. Iepazīsimies ar dažiem no tiem.

Šo ilgo juridisko cīņu starp cilvēci un ļaunajiem, kaitnieciskajiem un trokšņainajiem gariem, kas ilga gandrīz pusgadsimtu, aizsāka slavenā Orleānas lieta.

Orleānas gars

1533.gada 25.februārī ap pulksten pieciem vakarā tēvs Pjērs iegāja novīcijas zēnu guļamistabā franciskāņu klosterī Francijas pilsētā Orleānā. Tā bija priekšniecības griba. Viņus uztrauca neredzama gara, kas bija iekārtojies zēnu guļamistabā un traucēja viņus ar sitieniem un klauvēšanu, mahinācijas.

Tēvs Pjērs ieradās tur, lai tur uz vietas visu nokārtotu. Viņš bija bruņojies ar svētā ūdens trauku un citiem šādos gadījumos nepieciešamiem piederumiem.

Neskatoties uz svētā tēva veiktajiem pasākumiem, dīvainie sitieni turpināja skanēt ar tādu pašu spēku. Tajos parādījās pat kaut kāda sistēma! Zēni, jau zinot, kas notiek, tēvam Pjēram paskaidroja: gars uz skaļi uzdotiem jautājumiem atbild ar "jā" vai "nē", izdarot noteiktu sitienu skaitu.

Svētais Tēvs, protams, vēlējās visu pārbaudīt personīgi. Tēvs Pjērs drīz vien uzzināja, ka klauvējošais gars runā Orleānas bīskapa Fransuā Mesmina sievas vārdā. Mesmēna kundze paziņoja, ja viņas mirstīgās atliekas nav cienīgas gulēt klostera svētajā zemē un tās ir jāpārapbedī, jo viņa ir nolādēta par pārmērīgu uzticību luterānismam un neticamo ekstravaganci (!).

Eksperiments tika atkārtots baznīcas amatpersonu un pilsētnieku klātbūtnē. Rezultāti bija tādi paši. Viņi atvēra visas vietas, no kurām nāca klauvējieni, bet tur nekas netika atrasts. Zēnus nopēra, un klauvēšana uz brīdi apklusa. Tomēr nākamajā dienā sākās tāda kā skrāpēšana ar nagiem.

Ieradās bīskapa vikārs, bet uz viņa uzdotajiem jautājumiem nebija dzirdamas nekādas atbildes. Tas tika izskaidrots ar nesen notikušo ielaušanos vietās, no kurām klauvējieni nāca. Tajā pašā laikā mūki pamanīja, ka klauvēšana vienmēr notiek viena un tā paša zēna, kurš tika pakļauts vislielākajām aizdomām, tuvumā.

Nespējot tikt galā ar kāda, viņuprāt, klauvējoša gara vai klauvējoša zēna izdarībām, mūki uzrakstīja vēstuli karaļa padomniekam Ādamam Fumieram, informējot viņu par to, ka viņus ļoti kaitina gars, kas izliekas par bīskapa sievu. Pats bīskaps apgalvoja, ka franciskāņi to visu ir sarīkojuši, lai viņu gāztu.

Karalis Fumieram pavēlēja visu nokārtot. Viņš to arī izdarīja: trīspadsmit mūkus, kurus apsūdzēja karaļa maldināšanā, jo runāja, ka viņi klauvēja paši vai sadarbojās ar novitēm, aizveda uz Parīzi un ieslodzīja cietumā. Zēnu spīdzināja un nopratināja Fumiera mājā.

Nelaimīgais zēns bija spiests liecināt pret sevi, sniedzot nepatiesu atzīšanos, ka viņš pats ir bijis tas, kurš nemanīti klauvējis. Tiesas process notika Parīzē 1534.gada novembrī. Velna ducis mūku ilgu laiku absolūti nepanesamos apstākļos nīkuļoja cietumā, līdz pēdējais no viņiem nomira bada nāvē.

Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka mūki, tāpat kā nelaimīgais zēns, izrādījās nevainīgi upuri, nevis krāpnieki. Galu galā, tas bija visparastākais pusaudžu poltergeists, kas uzliesmoja klosterī, kur uzliesmojumam bija radušies labvēlīgi apstākļi. Bet, kā jau tas notiek arī mūsu laikos, notikušais tika norakstīts uz maldināšanu.

Pie varas esošajiem tā bija vieglāk un izdevīgāk, lai netiktu grauti viņu ideoloģiskie pamati.

Franču sabiedrības apziņā Orleānas poltergeista uzliesmojums savas pēdas atstāja sakāmvārda veidā, kas ir saglabājies līdz mūsdienām. “Tas ir Orleānas gars,” saka francūži, atbildot uz acīmredzamu nefabulu…

Poltergeists un raganu medības

Līdz mūsdienām ir saglabājies uzskats, ka poltergeistus var radīt burvji vai raganas. Jāsaka, ka tas nav bez iemesla: patiešām, šķiet, ka vairākos gadījumos, kad tiek izraisīts poltergeista uzliesmojums, kāds ģimenes loceklis (parasti pusaudzis) kļūst par šīs parādības nesēju, burvi vai raganu.

Pēdējie, kā likums, par to pat nenojauš. Viņu reputācija strādā viņu labā. Raganu medbu laikmetā dzīvot ar šādu reputāciju bija nāvējoši bīstami.

To apstiprina viduslaiku prāvas pret raganām. Tā 1679.gada 27.novembrī veca kurpnieka Viljama Morsa mājā, Ņūberijas pilsētā, Masačūsetas štatā, kurš dzīvoja kopā ar sievu Elizabeti un mazdēlu Džonu, dzīvīgu un aktīvu zēnu, sākās poltergeista uzliesmojums. Elizabete bija vārdotāja, un tāpēc spēju veikt burvestības piedēvēja viņai, tāpat kā visām viņas profesijas pārstāvēm.

Vecā Morsa mājā, Dievs vien zina, kas notika: uz visām pusēm lidoja akmeņi un sadzīves priekšmeti, uz kamīna sāka dejot saimnieka spieķis, pats no sevis apgāzās un uzreiz uzlidoja uz galda, un vēl daudz kas cits. Drīz vien nezināmā spēka izpausmes kļuva pilnīgi neprātīgas, un dažas dienas vēlāk kāda kaimiņiene-tenkotāja pa visu apkārtni izplatīja ziņas, Mores mājā ir velns. Uz turieni sāka doties ziņkārīgi cilvēki.

Viens no pirmajiem tur ieradās jūrnieks Kalibs Pauels. Viņš uzdevās par astrologu un apsolīja vecmāmiņai Elizabetei, ka visas šīs šausmas apturēs 24 stundu laikā. Viņa piekrita, un 1679.gada 2.decembrī viņas mazdēls Džons tika nodots pašpasludinātā astrologa labajās rokās. Viņš zēnu paņēma pie sevis, un izpausmes kurpnieka mājā, pats par sevi saprotams, pierima.

Bet Viljams Morss jau nākamajā dienā miertiesnesim paziņoja, ka Kalibs Pauels ir sazvērējies ar velnu un pret viņa ģimeni plāno sazvērestību. Jūrnieks nekavējoties tika arestēts. Varbūt, vecais kurpnieks aizdomas centās novērst no savas sievas-vārdotājas.

Tikmēr, mazdēlam atgriežoties mājās, garu nemieri atsākās atkal, bet tagad ar šausminošu spēku. Zēns tika griezts ap savu asi, saspiests un sists, un viņā tika iedurti naži un adatas. Vectēvs un vecmāmiņa tika saskrāpēti, knaibīti un sisti.

Mazdēls bija nikns, rēja, ķiķināja, sūdzējās, ka redz Pauela spoku, tas ir, viņš izrādīja ierastās uzvedības formas, kas raksturīgas cilvēkam, kurš uzskata sevi par noburtu. Toreiz visi zināja, kā uzvedas burvestības upuri.

1670.gada martā tiesa attaisnoja Pauelu, un sabiedrības uzmanība nekavējoties pievērsās mātei Elizabetei: atmiņā tika atsaukti visi grēki, kādus viņai piedēvēja baumotāji. Nelaimīgā sieviete tika saukta pie atbildības par burvestībām un 1680.gada maijā tika notiesāta uz nāvi.

Izsaucot vispārēju sašutumu, štata gubernators, kuram bija šaubas par viņas iesaisti tiesā, apturēja nāvessoda izpildi, un pēc vīra enerģiskajiem centieniem padzīvojusī sieviete 1681.gada jūnijā atgriezās mājās.

Līdz pat savai nāvei viņa noliedza savu iesaisti burvestībās, taču tikai mūsdienās, kad mēs par šo parādību zinām daudz vairāk, viņas absolūtā nevainība kļuva diezgan acīmredzama: galu galā šajā gadījumā izveidojās klasisks trīsstūris, proti, vecvecāki un kopā ar viņiem dzīvojošs mazdēls, šķirts no vecākiem, kurš bieži vien izrādās šīs parādības nesējs pat bez “burvestībām”. Bet toreiz par to nezināja.

Citā amerikāņu lietā potenciālajam upurim izdevās izvairīties no oficiālām apsūdzībām par burvestībām tikai tāpēc, ka viņas neticamo skandalozitāti un ķildību kaimiņi uzskatīja par daudz lielāku ļaunumu.

Lūk, kā tas notika: 1682.gada 11.jūnijā kvēkera Džordža Voltona mājā Portsmutā sākās akmeņu mētāšana, un tā apstājās tikai septembra sākumā.

Viņa kaimiņiene, gados pavecā Anna Džonsa, jau sen pretendēja uz kvēkera zemi. Viņa miertiesnesim un pat administrācijas prezidentam par kaimiņu nepārtraukti iesniedza sūdzības. Mātei Annai bija spēcīga raganas reputācija (domāju, ka viņa to bija pelnījusi, pārnestā nozīmē) un tika uzskatīta par raganas meitu.

Kad sākās akmeņu mešana, Voltons ne bez pamata aizdomājās, ka nelaimes ir izraisījusi tieši viņa: vecā ragana vairākkārt bija draudējusi, ka kādu dienu viņam uz galvas uzkritīs akmeņi. Patiešām, viņam vairākas reizes smagi trāpīja.

Tomēr vēlāk liecinieki miertiesnesim apgalvoja, ka viņi “nebija redzējuši ne roku, ne cilvēku, kas mestu akmeņus”. Tomēr kvēkeris saprātīgi nolēma, ka tiesāties ar Annu Džonsu būtu dārgi, kas viņas kā raganas reitingu sasniedza līdz kolēģiem nesasniedzamam līmenim…