Telpā, kas atrodas blakus šķūnim, jauns seržants, ģērbies kaujas formastērpā, pa logu, kas aprīkots ar vienvirziena skata stiklu, skatās uz kazām. Divi karavīri un ģenerālis ar satraukumu vēroja seržantu. Ik pa laikam ģenerālis viegli pakratīja galvu, un viņa sejā bija redzamas bažas.
Seržants izdzēra vēl vienu malku kafijas, un tad notika kaut kas neparasts. Kaza Nr.17 klusi blēj, nokrīt un nomirst. “Ak Dievs,” sacīja ģenerālis. “Tas strādā”. Seržants klusi pamāja ar galvu. Viņam tikko izdevās nogalināt kazu, izmantojot tikai sava prāta psihisko spēku. Visbeidzot, pēc pētījumiem, kas ilga daudzus gadus, šķiet, ka ASV armijas projekts “Jedi” ir uz panākumu robežas.
Projekts “Jedi” bija īpaši slepens militārs projekts, lai izveidotu “superkareivja” veidu. Ja viss notiks saskaņā ar plānu, jedaju karotāji karadarbībā izraisīs revolūciju. Viņi būtu fantastiski spēcīgi, un tiem būtu izcils intelekts, viltība un intuīcija. Viņi izmantos ekstrasensorus novērojumus, lai izspiegotu ienaidnieku, atspējos kodolbumbas, izmantojot telekinēzi, nogalinās bez piepūles, ar domu spēku. Bet tas vēl nav viss, viņi pēc vēlēšanās varētu kļūt neredzami un iet “cauri sienām”…
Kas ir projekta “Jedi” autors?
Jūs domājat, ka šo projektu “Jedi” izdomāja Holivudas scenāristi, mēģinot publiku savaldzināt publiku ar apburoši traku sižetu. Patiešām, projekts ir pamatā Holivudas grāvējam “The Men Who Stare At Goats” ar Džordžu Klūniju un Jūenu Makgregoru galvenajās lomās. Vēl dīvaināk ir tas, ka projekta “Jedi” un vairāku citu pagrīdes paranormālo projektu augļi tika aktīvi izmantoti karā pret terorismu un Osama bin Ladena medībās.
“Jums ir jāsaprot,” saka seržants Glens Vitons, speciālo spēku karavīrs, kurš norīkots strādāt projektā. “Šīs idejas netika uzskatītas par muļķībām. Tās tika uzskatītas par jauno militāro taktiku. Mums bija jāzina, vai paranormālos spēkus ir iespējams izmantot militāriem mērķiem. Mums bija arī jāzina, kā sevi aizsargāt, ja tādi tiks izmantoti pret mums”.
Ģenerālmajors Alberts Stubbleins staigā cauri sienām
1983.gadā ģenerālmajors Alberts Stubbleins bija savu pilnvaru virsotnē. Viņš bija viens no Amerikas izcilākajiem karavīriem un ASV armijas izlūkdienesta priekšnieks, komandējot 16 000 karavīru. Ģenerālis Stubbleins kontrolēja armijas, fotogrāfisko un tehnisko izlūkošanu un daudzas slepenas spiegošanas operācijas visā pasaulē. Viņš veicināja ASV iebrukumus Panamā un Grenādā. Nav pārspīlēts teikt, ka Alberts Stubbleins bija Amerikas kara mašīnas centrā. Viņš bija arī cilvēks, kurš mēģināja iziet cauri sienām.
Apmeklētāji ģenerāļa Stubbleina birojos Ārlingtonā, Virdžīnijas štatā, apraksta viņu kā vairākkārt mēģinājumu izkļūt cauri sienai. Pēc viņa domām, nekad nebija šaubu, ka spēja iziet cauri cietiem objektiem kādu dienu kļūs par izplatītu instrumentu izlūkošanas arsenālā. Tomēr viņu nemitīgi sarūgtināja nespēja tiem tikt cauri.
“Es joprojām uzskatu, ka tā ir lieliska ideja,” saka ģenerālis Stubbleins. “Es tikai turpināju iebāzt degunu tajā. Tas sagādāja vilšanos. Tāpat ir ar levitāciju.” 70.gadu beigās ģenerālis Stubbleins kļuva pārliecināts, ka Amerikas nākamais karš tiks izcīnīts, izmantojot psihiskos spēkus, kā arī parastās bumbas un lodes.
“Gaišredzība” un ĒSP”
Viņa argumentācija ietvēra daudzus slepenus psihiskos projektus (visi ar izdomātiem nosaukumiem), kurus ASV militārpersonas gadu desmitiem slepus finansēja. Ļoti maz cilvēku armijā bija dzirdējuši par eksperimentiem “Statgate”, “Ultra” un projektu “Jedi”. Ģenerālis Stubbleins tos rūpīgi uzraudzīja un dažus no tiem dāsni finansēja.
Sākumā militārpersonas koncentrējās uz “attālinātu skatīšanos”, zinātnisko terminu “gaišredzība” un “ESP”. Viņi sprieda, ka karavīru apmācība, lai viņi varētu redzēt attālas vietas, izmantojot tikai sava prāta spēku, varētu būt ārkārtīgi noderīga kaujas laukā. Tāpēc, lai izpētītu šādas parādības, viņi izveidoja projektu “Startage”.
Projekta direktori finansēja zinātniekus no Stenfordas pētniecības institūta (Kalifornijā), vienas no prestižākajām zinātniskajām akadēmijām Amerikā. Ļoti drīz Stenforda pieņēma vairāk nekā duci spiegu-ekstrasensu. Viņu prasmes savulaik tika demonstrētas prezidentam Džimijam Kārteram, kad tās tika izmantotas, lai meklētu notriektu lidmašīnu.
Attālinātie novērotāji izmantoja maldinoši vienkāršu metodi, kuras pamatā bija tā saucamā Gancfelda tehnika. Spiegi-ekstrasensi izraisīja izmainītu apziņas stāvokli, sēžot skaņu necaurlaidīgā telpā un uzliekot austiņas, kas atskaņo baltu troksni. Uz pusēm pārgrieztas pingponga bumbiņas bija uzliktas uz acīm, lai aizsargātu redzi. Visu istabu tad pārpludināja ar maigu sarkanu gaismu.
“Mērķa” koordinātas kartē bija pierakstītas uz papīra, ievietotas aploksnē un nodotas pētāmajiem. Viņi drīkstēs pieskarties aploksnei, bet nedrīkstēs to atvērt. Pēc tam spiegi-ekstrasensi nonāks vieglā meditatīvā transā, un viņu “prāta acs” piesaistīs mērķa vietu. Tad viņu prātos no mērķa, kas varēja būt tūkstošiem jūdžu attālumā, ienāca attēli, sajūtas un iespaidi.
Projekta veterānu stāsti
Cilvēkam no malas šī pieeja var šķist tikai bezcerīgi neskaidri rezultāti, kas nebūtu labāki par minējumiem. Taču zinātnieki, kas nodarbojās ar attālināto novērošanu, ir atklājuši, ka tie ir pārsteidzoši precīzi, un arī militārpersonas ir atklājušas, ka tie ir noderīgi.
Džo Makmonigls bija Vjetnamas veterāns un “Attālinātais novērotājs Nr. 1”. Viņa galvenā loma bija attālinātās novērošanas izmantošana, lai izsekotu Krievijas militārās bāzes un savāktu izlūkošanas datus. Vairāk nekā 20 gadus viņš par attālināto novērotāju strādāja ASV izlūkdienestā Fortmīdā, Merilendas štatā, Nacionālās drošības aģentūras galvenajā mītnē. Viņa darbs galu galā viņam atnesa Goda leģionu, Amerikas augstāko militāro medaļu.
“Mans panākumu līmenis bija aptuveni 28 procenti,” saka Džo Makmonigls. “Tas var izklausīties ne pārāk labi, bet mūs iesaistīja bezcerīgās lietās. Pēc tam mūsu informācija tika salīdzināta ar jebkuru citu pieejamu avotu, lai izveidotu vispārēju priekšstatu. Mēs izrādījāmies ļoti noderīgi “spiegi””.
Starpvalstu lietojumi
Militāristi nebija apmierināti, ka ekstrasensus izmantoja tikai informācijas vākšanai. Viņi gribēja iet tālāk un viņus izmantot arī efektīviem mērķiem. Šī vēlme drīz vien pārvērtās paranojā, kad amerikāņi uzzināja par milzīgo Krievijas programmu psihisko un “psihotronisko” ieroču izstrādei, kurā bija iesaistīti vairāk nekā 40 Krievijas institūti.
Psihotronie ieroči iemanto skaņu, starojumu vai spēcīgus elektromagnētiskos laukus, lai ietekmētu prātu. Amerikāņi baidījās, ka krievi izmantos ekstrasensus, lai atspējotu amerikāņu kodolraķetes, psihotroniskos ieročus, lai padarītu viņu karavīrus trakus. Viņi nezināja, ka krievi ir atklājuši, ka psihotronika nav spēle, kuru ir vērts spēlēt.
Jebkurā gadījumā Amerikas likumi (un ētika) aizliedza izstrādāt psihotroniskos ieročus. Tāpēc viņi savu uzmanību koncentrēja uz tādām psihiskām spējām, kā psihokinēze – iedomāts spēks, lai pārvietotu objektus, izmantojot prāta spēku.
Drīz vien amerikāņu ekstrasensiem tika uzdots manipulēt ar krievu datoru iekšpusi un dzēst to cietos diskus. Pēc tam viņiem tika līgts manipulēt ar kodolieroču detonatoriem un atspējot raķešu vadības sistēmas. Viss šis darbs joprojām ir īpaši klasificēts.
“Čigānietes lāsts”
Drīz vien lietas kļuva daudz draudīgākas. Militārie spēki sāka pētīt cilvēka domas spēku spējas nodarīt kaitējumu dzīvām būtnēm. Tehniskajā valodā to sauc par DMILS (tiešā mentālā mijiedarbība ar dzīvām sistēmām). Tas ir garīgās dziedināšanas pamats un tā otra puse ir “čigānietes lāsts”.
1960.gadu beigās amerikāņu zinātnieki atklāja, ka rūgto, atriebīgo un negatīvo domu koncentrēšana uz pelējumu, zinātniskais ekvivalents, “čigāna lāsts”, kavē pelējuma augšanu. 194 “nolādēto” pelējuma paraugu pētījums parādīja, ka 151 aug lēni. Vēlākos eksperimentos daži no tiem, kas mēģināja ietekmēt pelējumu, atklāja, ka negatīvas domas var palēnināt arī pārtikas indes E.coli augšanu. Militāristi uzreiz redzēja šī darba sejas. Ja DMILS varētu izmantot psihiskie spēki, viņu kļūtu par ideāliem slepkavām.
Stāsts par jauno Uri Gelleru
Tas bija tikai dabiski, ka militāristi pēc palīdzības vērsās pie saviem pieredzējušākajiem ekstrasensiem. Vienam no viņiem, jaunajam Uri Gelleram, tika lūgts nogalināt cūku. Bet šeit radās viena problēma. Uri bija veģetārietis ar pastāvīgu cieņu pret visu dzīvo. Vajadzīgā doma viņam nenāca prātā. “Viņi man lūdza nogalināt nabadziņu, izmantojot tikai manas domas,” saka Uri. “Es nevaru jums pateikt, cik šokēts es biju. Man patīk dzīvnieki. Manus spēkus nevar izmantot, lai kaitētu. Es biju šokēts. Tolaik es biju jauns un naivs, bet tajā brīdī sapratu, ar ko es būšu saistīts. Es izskrēju no šīs telpas un tad pametu programmu.
Protams, militāristi neatteicās no projekta tikai tāpēc, ka aizgāja Uri. Sākās projekts “Jedi” Fortbregā, ASV Speciālo spēku štābā. Seržants Glens Vitons, Speciālo spēku karavīrs un projekta “Jedi” dalībnieks, stāsta par mēģinājumiem nogalināt daudz dažādu dzīvnieku. Vispirms viņi to izmēģināja ar suņiem, bet “psihiskie karavīri” nespēja tos nogalināt, it īpaši, kad radības uz viņiem skatījās ar savām lielajām brūnajām acīm. Tad viņi uzķērās uz kazām. Viņi sprieda, ka neviens nevar just līdzi tika neglītam radījumam kā kaza.
“Viens no Speciālo spēku karavīriem, Maikls Ečaniss, varēja apturēt kazas sirdi, tikai par to domājot,” saka seržants Vitons. “Es skatījos, kā viņš to dara. No deguna sāka pilēt asinis. Pēc tam no mutes sāka nākt ārā putas. Radījums nokrita uz sāniem un nomira. Es nevarēju skatīties ilgāk par 30 sekundēm. Tas bija biedējoši un šausmīgi. Drīz pēc tam mēs sapratām, ka par visu ir dārgi jāmaksā. Maiklam tika diagnosticēta sirds slimība. Varbūt tā bija karma”.
Noslēpumu atklāšana iesaistot “civilos”
Ziņas par amerikāņu militārpersonu iesaistīšanos spiegošanā un jediju karotājiem pamazām pieklusa. Psihiskās programmas armijā vienmēr ir bijušas pretrunīgas. Daudzi iebilda pret tām reliģisku iemeslu dēļ, tās uzskatīja par sātaniskām, citi uzskatīja tās par dziļi neracionālām un mūsdienu militārpersonām nepiemērotām. Nav pārsteidzoši, ka ģenerālis Stubblebijs atkāpās no amata. Pēc tam projekts “Stargate” tika samazināts un galu galā nodots CIP, bet pēc tam tika slēgts.
1995.gadā Pentagons beidzot apstiprināja, ka viņi patiešām ir izmeklējuši paranormālos notikumus “nacionālās interesēs”. Viņi apgalvoja, ka, ņemot vērā, ka krievi izmantoja ekstrasensus, arī ASV vajag izpētīt šādas parādības. Lai kliedētu skandālu, viņi nekavējoties iecēla divus zinātniekus no ārpuses, lai viņi izpētītu šos eksperimentus. Tā bija klasiska ideja. Viņi zināja, ka visu savu uzmanību koncentrēs uz “ticamāko” attālinātās skatīšanās programmu “Stargate”. Pārējais nebūs nopietni.
Audita rezultāti
Pēc vairāk nekā gadu ilgas gaidīšanas tika paziņoti militārā dienesta ārējā audita rezultāti. Viens pētnieks, Rejs Haimens, nonāca pie secinājuma, ka militāristi ir zinātniski pierādījuši, ka psihiskie spēki šķiet kā reālas parādības, bet viņi nespēj tiem noticēt. Pētniece, profesore Džesika Utsa, no Kalifornijas universitātes, kas atrodas Deivisā, secināja, ka psihiskās parādības patiešām ir reālas. ASV armija patiešām ir atradusi veidu, kā izmantot paranormālās parādības.
Tāpēc nav pārsteidzoši, ka daži apgalvo, ka ASV militāristi ir atjaunojuši savu spiegošanas programmu. Kā ar projektu “Jedi”? Projekts ir dzīvs vai apglabāts? Jebkurā gadījumā tas ir Dennija Penmena, mūsdienu britu zinātnes žurnālista, bioķīmijas doktora un rakstnieka, viedoklis.
P.S, Nav zināms, kur un kādā veidā tapa rakstā minētam projektam nosaukums "Jedi", jo kaut kā pavisam nepareizi un laikam ka kļūdaini. Raksta autori ieklibo ar jēdzoenu "pārliksanu" no oriģinālvalodas uz latviešu valodu. Amerikāņu jēdziens "Jedi" patapināts no filmām par Džedajiem, tobiš - angļu transkripcijā filmas varoņus rajstīja kā "Jedi", bet latviešu valodā pareizi ir Džedaji".
https://lv.wikipedia.org/wiki/Zvaig%C5%BE%C5%86u_kari
Filmas notikumu un darbības pamatā ir plašs filozofisko interešu grupu — https://lv.wikipedia.org/wiki/Džedi un https://lv.wikipedia.org/wiki/Siti — konflikts, kas pāraug galaktikas mēroga karā starp Republiku un separātistiem, bet pēc džedu faktiskas iznīcības un situ nākšanas pie varas turpinās starp Impēriju un dumpiniekiem.. Administrācijas piezīme.