Pēc daudzu pētnieku domām, pirmās lelles bija saistītas ar mirušo senču rituāliem un kultiem. V.Props raksta, ka “ostjaki, zelti, giljaki, orohi, ķīnieši un Eiropā mauri, čuvaši un daudzas citas tautas mirušā ģimenes locekļa piemiņai izgatavoja “koka kluča galvu” jeb lelli. Ko uzskatīja par mirušā dvēseles trauku. Viņi to baroja ar visu to pašu, ko ēda paši, un parasti par to rūpējās, kā par dzīvu radību.” Pat mūsdienās Āfrikā, kad nomirst sieva, un vīrs apprecas vēlreiz, viņš savā būdā tur lelli, kas simbolizē sievu pēcnāves dzīvē. Viņai tiek izrādīti visādi pagodinājumi, lai sieva tajā pasaulē nebūtu greizsirdīga uz sievu šajā pasaulē. Dažās sarkano indiāņu ciltīs, kad nomirst bērns, māte šūpulī ieliek lelli, vadā to apkārt, runā ar to un visu dara tā, it kā tas būtu viņas pašas bērns. Augšnīlas nēģeru cilšu vudū sievietes, kas praktizē burvestības, izgatavo fetišam līdzīgas lelles, kurām piemīt maģiskas spējas. Bijušajā Nīderlandes Jaungvinejā pēc nāves tiek izgrebta figūriņa, ar kuras palīdzību pravieto. Uzskats, ka lelle var saturēt vai izrādīt mirušā dvēseli, atspoguļojās arī ēģiptiešu maģijā, bēru kultā (“ušabti” vai “šavabti” figūriņas, kas palīdz pēcnāves dzīvē). Krievu lupatu lelles ievietoja logu ailēs, tādējādi atbrīvojoties no kodēm. Altaja iedzīvotāju vidū lupatu lelles, sieviešu senču garu iemiesojumu, sauc par enekeleriem (“vecmāmiņām”), un tās nodod tālāk pa sieviešu līniju. Lelle, kā raksta eksperti, atkārto cilvēku, un tā ir uz viņu balstīta, un ir ar viņu saistīta ar fiziskām, psiholoģiskām un ideoloģiskām saitēm. Pastāv uzskats, ka lelle parādās tieši tad, kad opozīcija “dzīvība-nāve” psihei kļūst nepanesama.

Grūti pateikt, cik veca varētu būt pirmā lelle. Čehoslovākijā, apbedījumu vietā “Brno-2”, arheologi savulaik atrada nelielu figūriņu, kas izgatavota no mamuta kaula. Tās ekstremitātes pie ķermeņa bija piestiprinātas kustīgi. Figūriņa no “Brno-2” ir aptuveni 30-35 tūkstošus gadu veca. Lielu popularitāti ieguva ēģiptiešu lelles, kurām bija rūpīgi izgrebtas ekstremitātes un īsti mati. Daudzas lelles izrakumu laikā tika atrastas arī Grieķijā un Itālijā. Grieķu un romiešu lelles tika izgatavotas daļēji no vaska un daļēji no māla. Lielu reliģisku svētku laikā bērni saņēma īpašas terakotas lelles, dažreiz izgatavotas no ziloņkaula. No šīm draudzenēm viņas šķīrās tikai pirms laulībām, un laulību priekšvakarā lelli upurēja uz Venēras altāra.

Lelles bieži darbojās kā sieviešu auglības aizbildnes. Āfrikā daudzu cilšu meitenes svinīgās publiskās pubertātes svinībās dāvanā saņem lelli, kuru viņas glabā līdz pirmā bērna piedzimšanai. Tad jaunā māte no savas mātes atkal saņem lelli un glabā to līdz otrā bērna piedzimšanai, un tā tālāk. Tāda pati paraža pastāvēja arī citu mazo tautu, piemēram, čukču vidū.

Lelles izcelsme, kā raksta, piemēram, filoloģijas zinātņu doktore Jevgeņija Akumenko, “var būt saistīta ar seniem uzskatiem, kas veidoja viduslaiku Eiropas maģijas pamatu, proti, ideju par mākslīgi radītu humanoīdu radību (vai objektu), kam piemīt pārdabiskas spējas”.

Lelle bija saistīta arī ar cilvēku priekšstatiem par to, kas viņus patiesībā vada. Romā un Ēģiptē reliģisko svētku laikā pa ielām tika nestas lielas dievu figūras, kurām kustināja rokas un galvas. Indijā un Dienvidaustrumāzijā leļļu izrāžu galvenā tēma bija Mahabharatas un Ramajanas varonīgo dievu darbi. Nav nejaušība, ka senajā indiešu eposā “Mahabharata” cilvēkie tiek salīdzināti ar lellēm, jo viņiem, tāpat kā lellēm, nav savas gribas un viņus vada dievību pavedieni. Starp citu, arī Platons rakstīja, ka “katrs no mums atspoguļo dzīvu tēlu, kas ir dzimis pēc dievu gribas… Kaislības, kas mūs virza, ir kā daudzas virves, kas velk uz dažādām pusēm.”

Starp citu, leļļu teātris ir radies no reliģiskiem, arī pagānu rituāliem. Viduslaikos un renesanses laikā leļļu teātri vajāja inkvizīcija. Kristiešu fanātiķi iznīcināja pagānu leļļu ķermeņus, un tie gulēja blakus Apollona, Vulkāna un Veneras statuju fragmentiem. Lelles tika aizliegtas un daudzkārt fiziski iznīcinātas, spīdzinātas, tām tika nocirsta galva, un tās tika sadedzinātas “dzīvas”. Slavenais Parīzes leļļu mākslinieks Briošs XVII gadsimta vidū Zviedrijas turnejas laikā tika arestēts. Viņu apsūdzēja par burvestībām, par to, ka (kā teikts spriedumā) lika “mazām radībām, kas varēja būt tikai velni, runāt, strīdēties un kustēties”. Tomēr vēlāk katolicisms leļļu izrādes sāka izmantot saviem mērķiem. Lelles kristīgo svētku laikā sāka piedalīties svinīgās procesijās. Itālijas un Spānijas baznīcās bieži var sastapt lelles, kurās ir attēlota Jaunava Marija ar mazuli un apustuļiem (vārds “lelle” cēlies no vārda “Marion” – Marija). Eiropas Ziemassvētku tradīcija, iemiesojusies dzimšanas ainā, Krievijā nonāca caur Ukrainu un Baltkrieviju.

Laika gaitā lelles vairs nebija saistītas ar kultiem un rituāliem. Kopš XVII gadsimta otrās puses Francijā atcerējās, ka Senajā Romā uz provinci tika sūtītas krāsotas māla figūriņas, 8 līdz 25 centimetrus augstas, lai demonstrētu modi. Ņemot vērā, ka tajā laikā nebija īpašu žurnālu, kas pastāstītu par jaunākajām modes tendencēm, francūži izveidoja pandoras. Tās bija vidēja izmēra porcelāna lelles ar aptuvenām pieaugušas sievietes proporcijām, kas bija ģērbtas pēc jaunākās modes. Lellei līdzi nāca vesels drēbju skapis, lādes ar jaunām smaržām un aksesuāri. Vēlāk, XIX gadsimta 60.gados pandoras pārveidoja par manekeniem.

Laika gaitā lelle zaudēja savu mistisko būtību un pārvērtās tikai par rotaļlietu, galvenokārt bērniem. Tai uzreiz uzradās pretinieki. Loks un Ruso atzina, ka rotaļāšanās ar lellēm ir kaitīga. Slavenais skolotājs un psihologs B.Pere pirms vairāk nekā simts gadiem rakstīja: “Es nekad nebeigtu, ja gribētu uzskaitīt visus absurdus, visu ļaunumu, ko lelles nodara bērna garastāvoklim un pat domāšanai. Visu uzmanību pievērst mazai, nejūtīgai karikatūrai, nevis komunicēt ar apkārtējo dzīvi, aizpildīt visu laiku tikai ar pieaugušo žestu atdarināšanu, nevis dzīvot savu dzīvi, vai tas bērna dvēselei un ķermenim ir vēlams?”. Mūsdienās skolotāji un psihologi vairs nav tik kategoriski, lai gan atzīst, ka dažas lelles (piemēram, slavenā Bārbija) tiešām nodara zināmu kaitējumu. Tam ir grūti nepiekrist.