Taureņi ar savām spārnu

švīkām bija piešvīkājuši

meitenei acu varavīksnes.

Skropstas, it kā ritmā ar

taureņu spārnu vēdām, trīsēja.

Kad viņa ko teica, viņas vārdos bija taureņu vieglums,

un vārdi plūda no lūpu kaktiņiem tik krāsaini.

Kad viņa smējās, likās, ka taureņi pamukuši katrs uz

savu pusi.

Viņā bija šī ziemas ledus kustēšanās, pavasara

dzestrums un vasaras tveices trakums.

Taču tie bija mīlestības taureņi, tik neparasti!

Tās ir attiecības starp dvēseli un mīlestību.

Kad dvēsele saka: – Esmu gatava mīlēt tagad!

Tad vesela taureņu eskadriļa ieņem dvēseles

lidlauku un dod komandu padoties.

Pasaka pieaugušajiem.

"Šo pasaku veltu visiem tiem, kurus mīlu, visiem, kam vieta manā sirdī. Bērniem, kuri nekad nepieaug. Pieaugušajiem, kuri bieži uzvedās kā bērni. Pieaugušajiem, kuri pazaudējuši bērnu sevī.

Paldies manam Tēvam, kurš mani mudināja uzrakstīt šo pasaku pašai par sevi, par bērnu manī, par bailēm, par mēģinājumu iemācīties mīlēt, par rūpēm par kādu."

Anita-Anastasija