Galvenās un pamata liecības par to nāca no zviedru mednieka Jena Johansona (pazīstama arī kā Džons Džonsons), kurš Āfrikā ieradās 1932.gadā, lai piedalītos ziloņu medībās.

Saņēmis informāciju par liela tēviņa atrašanos ielejā pie Kasai upes (Kongo), Johansons un viņa kalps devās uz šo vietu. Viņi ilgi šķērsoja purvu, līdz sasniedza Kasai ieleju.

Tā bija mežonīga tuksneša zeme, kur cilvēks savu kāju spēra reti, taču viņi bija vīlušies, kad, paskatoties apkārt, redzēja, ka ieleja šķiet pilnīgi tukša. Nekur nebija redzami dzīvnieki, kas izskatījās ļoti aizdomīgi.

Viņi sāka klīst pa ieleju, un kalps pēkšņi iekliedzās un norādīja uz priekšu. Viņš netālu bija ieraudzījis divus ziloņus, un Johansons nekavējoties sagatavojās, lai ar ieroci izšautu. Bet tad viņš sastinga. Kaut kas ar šiem ziloņiem nebija kārtībā. Viņi neganījās mierīgi, bet satraukti skraidīja, it kā viņus kāds vajātu.

Kurš gan varēja tā nobiedēt ziloņus? Drīz vien cilvēki ieraudzīja, ka krūmos aiz ziloņiem kustās kaut kāds liels radījums. Johansons uz to trīs reizes izšāva, un viņš bija ļoti precīzs, taču radījums nenokrita beigts, bet tikai ieskrēja krūmos, un tad kaut kur pazuda.

Tikmēr ziloņi jau bija aizbēguši ļoti tālu, un Johansons saprata, ka šodien neko nenošaus. Viņš un viņa kalps pa purvu devās atpakaļceļā.

Tad, kad viņi jau bija nogājuši apmēram pusceļu, viņi aiz muguras izdzirdēja skaļu šļakatu troksni. Viņi abi nodomāja, ka tie ir krokodili, bet tad, kad viņi ieskatījās tuvāk, tad ieraudzīja to pašu radījumu, kas skraidīja pa savannas krūmiem. Tikai tagad šis milzīgais dīvainais radījuma stāvēja virs degunradža līķa un to rija.

Johansons un viņa kalps savām acīm redzēja, kā šis zvērs ar vienu milzīgu kodienu satvēra degunradža kāju un sāka to garšīgi kraukšķināt. Tad viņa zobi iegrima degunradža ķermenī un izrāva no tā lielu gaļas gabali.

Johansona kalps šausmās aizbēga, bet pats Johansons patvēruma vietā sastinga, pat cenšoties elpot klusāk. Pēc tam viņš šķietami klusi izņēma ceļojumu kameru un uzņēma vienu fotogrāfiju.

Radījums izdzirdēja kameras klikšķi un pacēla galvu, un tad ātri pazuda purva ūdenī, pametot degunradža līķi. Johansons ātri devās ārā no purva, lūdzoties, lai briesmonis viņam neseko.

Zemāk ir redzams šķietamais Johansona kadrs, kurā var redzēt kaut ko līdzīgu varanam. Internetā var atrast arī citas it kā Kasai ķirzakas fotogrāfijas, taču tās ir atzītas par viltojumiem, taču šo fotogrāfiju mēdz dēvēt par īstu.

Tad, kad Johansons atgriezās savā medību nometnē, viņš bija tādā šoka stāvoklī, ka viss trīcēja, tik tikko bija pie samaņas. Tad, kad viņš nedaudz atjēdzās, viņš sāka runāt par redzēto briesmoni, tajā skaitā, stāstīt žurnālistiem.

Laikraksts “Rhodesia Herald” drīz publicēja interviju ar viņu, kurā viņš briesmoni aprakstīja šādi:

“Tam bija garš purns un daudz zobu, tā āda bija sarkanīga, un kājas bija resnas. Tā figūra atgādināja lauvas figūru, tikai tā bija piemērota ātrai skriešanai.”

Viņš arī piebilda, ka radījums bija aptuveni 13 metrus garš, un viņš bija pārliecināts, ka tas bija tiranozaurs, lai gan rekonstruētā tiranozauta ārējais izskats un viņa fotogrāfijā redzamās būtnes izskats nebija īpaši līdzīgs.

Šī viņa intervija kļuva ļoti populāra, un 1933.gadā vesela mednieku grupa devās uz Kasai ieleju, lai nošautu “Kasai Rekss”, kā viņu dēvēja presē. Tiesa, viņi bija pārliecināti, ka tas nebija nekāds dinozaurs, bet gan tikai milzīgs krokodils.

Viņi ieradās Kasai ielejā un gāja pa to pašu purvu, pa kuru iepriekš bija gājis Johansons. Viens no medniekiem nobijās ūdenī ieraugot lielu sarkanīgu asti, bet tad viņi nolēma, ka tā ir liela boa, tāda kā Dienvidamerikas anakonda, un tā neuzbrūk, ja to netraucē.

Katram gadījumam viņi sagatavoja savus ieročus, un tad lielā sarkanā “aste” uzšāvās gaisā un spēcīgi trāpīja vienam no medniekiem iegāžot viņu ūdenī. Daļa mednieku ar ieročiem rokās aizskrēja līdz “astei”, daļa sāka palīdzēt nokritušajam medniekam, kurš bija salauzis roku.

Tieši šajā brīdī gaisā atskanēja skaļa rūkoņa, un starp divām cilvēku grupām no ūdens iznira milzīga dzīva būtne. Cilvēkiem tā nesāka uzbrukt, bet viņi bija tik nobijušies, ka kaut kā sapulcējās vienā grupā un ātri pameta purvu.

Nākamā epizode Kasai ķirzakas “lietā” notika 1951.gadā, kad Roberts Hendersons, kurš pazīstams kā lielisks mednieks un zooloģijas eksperts, devās uz Kasai ieleju.

Hendersons gudri nolēma nedoties cauri purvam, bet mokļūt Kasai ielejā pa garāku, bet drošāku ceļu pārvietojoties ar džipu pa upi. Viņam līdzi bija pieci vietējie iedzīvotāji, kas viņu pavadīja.

Tika norunāts, ka viņi ielejā pavadīs 6 dienas, kas tika uzskatīts par galīgo termiņu. Līdz tam laikam viņiem bija jāatgriežas. Bet viņi neatgriezās. Tad viņus meklēt devās desmit vietējā ciema iedzīvotāji, kuriem pievienojās pieci karavīri.

Pēc dažiem kilometriem viņi nonāca Henderosna pagaidu nometnē, kas izskatījās tā, it kā tā būtu bijusi militāras kaujas nometne. Viss bija apgriezts otrādi, salauzts un samīdīts. Viņi atrada arī vairāku Hendersona biedru mirstīgās atliekas, viņu ķermeņi bija saplēsti gabalos un daži saspiesti, it kā tiem būtu uzkāpis zilonis.

Pēc tam tika atrastas paša Roberta Henersona mirstīgās atliekas – tikai viena roka. Roka izskatījās tā, it kā kaut kas ļoti spēcīgs to būtu noplēsis no ķermeņa un nedaudz pakošļājis. Vairāk nekādas Hendersona ķermeņa daļas netika atrastas.

Par šo gadījumu tika veikta oficiāla izmeklēšana un izvirzītas divas hipotēzes.

Pirmā hipotēze bija tāda, ka Hendersonam un viņa cilvēkiem uzbruka malumednieki. Tomēr uz mirušo ķermeņiem nebija nekādu pēdu, kas liecinātu par auksto ieroču vai šaujamieroču pielietošanu. Visas viņu brūces bija vai nu plēstas, vai radušās no spēcīgiem sitieniem ar “strupu priekšmetu”.

Otrā hipotēze bija tāda, ka Robertu un viņa grupu nogalināja kāds liels dzīvnieks, jo daudzas mirstīgās atliekas izskatījās tā, it kā tās kāds būtu pakošļājis.

Spriežot pēc Henderosna un viņa pavadoņu ieročiem ar tukšām patronām, kas gulēja zemē, viņiem, pirms viņus kāds nogalināja, bija izdevies vairākas reizes izšaut. Taču nometnē vai viņu tuvumā netika atrasti nekādu dzīvnieku līķi.

Hendersons tika uzskatīts par ļoti prasmīgu mednieku, kurš nekad neaizšāva garām. Acīmredzot, ka tas, kas viņam un viņa pavadoņiem uzbruka, bija vai nu pārāk liels, lai tam kaitētu lodes, vai arī tā āda bija pārāk bieza, lai lodes tai tiktu cauri.

Šo lietu mēģināja izmeklēt vēl vairākus gadus, bet pēc tam klusītēm slēdza. Bez tam bija vēl viena detaļa, par kuru izmeklētāji stāstīja nelabprāt. Tad, kad viņi atradās izpostītajā Hendersona nometnē un to apskatīja, viņi juta, ka netālu krūmos staigā kaut kāda liela dzīva būtne.

Turpmākajos gados par jauniem stāstiem saistībā ar Kasai ķirzaku netika saņemti ziņojumi. Problēma bija ne tikai tajā, ka nebija daudz drosmīgu izmeklētāju, kas uzdrošinātos doties Kongo savvaļā, bet arī tajā, ka tagad nav zināma precīza “Kasai ielejas” atrašanās vieta.

Fakts ir tāds, ka Kasai ir upe, Kongo upes kreisā pieteka, un pie tās ir milzīgs skaits vietu, kuras sauc par ielejām. Tur ir arī purvi. Tur ir meži, kurus izstaigāt ir grūti pat mūsdienās.