Emocijzīmes tika zīmētas uz žogiem, akmeņiem, asfalta, kokiem vai betona tiltu balstiem. Daži pētnieki ir pārliecināti, ka tās ir tikai sakritības un visu šo cilvēku nāve ir pašnāvības vai nelaimes gadījumi, bet citi, tajā skaitā Ņujorkas detektīvi Kevins Ganons un Entonijs Duerte, uzskata, ka tas ir sērijveida psihopātu-slepkavu bandas darbs, šis stāsts skan kā pilsētas leģenda vai šausmu stāsts, taču tie visi ir pilnīgi reāli notikumi.

Cilvēki, kuri gāja bojā noslīkstot, dzīvoja dažādās pilsētās un dažādos štatos un vienīgais, kas viņus saistīja, bija dīvaina zīme – emocijzīme, kas bija uzzīmēta ar grafiti baloniņu dažu soļu attālumā no viņu ķermeņu atrašanas vietas.

Var padomāt, ka šāda zīme vienkārši tiek atrasta pārāk bieži, un tikai dažas no tām nejauši sakrita ar nāves vietu. Taču tas būtu ticami, ja bez emocijzīmēm nozieguma vietās tiktu atrasti arī citi grafiti zīmējumi. Vairumā gadījumu tādu nebija.

Turklāt aizdomīgi bija vēl divi fakti, proti, ka lielākā daļa noslīkušo bija baltie vīrieši vecumā no 19 līdz 23 gadiem, un gandrīz visi gadījumi bija notikuši Ņujorkas štatā, kā arī gar 94.šoseju virzienā uz augšējo vidusrietumu daļu.

Saskaņā ar populārāko teoriju mums ir darīšana ar ļoti sarežģītu sērijveida slepkavu grupu, kas sazinās un apspriež jaunas slepkavības tumšajā internetā – ēnu internetā.

Pirmā slepkavība – emocijzīme, visticamāk, notika 1997.gadā. 21 gadus vecais Fordhemas universitātes students Patriks Maknīls pazuda bez vēsts. Pēdējo reizi viņu redzēja kāda Manhetenas bāra apmeklētāji, kur viņš vakarā atpūtās. Pēc diviem mēnešiem studenta ķermeni, kas jau bija sadalījies, atrada Beiridžas ūdenī, Bruklinā.

Lai gan medicīniskā ekspertīze par nāves cēloni noteica noslīkšanu saistībā ar iespējamo kritienu no tilta alkohola reibumā, seržants Kevins Ganons, kurš arī tobrīd strādāja pie lietas, uz cietušā ķermeņa konstatēja spīdzināšanas pazīmes, un to, ka Patrika ķermenis divus mēnešus ir atradies uz zemes un ūdenī iemests neilgi pirms tā atklāšanas.

Ganonam bija ciešs kontakts ar Makneilu ģimeni, un viņš bija šokēts par Patrika nāves apstākļiem, tāpēc viņš personīgi apsolīja viņa vecākiem, ka noskaidros, kas īsti ar viņu dēlu ir noticis.

Viņa apņēmība tikai pastiprinājās, kad tajā pašā gadā pēc Patrika Makneila ķermeņa atklāšanas ūdenī Ņujorikā tika atrasti vēl četri tādi paši dīvaini noslīkušie. Viņi visi arī bija jauni baltie puiši, kas mācījās koledžā. Turpmāk līdzīgi gadījumi sāka notikt vēl vairāk.

2001.gadā Ganons aizgāja no Ņujorkas policijas, lai kļūtu par privātdetektīvu. Tad viņš un viņa vecais partneris Entonijs Duarte turpināja rūpīgi pētīt emocijzīmes-slepkavas.

Ganons un Duarte pirmo reizi saistību starp noslīkšanas gadījumiem un emocijzīmju zīmējumiem atklāja, izmeklējot 21 gadu vecā Minesotas studenta Krisa Dženkinsa nāvi, kas notika Helovīna dienā, 2002.gadā. Tad, kad pēc četriem mēnešiem tika atrasts Krisa ķermenis, kas peldēja ūdenī, viņš joprojām bija tērpies Helovīna kostīmā.

Tad, kad Ganons pētīja iespējamo vietu, no kurienes Dženkinss varēja tikt iemests ūdenī, viņš pēkšņi uz asfalta netālu pamanīja emocijzīmes zīmējumu. Ganons uzreiz atcerējās, ka tāda pati emocijzīme bija arī vietā, kur tika atrast Makneila ķermenis, un vēl vismaz 12 citos gadījumos.

Vēlāk Ganons intervijā žurnālistiem sacīja, ka, viņaprāt, šis zīmējums simbolizējis ņirgāšanos par policiju, kas nespēja atklāt nevienu no šiem noziegumiem.

Pēc Ganona teiktā, kopumā ir bijušas vairāk nekā 40 šādas slepkavības, bet citi pētnieki saskaitījuši aptuveni 350 līdzīgus gadījumus 25 pilsētās un 11 štatos.

“Es domāju, ka to nevar būt izdarījis tikai viens cilvēks, tāpēc tas ir slepkavu grupas darbs,” intervijā Lerijam Kingam saka Ganons.

Pēc Ganona teiktā, šī grupa medī noteikta tipa cilvēkus – puiši 19-23 gadu veci, ļoti gudri mērķtiecīgi, veiksmīgi dzīvē, sportiski un gandrīz visi, ar retiem izņēmumiem, ir baltie.

“Iespējams, ka mums ir darīšana ar slepkavību skaudības dēļ, vai arī šeit notiek kaut kādas iniciācijas rituāls, kad noteiktam mērķim ir jānogalina noteiktu cilvēku”.

Kādā dienā vienā no parastiem gadījumiem, kad ķermenis atradās ūdenī, blakus emocijzīmei tika atrasts vārds “Sinsinawa”. Ganons tam nepievērsa uzmanību tik ilgi, līdz pēc dažiem mēnešiem ūdenī, netālu no Sinsinavas avēnijas, tika atrasts cita veiksmīga studenta līķis.

Pēc Ganona un Duartes teiktā, nākamo upuru medības sākas laikā, kad viņi kopā ar draugiem bāros un krogos izklaidējas. Kādā brīdī viņu dzērieniem pievieno narkotikas, pēc tam studentu, kurš ir bezsamaņā, nolaupa, uz kaut kurieni aizved, tur spīdzina, pēc tam nogalina un ķermeni iemet ūdenī.

Ķermeņus, iespējams, apzināti iemet ūdenī, lai nomazgātu pirkstu nospiedumus un citus iespējamos pierādījumus.

Ganons un Duarte bieži sniedz intervijas par savu darbu, tajā skaitā, garu interviju 2008.gadā, kas tika pārraidīta visos ASV nacionālajos kanālos. Diemžēl, līdz šim pat šādas lietas atspoguļošana nav devusi nekādus rezultātus, un Ganonam un Duartem joprojām nav informācijas par konkrētiem cilvēkiem, kas pastrādā šos noziegumus.

Turklāt viņiem traucē viņu it kā darba kolēģi. 2010.gadā Mineapolises Slepkavību centrs publicēja ziņojumu, kurā norādīts, ka “slepkavas-emocijzīmes” patiesībā ir tikai fikcija, kas balstīta uz nejaušām sakritībām.

Studenti bieži bāros dzer un bieži vien pēc tam iekrīt ūdenī, un pēc tam noslīkst, bet grafiti-emocijzīmes bieži tiek atrastas pilsētas robežās – tāds secinājums bija ziņojumā.