Meža dēmons

Šo stāstu tīmekļa vietnē “My Haunted Life Too” publicēja kāda sieviete vārdā Dženifera Gosnella. Jaunībā viņa kopā ar vecākiem dzīvoja Indiānas štata laukos, kur mājas tuvumā bija liels kukurūzas lauks un blīvs mežs.

15 gadus vecajai Dženiferai patika pastaigāties svaigā gaisā un vērot briežus, kas bieži iznāca no meža.

Kādu dienu Dženifera kā parasti pastaigājās mežā un pēkšņi pamanīja, ka viņas tuvumā ir pazuduši visi meža dzīvnieki. Redzami nebija ne truši, ne brieži, pat putni kokos bija apklusuši.

Tad, kad Dženifera, ejot mājas virzienā, gāja pa kukurūzas lauku, kādā brīdī viņa pagriezās uz meža pusi un pēkšņi ieraudzīja, ka pie kokiem stāv kaut kas liels un melns un skatās viņas virzienā. Sākumā meitene nodomāja, ka tas ir vietējais mednieks, bet tad viņa paskatījās uz radību, un tā viņai izskatījās kā cilvēks gorillas kostīmā.

Mati radījumam bija sarkanbrūnā krāsā, un tā acis bija kā lieli tumši punktiņi uz sejas. Radījums nekustīgi stāvēja un skatījās uz meiteni, kura tas, kad saprata, ka tas nav cilvēks kostīmā, bet gan īsts, nezināms dzīvnieks, nobijās.

Tad Dženifera no zemes pacēla zemes piku un, mēģinot radību aizbaidīt, spēcīgi to meta tā virzienā. Tajā pašā laikā viņa skaļi iekliedzās. Viņa saprata, ka līdz mājām vēl ir tāls ceļš, un šī radība ir liela un var viņai uzbrukt.

Zemes pika nokrita pie radījuma kājām, un tas sāka kustēties. Tad meitene saprata, ka pirms tam radījums sēdēja uz zemes un tagad tas bija nostājies uz kājām un kļuvis vēl garāks. Tad radījums izlaida tik skaļu un biedējošu kliedzienu, ka meitene, cik ātri vien varēja, skrēja mājas virzienā. Kad viņa uz brīdi pagriezās, viņa ieraudzīja radību dodamies prom mežā.

Pēc Dženiferas teiktā, viņa uzreiz apstājās un tad… devās atpakaļ uz mežu. Viņa gribēja šo radību labāk apskatīt. Kad viņa nokļuva līdz kokiem, viņa biezoknī pamanīja radības ķermeņa augšdaļu. Tas pagriezās un atkal paskatījās uz meiteni. Tā āda bija pelēka, deguns atgādināja cūkas purnu, un tā sejas izteiksme bija gan draudīga, gan gudra.

Meitene tik tikko elpodama, paskatījās uz šo briesmoni un tad skaidri dzirdēja viņa spēcīgo balsi: “Neseko man”. Vienlaikus viņa bija pārliecināta, ka radījuma mute ir nekustīga. Pēc tam Dženifera atkal sāka skriet mājas virzienā tik ātri, ka pa ceļam pazaudēja kurpes. Mājās viņa visu izstāstīja mātei un pat lūdza viņu izsaukt policiju.

Dženifera dīvaino radību nosauca par pērtiķcilvēku, un tas izskatījās pēc tipiska jetija, kāds jau bijis redzēts. Tomēr, kad Dženiferas vecmāmiņa dzirdēja šo stāstu, viņa teica, ka meitene satikusi “meža dēmonu” – pārdabisku radību, kas gadsimtiem ilgi slēpusies tālu mežā.

“Pirms daudziem gadiem šajā vietā atradās māja, kur dzīvoja mana vecmāmiņa ar saviem vecākiem. Viņi visi bija mednieki un labi pazina mežu, tāpēc zināja, ka mežā uz īpašām vietām nedrīkst doties, jo tur dzīvo šādas radības, un tās ir ļoti ļaunas,” rakstīja Dženifera.

Dzenoties pēc neredzamā

Vēl viens stāsts bija publicēts tīmekļa vietnē “Your Ghost Stories” un risinājās Minesotā. Stāstītājas māte, dievbijīga katoliete, reiz devās uz katoļu konferenci un pēc tam, lai apbrīnotu dabas skaistumu, nolēma doties pastaigā pa vietējo meža rezervātu.

Tas nebija pilnīgs biezoknis, tur staigāja daudz citu cilvēku, bet, tuvojoties vakaram un rietot saulei, notika kaut kas dīvains. Sieviete gāja pa taku tieši rezervāta izejas virzienā, kad saprata, ka viņai visapkārt ir iestājies pilnīgs klusums. Tajā pašā laikā viņa juta, ka kāds uz viņu skatās, un viņa sajutās apdraudēta.

Sieviete sāka lūgt Dievu, bet draudīgā klātbūtne nepazuda: gluži pretēji, kaut kas pienāca tik tuvu, ka sieviete skaidri dzirdēja tā smago, skaļo elpošanu, it kā tuvumā atrastos ļoti lieks dzīvnieks. Tajā pašā laikā vizuāli viņa nevienu neredzēja.

Tad viņa sāka dzirdēt tā soļus, tie bija smagi, un šķita, ka radījums ap cilvēku staigā pa apli. Viņa varēja redzēt, kā kustas zāle, bet pati radība bija neredzama. Sieviete panikā ātrā solī pa taku metās prom un tad skrēja, bet neredzamais radījums skaļi skrēja viņai pakaļ.

Tuvumā neviena cilvēka vairs nebija, visi jau bija devušies mājās. Visbeidzot, sieviete aizskrēja uz autostāvvietu, iekāpa savā automašīnā un, pārgurusi, aizbrauca uz viesnīcu. Nākamā diena bija svētdiena, tāpēc tad, kad viņa agri no rīta pamodās, viņa, lai izslēgtu zvanu, pastiepās pēc sava mazā modinātāja.

Tad viņa istabā ieraudzīja otru modinātāju, ko iepriekš nebija redzējusi, tas rādīja citu laiku, vienu stundu agrāk. Sieviete atgriezās gultā. Kad viņa atkal pamodās, otra modinātāja vairs nebija, un viņas parastais modinātājs rādīja, ka viņa jau kavē brokastis.

Kas ar viņu notika? Kaut kas, kas ietekmēja viņas pasaules uztveri? Pēc šī notikuma stāstītājas māte izmainījās. Viņa sāka bieži sēdēt viena un lasīt lūgšanas, kā arī kļuva drūmāka un noslēgtāka. Izskatījās tā, it kā tas, kas viņu mežā bija izsekojis, būtu sekojis viņai līdz pat mājām un tad sācis ietekmēt viņas dzīvi.

Pēc šīs dīvainās tikšanās Minesotas mežā sievietei kļuva grūti lūgties. Kaut kas viņas prātā bija iebrucis un piepildīja smadzenes ar dažādiem neķītriem tēliem un netīrām domām. Tas turpinājās vienu mēnesi, un tad sieviete savas bēdas uzticēja priesterim, kurš viņai pateica, ka viņā ir iemiesojies dēmons.

Priesteris teica, ka tas ir viņas katoļu ticības pārbaudījums un ka viņai ir jāturpina lūgties. Stāstītājas māte sekoja viņa padomam, lai gan tas bija ļoti grūti, taču pamazām dēmona ietekme sāka vājināties, un galu galā tas viņu atstāja mierā.

Cilvēki no meža

Vēl dīvaināka sastapšanās notika ar kādu tīmekļa vietnes “Reddit” lietotāju. Tas notika Vankūveras salā, Kanādā, netālu no Huana de Fukas šauruma. Šī sieviete un viņas partneris, lai atpūstos un baudītu dabu, šeit ieradās ar kemperi.

Tūlīt pēc ierašanās viņa juta dīvainu izolētības izjūtu, taču viņa to skaidroja ar nerviem un to, ka atrodas nepazīstamā vietā. Taču tad pienāca vakars, pāris sēdēja savā kemperī un sarunājās, un tad pēkšņi upes krastā pamanīja gaismas.

Tas izskatījās dīvaini, jo tā bija pilnīgi mežonīga vieta, un tur nevajadzētu būt citiem cilvēkiem. Tad viss kļuva vēl dīvaināk, tad, kad sieviete izkāpa no furgona, viņa ieraudzīja, ka gaismas nāk no meža puses. Tad, kad gaismas jau bija tuvāk, viņa ieraudzīja cilvēku pūli, kas turēja lāpas vai lukturus.

Pūlis ielenca furgonu, un tad ap to parādījās vesels gaismas gredzens, it kā būtu iedegti ugunskuri. Uguns gaismā sieviete ieraudzīja cilvēku figūras, un tās viņai šķita kā strēlnieki – viņi visi bija ģērbušies zaļas krāsas apģērbā, kā kaut kādās bruņās, un uz sejām viņiem bija maskas. Tad viens no strēlniekiem ar loku izšāva uz furgonu, un sieviete nodomāja, ka tagad viņi visus nogalinās.

Visur, kur viņa skatījās, bija redzamas figūras ar ieročiem uz muguras, viņu maskas uz sejām šķita darinātas no koka un izskatījās sarežģītas. Tālāk, pie kokiem, bija redzamas figūras, kam galvā bija kapuces. Figūras pienāca tuvāk un pamāja ar roku furgona virzienā, un tad norādīja uz izeju no meža, it kā pavēlot viņiem doties no šejienes prom. Maskas uz viņu sejām bija darvas melnumā.

Tad sieviete ieraudzīja purpursarkanus “bruņiniekus”, kas no galvas līdz kājām pilnībā bija tērpti sava veida bruņās. Figūras bija ļoti garas, daudz garākas par parastu cilvēku, un to “bruņām” bija radzes. Visas šīs figūras, atrodoties izcirtumā, pastāvīgi pārvietojās un mainīja vietas.

Tad starp figūrām sieviete ieraudzīja skrejošus dīvainus dzīvniekus, līdzīgus lauvām, bet pilnīgi dēmoniskus. Tad parādījās daudz sieviešu un bērnu figūru, kas kopā ar radību, kas izskatījās pēc lāča, pārvietojās starp kokiem.

Tas viss bija tik absurdi, smieklīgi un fantasmagoriski, ka nebija nekāds brīnums, ka sieviete uz to visu tikai skatījās ar plati ieplestām acīm, bet viņas partneris vienkārši sēdēja un nekustējās. Tas viss turpinājās visu nakti!

“Tā bija garākā nakts manā mūžā! Es tur sēdēju šausmās, domājot par to, kad viņi beidzot visi aizies. Viņi aizgāja tad, kad sāka lēkt saule. Viņi nepazuda gaisā, viņi vienkārši atgriezās mežā. Tad, kad uzlēca saule, bija palikusi tikai viena figūra ar kapuci. Mēs redzējām, ka tai bija ļoti bāla seja. Pēc tam arī tā aizgāja, un ap pulksten 8:00 no rīta mēs devāmies prom. Kad mēs devāmies prom, es pamanīju, ka kokos ir iegravēti kaut kādi simboli. Vēlāk, lai uzzinātu, kas tie varētu būt, es meklēju internetā, taču neatradu neko tamlīdzīgu.”