Bet Krievzemē daudzējādā ziņā pateicoties vikingiem parādījās valstiskums. Vikingu vidū vairākums bija skandināvi-ģermāņi. Slikta slava par viņiem klīda no Kaspijas jūras līdz Vidusjūrai. Bez tam, vikingi bija arī slāvi-pomori un kuršu balti, kuri turēja spriedzē visu VIII-IX gadsimtu Baltiju. Pēc ģenētiskās laboratorijas Roewer datiem, kuri tika publicēti 2008.gadā, līdz 18% krievu ir pēcteči no Ziemeļeiropas nākušajiem. Tie it II gaplogrupas, kura ir ierasta Norvēģijai un Zviedrijai, bet netipiska Krievijai, nēsātāji. Vikingu pēcteči ir ne tikai ziemeļu, bet arī dienvidu pilsētās. Krievzemē vikingus zināja kā varjagus, rusus un kolbjagus. Tajā laikā Rietumos bija tikai nosaukums normāņi – “ziemeļu cilvēki”. Rusi, pēc vienas no hipotēzēm, bija zviedru cilts. Somi līdz pat šim laikam atceras par to un sauc viņus par ruosi, bet igauņi – rootsi. Par ruothi sevi sauc zviedru sāmi. Komi un austrumu somugru ciltis sauc jau pašus krievus rot’s, ruts. Šis vārda gan somu, gan eiropiešu valodās attiecināms uz sarkanās vai rudās krāsas apzīmējumu. Sakām “rusi”, domājam “zviedri”. Tādā formā viņi tiek pieminēti Buzantijas un Eiropas valstu dokumentos. Krievu vārdi IX – X gadsimta dokumentos un līgumos pārbaudē izrādījās skandināvu. Rusu paradumus un ārējo izskatu sīki aprakstīja arābu avoti un bija aizdomīgi līdzīgi zviedru vikingu dzīvesveidam un ārējam veidolam. “Cilvēkiem no līča” krievu zemes nesastādīja plašu lauku priekš jūrasbraucieniem. Un tomēr austrumu pasauļu bagātība pievilka avantūristus. Rusu apmetnes tika atraktas pie galvenajām ūdens artērijām – Volgas, Dņepras, Rietumu Dvinas un Ladogas. Ladoga – pirmā skandināvu pilsēta Krievijā. Teiksmas to piemin kā Aldeigjuborgu. Tā tika uzcelta apmēram 753,gadā un atradās pretī veiksmīgam slāvu tirdzniecības cietoksnim. Šeit rusi apguva arābu naudas izgatavošanas tehniku. Tās bija acainas krelles, par kurām varēja nopirkt vergu vai verdzeni. Rusu galvenā nodarbošanās bija vergu tirdzniecība, vietējo cilšu aplaupīšana un uzbrukumi tirgotājiem. Gadsimtu pēc Ladogas dibināšanas rusus iepazina Arābu halifātā un Eiropā. Pirmie sāka sūdzēties hazāri. Rusu uzbrukumi kaitēja viņu tradicionalajam amatam – ar ievākumu un nodokļu “nosmelt krējumu” tirdzniecībai starp Rietumiem un Austrumiem. IX gadsimtā rusi bija paši nīstākā cilts. Viņi pievārēja bizantiešus Melnajā jūrā un draudēja uzrīkot “vētru tuksnesī” arābiem.

Varjagi

Varjagi tiek pieminēti krievu hronikās pirmkārt nevis kā tauta, bet kā “aizjūras” izcelsmes kārtas karotāju slānis. Ar vārdu “varjagi” (vai “veringi”) kalpoja Bizantijā un palīdzēja apsargāt to no pašu ciltsbrāļu rusu uzbrukumiem. Rusu atsaukšana – efektīva menedžmenta spilgts piemērs. Aizjūras kņazs jau  vairs nekalpoja cilšu un dzimtu klaunu interesēm, vadīja neatkarīgu politiku. Čudi, slovēni, kriviči un vesi spēja “nopauzēt” pastāvīgos strīdus un nodarbināt varjagus ar valstiski nozīmīgam lietām.

Varjagi pieņēma kristietību, kad tā vēl nebija kļuvusi par Krievzemes meinstrīmu. Ķermeņu krustiņi pavadīja karavīru apbedījumā jau IX gadsimtā. Ja saprast Krievzemes kristīšanu burtiski, tad tā notika gadsimtu agrāk – 867.gadā. Pēc kārtējā neveiksmīgā gājiena uz Cargradu rusi, nomainot taktiku, izlēma izpirkt grēkus un nosūtīja sūtniecību uz Bizantiju ar mērķi pieņemt kristietību. Kur atradās šie rusi pēc tam, nav zināms, tomēr pēc pusgadsimta pie romejiem (Bizantijas impērijas iedzīvotājiem) devās Helgs, kurš pārpratum pēc izrādījās pagāns…

Gardara un Biarmlande

Skandināvu sāgās Krievzemi sauca par Gardaru, burtiski – “žogs”, cilvēku zemes nomale, aiz kuras atradās briesmoņi. Tāpat ir versija, ka ar šo vārdu tika apzīmēti “gardi” – vikingu nocietinātās bāzes Krievzemē. Vēlākos tekstos (XIV gs.) nosaukums tika pārfrāzēts kā gardariki – “pilsētu zeme”, kas vairāk atspoguļoja realitāti. Gardarikas pilsētas, saskaņā ar sāgām, bija: Sjurnesa, Palteskja, Holmgarda, Kenugarda, Rostofa, Surdalara, Moramara. Tajos var atpazīt mums pazīstamās Senās Krievzemes pilsētas: Smoļensku (jeb Čerņigovu), Polocku, Novgorodu, Kijevu, Rostovu, Muromu. Smoļenska un Čerņigova var pastīvēties par vārdu “Sjurnesa” pilnīgi likumīgi – netālu no abām pilsētām arheologi atrada ļoti lielas skandināvu apmetnes. Arābu rakstnieki zināja par rusiem daudz ko. Viņi pieminēja viņu galvenās pilsētas – Arsu, Kujabu un Salau. Par nožēlu, poētiskā arābu valoda slikti nodod nosaukumus. Ja Kubau var tulkot kā “Kijeva”, bet Salau kā leģendāro pilsētu “Slovenska”, tad par Arsi vispār neko nevar pateikt. Arsā nogalināja visus svešzemniekus un neko neziņoja par savu tirdzniecību. Daži redz Arsā Rostovu, Rusu vai Rjazaņu, tomēr mīkla ir tālu no atminēšanas.

Tumšs stāsts ir ar Biarmiju, kuru skandināvu teiksmas novietojušas ziemeļaustrumos. Tur dzīvoja somu ciltis un noslēpumainie biarmi. Viņi runāja valodā, kas līdzīga somu, un noslēpumaini izzufa XIII gadsimtā uz to brīdi, kad šajās zemēs ienāca novgorodieši. Dotās zemes pēc aprakstiem atgādina Krievu Pomorji. Skandināvi šeit atstājuši maz pēdu: Arhangeļskas apkaimē atradi tikai X-XII gadsimtu ieročus un rotaslietas.

Pirmie kņazi

Vēsturniekus mulsina viens balts plankums liecībās par pirmajiem kņaziem-varjagiem. Tekstos ir runāts par to, ka Oļegs bija kņazs Novgorodā, un ņēma no tās nodevu, kas ir pretrunā viens ar otru. Tas radīja versiju par Krievzemes pirmo galvaspilsētu pie Smoļenskas, kurā bija lielākā skandināvu apdzīvotā vieta. Tajā pat laikā eļļu ugunī pielej arī ukraiņu zinātnieki. Viņi paziņo, ka atraduši pie Čerņigovas varjagu kņaza kapa vietu. Pirmo krievu kņazu vārdi pēc dokumentiem skanēja savādāk, nekā “Laika grāmatas stāstos”. Ja par Rjuriku nav gandrīz nekādu ziņu, tad Igors “pēc pases” bija Ingers, Oļegs un Olga – Helgoms un Helga, bet Svjatoslavs – Sfendoslavs. Skandināvi bija pirmie Kijevas kņazi Askolds un Dirs.  Turovas un Polockas kņazu vārdiem – Tūram, Rognedam un Rogvoldam – arī pieraksta skandināvu saknes. XI gadsimtā krievu valdnieki “pārslāvojās” tik ļoti, ka skandināvu kņazu vārdi bija, visticamāk, rets izņēmums.

Varjagu liktenis

Rjurikoviču valsts uz X-XII gadsimtiem kļuva ļoti bagāta un varēja atļautie vienkārši “nopirkt” dienestam vajadzīgos varjagus. Viņus atstāja pilsētu garnizonos un vienībās. Vikingu uzbrukumi krievu pilsētām bija bezjēdzīga lieta: vieglāk bija saņemt labu atalgojumu par dienestu. Pilsētās vienkāršā tauta ar varjagiem bieži neatrada kopīgu valodu – gadījās sadursmes. Drīzumā situācija kļuva nekontrolējama, un Jaroslavam Vladimirovičam nācās ieviest “jēdzienus” – “Krievu Taisnību”. Tā parādās Krievijas vēsturē pirmais tiesību dokuments. XII gadsimtā noslēdzas vikingu laikmets. Krievzemē varjagu pieminējumi izzūd no hronikām jau uz XIII gadsimtu, bet rusi izšķīst slāvu krievu tautā.