Konstantīna Dāvana

Tiecoties maksimāli nostiprināt savu varu visā viduslaiki Eiropā, katoļu baznīcas vadoņi kādā brīdī vispārējai apskatei izlika senu dokumentu, kas pazīstams kā Konstantīna Dāvana un kas attiecīgi pauda par to, kā imperators Konstantīns dāvājis pāvestam Silvestram I zemes un varu pār Romas impēriju. Šajā nosacītajā testamentā bija visnotaļ tēlaini vēstīts par to, kā Konstantīns saslimis ar lepru un tikai kristīšana un kristietības pieņemšana brīnumainā kārtā izārstējusi viņu no smagās ligas. Pateicībā par to imperatorus pat vēlējies pats noņemt sev kroni un nodot visu valdīšanu pāvestam, taču tas cēlsirdīgi atteicies, apmierinoties tikai ar visaugstāko baznīcas amatu. Kopš 11.gadsimta tieši šis dokuments (Konstantīna Dāvana) kļuva par vienu no galvenajām svirām pontifika nolūkam sagrābt savās rokās absolūto varu viduslaikos Eiropā. Bet, izrādās, šis dokuments ir pilnībā falsificēts, un to 15.gadsimta otrajā pusē pārliecinoši pierādīja itāļu humānists Lorenco de la Valla, pēc kā gan katoļu garīdznieki vēl vairākas simtgades tomēr centās iegalvot, ka tas esot visīstākais oriģināls, kamēr beidzot tomēr arī šīs aprindas bija spiestas gluži oficiāli atzīt, ka Konstantīna Dāvana ir viltojums.

Viltotais Šekspīrs

Viljams Henrijs Airlends bija dēls izdevējam Semjuelam Airlendam, kaismīgam Šekspīra daiļrades cienītājam. 1794.gadā Viljams, kuram saistībā ar saviem darba pienākumiem bija piekļuve dažādiem seniem dokumentiem, iepazīstināja tēvu ar kādu unikālu parādzīmi, kuru it kā esot parakstījis pats Šekspīrs. Pieredzējušais izdevējs jutās bezgalīgi sajūsmināts. Bet jau drīz Viljams “gluži nejauši” atrada vēl virkni savdabīgu dokumentu, kurus arī it kā ar savu roku būtu uzrakstījis Šekspīrs, un to vidū bija arī lugu “Karalis Līrs” un “Hamlets” manuskripti. Tā neko, vai ne? Svarīgi šķita arī tas, ka kaut kādi eksperti vienprātīgi apstiprināja šo dokumentu autentiskumu, un tēvs un dēls Airlendi acumirklī kļuva ārkārtīgi populāri Londonas sabiedrībā. Pēc neilga laika, būdams pārliecībā par to, ka viņa falsifikācijas vairs neviens nespēs atšifrēt, Viljams jau ķērās pie “pilnībā jaunas un iepriekš nezināmas” Šekspīra lugas “Vortigerns un Rovena” uzrakstīšanas. 1796.gadā bija ieplānota šīs lugas iestudējuma pirmizrāde, taču burtiski tikai dažas dienas pirms tā dienasgaismu ieraudzīja Šekspīra daiļrades pētnieka Edmonda Melouna grāmata, kurā viņš atmaskoja visas Airlendu mistifikācijas. Un tas tad arī šajā jautājumā bija viss.

Balkānu dziesmu krājums

Reiz franču rakstnieks romantiķis Prospērs Merimē iecerēja apceļot Balkānus nolūkā iepazīt turienes tradīcijas un vietējo folkloru. Taču viņam nepietika līdzekļu, un tāpēc viņš izlēma rīkoties visnotaļ oriģināli: vispirms publicēt it kā no Balkānu folkloras pārtulkotu dziesmu krājumu, izdevīgi to pārdot un tikai tad par iegūto naudu veikt īstu ceļojumu, lai it kā pārliecinātos par attiecīgajā grāmatā pausta atbilstība realitātei. Kaut kas no tā izdevās, un kaut kas lāgā neizdevās. Dziesmu krājums dienasgaismu ieraudzīja 1827.gadā, taču teju acumirklī vai vienlaikus kā mistifikāciju atmaskoja Merimē tautietid Viktors Igo un krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins. Lai gan var piebilst, ka vispār jau Merimē nemaz īpaši necentās slēpt patiesību…

Hitlera dienasgrāmatas

Pagājušā gadsimta 80.gados vācu izdevumā Stern parādījās pirmās it kā paša Ādolfa Hitlera slepenās dienasgrāmatas fragmentu publikācijas, kurās kādas avarējušas lidmašīnas, kas vedusi slepenus dokumentus no VDR uz VFR, atlūzās it kā bija atradis vācu mākslinieks Konrāds Kujau. Zināms, ka šos dokumentus pierunāja publicēt žurnālists Gerds Haidemans, kurš izdevumā bija nostrādājis 32 gadus. Turklāt beigās izdevums vēl samaksāja Kujau gigantiski lielu honorāru – 9,3 miljonus. Nav grūti iedomāties, kas pēc pirmajām it kā slepeno dienasgrāmatu publikācijām izdevuma Stern tirāža palielinājās uzreiz par 300 tūkstošiem eksemplāru. Bet aptuveni pēc mēneša beidzot noskaidrojās, ka runa ir par  kārtējo viltojumu. Grafoloģijas speciālisti konstatēja, ka rokraksts, kādā aizpildītas attiecīgās dienasgrāmatas, nekādā gadījumā nav piederējis Hitleram. Vēl vairāk – 20.gadsimta sākumā apgrozībā nebija ne tāda papīra, ne arī tādas tintes. Tādējādi gan Konrādu Kujau, gan arī Gerdu Haidemanu, kurš šajā darījumā bija saņēmis 1,5 miljonus lielu honorāru, ietupināja cietumā.

Hovarda Hjūza autobiogrāfija

1971.gadā amerikāņu žurnālists un rakstnieks Klifords Irvings izšķīrās par ļoti riskantu soli: viņš pavēstīja izdevniecībai McGraw Hill, ka pazīstamais multimiljonārs Hovards Hjūzs vērsies pie viņa ar lūgumu kļūt par viņa autobiogrāfijas līdzautoru. Un viņam acumirklī noticēja, parakstot pietiekami dāsnu līgumu par manuskripta publikācijas tiesībām. Bet patiesībā Irvings nekad nebija saticies un runājis ar Hjūzu, toties labu zināja, ka tobrīd 65 gadus vecais naudasmaiss jau vismaz 10 gadus dzīvo pilnā noslēgtībā no sabiedrības, tāpēc paļāvās, ka tā arī turpināsies. Par lielu pārsteigumu Irvinam, Hjūzs faktiski acumirklī noreaģēja uz attiecīgo publikāciju un pat vēl vairāk – pats personīgi piedalījās audiokonferencē, kurā norādīja, ka attiecīgās autobiogrāfijas izdošanai ar viņu pašu nav nekādas saistības, savukārt par Irvingu viņš nekad neko nav dzirdējis. Šim atmaskojumam sekoja Irvinga arests, tiesāšana un nonākšana cietumā uz 2,5 gadiem.

Tostarp var piebilst, ka šie ir tikai daži tādi gadījumi. Turklāt tādi, kurus izdevies atmaskot. Taču zināms arī pietiekami daudz gadījumu, kad attiecīgās falsifikācijas pilnā mērā izdevušās un to veicēji iecerētā veidā arī kļuvuši bagāti.