ils

Vladimira Grekova raksts no žurnāla "tehņika - molodeži", 1986. gada 1. numura.

Žēl, ka 1737. gada 5. jūlija agrā rītā, Baltijas jūras ziemeļu krastā neviena nebija. Tāpēc neviens nepamanīja, kā divi ceļotāji izkāpa krastā tieši pa ziemeļblāzmu, uz kuras viņi uzlēca no komētas. Vienu no viņiem sauca par Mikromegasu, viņš bija dzimis Sīriusa planētu sistēmā. Otra vārds līdz mūsu dienām nav nonācis, taču ir zināms, ka viņš bija Saturna akadēmijas sekretārs...

Jā, komētas bija ideāls transporta līdzeklis Voltēra garstāsta "Mikromegass" varoņiem. Starts no Saturna izskatījās sekojošs: ceļotāji uzlēca uz gredzeniem, pēc tam pārcēlās uz vienu no planētas pavadoņiem un "sāka pārkāpt no mēneša uz mēnesi". Par laimi blakus garām lidoja piemērota komēta. Vēl viens lēciens - un varoņi, kopā ar saviem kalpiem un zinātniskiem aparātiem jau traucas "jāšus" uz izspūrušās klejotājas! Ar aparatūra, jāsaka, ka noderēja. Citādi, no kurienes tad būtu zināms, ka Marsam ir veseli divi pavadoņi?

Voltēra garstāsts ir sarakstīts 1752. gadā. Līdz Fobosa un Deimosa atklāšanai vēl ir veseli 125 gadi...

Apmēram tajos pašos gados vācu fiziķis un filozofs Lamberts savās "Kosmoloģiskajās vēstulēs" pierāda, ka komētas ir apdzīvotas: "Vai tad ir nepieciešams, lai visas dzīvas būtnes būtu veidotas kā mēs?.. Labāk teiksim, ka daba būtnēm, kas apdzīvo komētas, mums nav zināma, taču nenoraidīsim to eksistēšanu un vēl mazāk to, ka tas ir iespējams". Vēl vairāk, komētas ir - kustīgas observatorijas, kurās dzīvo astronomi, "novietoti tur speciāli, skatītos uz dabu lielos apmēros, tāpat kā mēs vērojam to mazos..., lai iepazītu Visumu tā detaļās un kopumā".

Slavenais ķīmiķis Hemfrijs Devijs, kurš bija Londonas Karaliskās biedrības prezidents un Faradeja skolotājs, savā grāmatā "Filozofa pēdējās dienas" (1827) apraksta fantastisku ceļojumu pa debesu sfērām. Cita starpā, varonis nokļūst arī komētu sistēmās. "Es nonācu kaut kādā... miglā, kaut kādā sarkanīgā gaismā, kas līdzinājās tam, kas bija man apkārt pirmoreiz Kolizejā; un es ieraudzīju, it kā no liesmām un dažādas gaismas sastāvošas lodes, kas griezās ap mani. Uz dažām no šīm lodēm es pamanīju figūras, kas atgādināja cilvēkus; taču līdzība bija tādā mērā nedabiska un šausmīga, ka es centos uz tiem neskatīties". Ģēnijs, kurš pavada filozofu viņa ceļojumos, paskaidro, ka tie patiešām ir cilvēki, tikai ir - zaudējuši jebkādus sakarus ar Zemes pasauli un pat atmiņas par to. Viņus no planētas uz planētu virza un spiež iegūt pilnību mīlestība pret zināšanām - "galvenais iemesls dvēseles bagātināšanai". Viņi ir lieliski piemērojušies jaunajai videi. "Šīs būtnes, - Ģēnijs skaidro, - dzīvo tādā stihijā, kas tūlīt pat iznīcinātu tavu ķermeni; viņi sazinās savā starpā ar tādām darbībām, kas pārvērstu pelnos jūsu orgānus. Patlaban viņi izbauda dzīves pilnību, tāpēc tūlīt ieies saules ugunīgajā atmosfērā".

XIX gadsimtā "klejojošās zvaigznes" kļūst par galveno "sižetu veidojošo spēku" vairākos daiļliteratūras darbos. Tāds ir Osipa Senkovska (viņš arī "barons Brambeuss") "Zinātnisks ceļojums uz Lāču salu". Pirms plūdu valsts Barabijas galvenais astronoms Šimšiks pareģo, ka astainā klejotāja sadursies ar Zemi. Komētas šķērsgriezums pēc viņa aprēķiniem ir 189 jūdzes, atmosfēra sniedzas 7 tūkstoš jūdzes. Ātrums, tuvojoties Zemei - 50 tūkstoš jūdzes stundā. Kad viņa izrādīsies 200 tūkstoš jūdžu attālumā, notiks katastrofa...

Taču Šabuhosoars, no kura personas notiek stāstīšana, ne visai tic savam skolotājam, kurš cenšas pierādīt, ka agrāk bija laiks, "kad uz Zemes komētas gāzās, kā gatavi āboli no ābeles", un, ka kalni - tās ir senās komētas, kas nogāzušās uz agrāk līdzeno virsmu. Labākajam Šimšika māceklim par to nav daļas, viņš ir aizņemts ar gaidāmajām kāzām, komēta viņam tikai maisa: "Man bija vienā un tajā pašā laikā jāatbild uz paziņu garlaicīgajiem komplimentiem, jāstrīdas ar līgavu par katru man garām vērstu skatienu... un tajā pašā laikā jāspriež par debess slotu". Kāzas komētai izjaukt neizdevās, taču savu tā tomēr paņēma: pēc tās krišanas sekoja spēcīga zemestrīce, plūdu, apledojums. "Mēs stāvējām klints galā un skumjā klusumā vērāmies uz horizonta stūrī guļošo... bālo, nejēdzīgo komētas līķi, kas vakar vēl bija tik košs".

Situ sižeta risinājumu, kas neviļus lika atcerēties Voltēru, izvēlējās Žils Verns romānā "Hektors Servadaks". ja lasītāji atceras, dīvaini apstākļi iztraucēja kapteiņa Servadaka duelim ar viņa sāncensi, grāfu Vasīliju Timaševu un uz ilgu laiku izšķīra viņus. Notika kaut kas līdzīgs zemestrīcei, pēc kuras austrumi un rietumi samainījās vietām, diena kļuva divas reizes īsāka, jūtami mazinājās visu priekšmetu svars.... Protams, drosmīgo francūzi vispirms interesēja cita lieta: "Ceļā! - viņš saka savam denščikam Ben Zufam, tikko attapies no satricinājuma. - Lai kas arī nenotiktu, kaut vai visa zemes un debesu mehānika būtu apgriezusies kājām gaisā, man dueļa vietā ir jāierodas pirmajam un jāizrāda grāfam Timaševam cieņu..."

Darbības laikā izrādās, ka katastrofu ir izsaukusi sadursme ar komētu, kārtīgs gabals no Zemes, kopā ar cilvēkiem ir nonācis uz komētas. Grūtību un posta pilns ceļojums pa Saules sistēmu ilgst divus gadus, komēta (ceļotāji to nosauc par Galliju) atkal pietuvojas Zemei. Taču, kā atgriezties mājās. Izeju piedāvā mūsu [krievu] līdzpilsonis, leitnants Prokofjevs. Cilvēki uzbūvē gaisa balonu un uzlido gaisā stundu pirms sadursmes, lai izbēgtu no nepatīkamajām trieciena sekām. "Apkārt gondolai, virs horizonta, kas paplašinājās, mongolfjēram ceļoties gaisā, pletās debess, neparasti skaidra un caurspīdīga. Ziemeļrietumos pretī Saulei debesīs peldēja kaut kāds spīdeklis, mazāks par planētu, mazāks par asteroīdu, kaut kas līdzīgs bolīdam. Tas bija Gallijas gabals, ko bija izrāvis kāds nezināms, iekšējs spēks... Beidzot augšā, nedaudz sāņus no viņiem visā savā lieliskumā spīdēja Zemeslode". Ceļojums beidzas visai sekmīgi: Zeme pievelk sev klāt Gallijas atmosfēru kopā ar gaisa balonu un gaisa kuģotājiem...

Gaidāmā komētas krišana ir arī sižeta ass Vladimira Odojevska romānā "4338. gads. Pēterburgas vēstules". Aprakstītajā laikmetā, pēc autora priekšstatiem, jau ir izveidoti Kaspijas un Himalaju tuneļi, cilvēki ceļo pa gaisu ar "galvanostatiem". Tieši ar galvanostatu palīdzību krievu zinātnieki cer tikt galā ar komētu, kurai pēc aprēķiniem drīz jānokrīt uz Zemes. No Pekīnas ieradies, Ipolīts Cugunders, no viņa personas notiek stāstījums, sastop gaisa stacijā galvanostatikas un astronomijas ministrus, apskatot galvanostatus, aerostatus, citus lādiņus un instrumentus, kas paredzēti, lai aizsargātos no katastrofas. Cugunders tic, ka plāns noteikti izdosies. Krieviem taču ir izdevies uzveikt savu bargo klimatu! Taču tagad visi spēki tiek virzīti vienam - cīņai ar komētu. Ir izveidojusies pat valstu savienība, "kas apvienojušās, lai kopīgi vāktu līdzekļus šim gadījumam". Trauksme gan nekavē cilvēkiem dzīvot pa vecam, ievērojot ierasto ritmu. Vieni tic zinātnes varenībai un smejas par komētu: citi gatavojas pasaules galam, taču arī ir mierīgi. Dāmas valkā modē ienākušu frizūru "a-la komēta"; tās galvenā detaļa - mazs elektrisks lādiņš, no kā birst "nepārtrauktas dzirksteles".

Dažreiz fantastiskajos darbos var sastapt arī atsevišķas tumšas personas, kas cenšas izmantot komētas savām zemiskām interesēm. Tādi, piemēram, ir finanšu un rūpniecības bosi no A. N. Tolstoja garstāsta "Piecu savienība", kuri nolemj izmantot Bieli komētas tuvošanos, lai iekarotu varu pār pasauli. Tas viņiem gandrīz izdodas (ar krievu inženiera Korvina raķetēm viņi sašķeļ Mēnesi gabalos, sākas vispārēja panika, sabrūk vecā valstu sistēma), taču galu galā izrādās, ka jaunie "pasaules valdnieki" vairs nevienam nav vajadzīgi: kādā skaistā dienā "Piecu savienības" vadītāja, multimiljonāra Ignatija Rufa kabinetā ienāk cilvēki no ielas un liek priekšā saimniekam pamest telpas: "Mēs te esam nolēmuši iekārtot strādnieku klubu". Darbaļaužu vienotība, kas iegūta kopēju briesmu gadā, kļūst neatgriezeniska...

Rubrikas ierobežotais apjoms neļauj daudz, maz sīkāk aplūkot minētiem sekojošos darbus "komētu" tēmā, kas parādījās periodā, kad fantastika kļuva par masveidīgu literatūras žanru. Lai gan to saturu pilnīgi var raksturot viens no galvenajiem S. Lema shēmas atzariem: "Zeme saduras ar milzīgu komētu... 1) un uzsprāgst (beigas); 2) paliek vesela (beigas); 3) neuzsprāgst, bet... a) visi aiziet bojā (beigas): b) gandrīz visi aiziet bojā (beigas)"...

Epilogs. Staņislava Lema shēma fantastikas darbu sacerēšanai. Krieviski: citas neatradu.

http://blog.rgub.ru/ekniga/files/2010/01/2010-01-27-stanislav-lem.jpg

Rubrikas: zinātne kosmoss
Apspriest forumā