ils

Raksti no žurnāla "Tehnika - molodeži", 1988. gada 12. numura.

Jūras Čūskas sejas.

Autors Aleksandrs Potapovs.

BRIESMONIS VĀRDĀ BRUŅURUPUCIS.

„Es pamanīju milzīgu, melnu priekšmetu uz ūdens virsmas – tas likās dzīvs. Jā, tas bija nezināms radījums! Kad tas devās uz mūsu pusi, mēs abi piecēlāmies, lai labāk to saskatītu. Mūs pārņēma šaubas: briesmonis, kas lēnām kustējās uz laivas pusi, atgādināja aizvēsturisku laiku elles radījumu. Mēs stāvējām kā sastinguši un skatījāmies, kā tas tuvojas mums. Šo lopu mēs vērojām vairāk par stundu un nesapratām, kas tas tāds. Es esmu pārliecināts, ka runa var būt tikai par trešās pakāpes brālēnu kādam aizvēsturiskam briesmonim”.

Tā skotu zvejnieks Džeds aprakstīja savu tikšanos ar nezināmu jūras radību. Kopā ar Džemsu Gevinu viņš to bija redzējis 1959. gada 13. septembrī pie nelielās Soijas salas (Hebrīdu salu grupā). Pēc viņa vārdiem mākslinieks attēloja nezināmo radību. 5B15D-Image282529-Copy

„Soijas salas briesmonis” kļuva par jaunu argumentu pieņēmumam, ka eksistē leģendārā „jūras čūska”. Taču smalkāki apraksti, ko veica šie zvejnieki, liecina pavisam par ko citu. Pazīstamais biologs D. N. Frezers uzreiz atpazina nepazīstamo: paziņojot, ka briesmonis ir – parastais, ādainais bruņurupucis.

Protams, būtu ļoti nepareizi pārmest zvejniekiem, ka tie nav pietiekoši vērīgi vai arī dzenas pēc sensācijas. Katrs, kurš jebkad jūrā ir redzējis kādu dzīvu būtni, sapratīs, cik grūtu ir to atpazīt! Lūk, ko šajā sakarā raksta Štrālzundes (tolaik, VDR) Jūras muzeja zinātniskais līdzstrādnieks S. Šteišners: „Pēc personiskās pieredzes zinu, cik viegli var kļūdīties, novērojot jūru. Tā, garš radījums, kas lokās pie Rietumāfrikas krastiem, izrādās esam gigantiska jūras aļģe, bet nezināms dzīvnieks, kas metra garumā izceļas no Šēru jūras (Zviedrija), novērojams caur siltā gaisa plūsmu, kas ceļas no virsmas – ir tikai ronis...”

Un tālāk turpina: „Par cik „nezināmiem dzīvniekiem” katru gadu ziņo mūsu muzejam! 1975. gadā vairāki cilvēki, kas pavadīja atvaļinājumu pie Baltijas jūras, atrada vienā no pludmalēm „milzīgu, aizvēsturisku dzīvnieku” (tas bija smiltīs iestrēdzis, pa pusei sadalījies gulbis). Viens zinātnieks atrada „izmirušu kuprdeguna roni (tā izrādījās mirusi mežacūka), bet pieredzējis traulera stūrmanis, ar kuru kopā es pie Štrālzundes novēroju 10 m attālumā, kā izrādījās, beigtu delfīnu, kategoriski centās pierādīt, ka tā ir gigantiskā Bēringa haizivs. 1965. gadā pie Štrālzundes zvejnieki noķēra ādaino bruņurupuci. Viņi pirmo reizi saskārās ar šo dzīvnieku, tāpēc rēķināja, ka tas ir četrus, sešus vai pat deviņus metrus garš (īstenībā – 2,15 m). Īpatnējo un kļūdaini uztverto aprišu dēļ zvejniekiem radās visneiedomājamākais priekšstats par to, pirms es apskatīju šo reto atradumu un spēju noteikt, kas tas ir... Kad es redzēju milzīgo ādaino bruņurupuci, ko buksēja zvejas kuģis, man ienāca prātā doma, ka tik fantastisks pēc skata dzīvnieks ir prototips daudziem leģendāriem briesmoņiem...”

AKSELERĀCIJA OTRĀDI.

Pirms dažiem gadsimtiem, pēc saglabātām liecībām, jūras čūskas sasniedza apbrīnojošus izmērus – līdz 200 – 250 m garumu.5B25D-Image282829-Copy Tagad tas ir kļuvis daudz pieticīgāks – 15 – 20 m. Interesanti, ka arī aculiecinieku skaits, kas redzējuši šādus monstrus, ir samazinājies apmēram tādās pat proporcijās. 5B35D-Image282729-Copy

Ko tur teikt, bioloģiskie dati, kaut elementāri, mūsu dienās ir kļuvuši visiem pieejami. Autors ne reizi vien ir pārliecinājies, cik labi jūras bioloģiju pārzina daži jūrnieki. Tomēr daudzi savus novērojumus iztulko kļūdaini. Kas no tā sanāk? Jūrnieks paziņo presei par redzētu nezināmu dzīvnieku. Lai stāsts parādītos lasītājam ticamāks, avīze rakstu ilustrē ar attiecīgu attēlu. Mākslinieks, protams, dzīvniekam iedos vēl kādas fantastiskas iezīmes. Bet pēc kāda laika zīmējumu jau traktēs, kā vispār radītu dabā...

1892. gadā, Londonā tika izdota solīda monogrāfija (592 lapaspuses) „Gigantiskā jūras čūska”. To bija sarakstījis zooloģijas un botānikas doktors, Hāgas Karaliskās Botāniskās un zooloģiskās biedrības direktors A.-K. Udemanss. Grāmatā bija fiksētas 162 tikšanās ar jūras čūsku, sākot no 1522. gada. Pēc zinātnieka domām, jūras čūska ir zīdītājs, kaut kas līdzīgs milzīgam ronim ar „gulbja kaklu”. Jaundzimušā stāvoklī tas ir 18 pēdas garš, bet pieaudzis sasniedz 250 pēdu garumu. Pārošanās notiek martā – aprīlī, dzemdības jūlijā – augustā...

Bet kā tad ar liecībām, kas ne visai atbilst šim priekšstatam? Ļoti vienkārši. Ja aculiecinieki aprakstīja mazāku radījumu, piemēram, trīs metrus garu, tad A.-K. Udemanss nolēma, ka tā ķermenis vēl turpinājās zem ūdens 6 – 9 m. Kad tika minētas pleznveidīgas spuras, zinātnieks uzskatīja tās par dzīvniekiem, kas glābjas no briesmoņa („viņa” čūskai taču tādu spuru nebija!). Ja monstrs, līdzīgi vaļiem, izšļāca fontānus, tad pēc grāmatas autora domām, šie novērojumi bija kļūdaini...

Vecu ziņojumu interpretācija ar gadiem nepalika uzticamāka. 1740. gada 6. jūlijā dāņu misionārs Hanss Egede pamanīja jūrā pie Dienvidgrenlandes krasta dīvainu dzīvnieku, kas izvirda ūdens fontānus. Viņš atzīmēja to un uzzīmēja. Viņa mazdēls pēc desmitiem gadu atrada un publicēja ziņojumu par sava vectēva tikšanos ar dzīļu briesmoni. 5B45D-Image282929-Copy Jūras čūskas eksistēšanas piekritēji līdz šim uzskata šo par vienu no pašām ticamākajām liecībām. Nav nozīmes, ka dzīvnieks zīmējumā atgādina vali, viņi uzskata. Misionārs bija izglītots cilvēks un noteikti zināja, kāds izskatās valis. Viņš taču šo radījumu nesauca par vali...

Atzīmēsim, ka gandrīz visi „jūras monstri”, par kuriem zoologi savāca ziņas, izrādījās zinātnei pazīstami dzīvnieki.

Tā bija arī ar savā laikā lielu troksni radījušo „Stronsejas briesmoni”. 1808. gadā kāda Skotijas avīze ziņoja, ka pie Stronsejas salas krastiem viļņi ir pieskalojuši nezināmu briesmoni. Godājami pilsoņi, kuru „teiktajam esot jātic”, konstatējuši, ka tā garums esot 16,8 m, apkārtmērs – 3,6 m. „Galva esot maza, ne vairāk par 30 cm gara no purna līdz pirmajam skriemelim. Ķermenis esot apgādāts ar trīs ķepu pāriem. Āda esot gluda, bez zvīņām, pelēkā krāsā. Acis – lielas, kā ronim, bet kakls pārāk tievs”. 5B55D-Image282629-Copy

Zooloģisks brīnums! Jūras briesmonis, turklāt vēl ar sešām kājām! Ziņojums ieguva plašu publicitāti. Par laimi, tajā laikā Skotijā atradās viens zoologs no Parīzes Dabas vēstures muzeja. Viņam izdevās iegūt apbrīnojamā radījuma mugurkaula daļas, viņš konstatēja, ka „Stronsejas briesmonis” ir – milzu haizivs.

Daži stāsti par jūras dzīļu milžiem bija - apzināta mānīšanās. Tā 19. gadsimta 40. gados kāds doktors Alberts Kohs par naudu Čikāgā, pēc tam Ņujorkā demonstrēja milzīgu (35 m garu) jūras čūskas skeletu. Izrādījās, ka uzņēmīgais biznesmenis bija safabricējis monstru no pieciem izmirušu valzivju skeletiem, kas bija atrasti ASV. 5B65D-Image283029-Copy

JAUTĀJUMS PALIEK ATKLĀTS.

Tomēr falsifikatora pūles nespēj satricināt to cilvēku entuziasmu, kuri ir pārliecināti, ka leģendās ir patiesības grauds. 1973. gadā profesors, kriptozoologu biedrības loceklis, okeanogrāfs no Vankuvēras Universitātes Pols H. Leblonds kopā ar biologu Džonu Saibergu izanalizēja 33 tikšanās ar nezināmiem monstriem, kas tika redzēti Ziemeļamerikas ziemeļrietumu piekrastē, no Aļaskas līdz Oregonai, periodā no 1812. gada. Viņi atlasīja 23 gadījumus, kas bija fiksēti no uzticību izraisošu aculiecinieku vārdiem un nosacīti sadalīja tos trīs grupās. Pirmajā grupā tie ieskaitīja „Kloda tipa” radījumus, kas atgādināja gigantiskus jūras zirdziņus. (30.-50. gados Oregonas piekrastes ūdeņos bieži redzēja dīvainu dzīvnieku, ko iesauca par Lielo Klodu. Kuģa „Argo” kapteinis bija pārliecināts, ka Kloda galva līdzinājās kamieļa galvai, bet acis likās kā taisītas no stikla.) Pie otrās grupas pieskaitīja dzīvniekus, kas arī bija līdzīgi Klodam, tikai ar mazām actiņām un izaugumiem iz galvas, kas atgādināja žirafes radziņus. Trešā grupa bija čūskveidīgi briesmoņi, kā tas, ko sastapa Keriota līcī (Britu Kolumbijā). 1951. gadā zvejnieki te pamanīja 40 pēdas garu radījumu pelēkzaļā krāsā. Uz tā muguras atradās asa peldspura, kā mencai, taču sasniedza pēdas augstumu.

„Pagaidām nav izdevies liet gaismu uz jūras briesmoņu mīklu, - Leblonds saka. – Taču, izpētot pēdējās aculiecinieku liecības, es pārliecinājos, ka eksistē viena vai divas dzīvnieku sugas, kas pilnīgi nelīdzinās zinātnei zināmajām sugām”.

...Tajā 1984. gada janvāra rītā inženieris-mehāniķis Džims Tomsons ķēra zivis 5 jūdzes no Vankuvēras, Pēkšņi 200 pēdas no laivas izpeldēja kaut kāds, neparasts radījums. Garumā tas bija 20 pēdas, platumā – 2 pēdas. Radījumam bija noasināts, melns purns, lielas, nokarenas ausis, uz galvas radziņi. Uzvedās tas „diezgan kautrīgi”. Pēc Tompsona vārdiem, likās, ka „dzīvnieks bija izbrīnīts”, kad ieraudzīja viņu, un vēlējās „ātrāk pazust no šīs vietas”. Drīz tas devās uz jūras pusi, ātri kustoties „uz augšu un uz leju”.

Tomēr, kā man liekas, nevar dot garantiju šeit minēto liecību patiesumam. Cilvēki mēdz kļūdīties. Arī mānīties, viņi, kā mēs redzējām, tiem ir ne mazāk raksturīgi...

Apspriest forumā

Līdzīgi raksti :

» Klasika. Abrahams Merits (Abraham Grace Merritt)

Amerikāņu rakstnieks-fantasts Abrahams Merits ir dzimis 1884. gada 20. janvārī Beverlijā, Ņudžersijā, ASV. Miris 1943. gada 21. augustā. Tiek uzskatīts par vienu no fantāzijas žanra „tēviem-dibinātājiem”.Merits bija profesionāls...

» Vērts iepazīt. Skots Linčs (Scott Lynch)

Skots Linčs (dz. 1978. gada 2. aprīlī) ir amerikāņu rakstnieks-fantasts, kas visvairāk pazīstams ar savu romānu ciklu "Džentlmeņi-nelieši". Seriāla pirmo romānu "Loka Lamora viltības" viņš saraksta 2004. gadā, bet 2006. gadā tas...

» Marsieši - tie esam mēs.

Reja Bredberija stāstu krājuma krievu valodā "Mēs - neredzamās katedrāles galdnieki" tulkotāja Arama Oganjana (Armēnija) pēcvārds. Krājumu veido no dažādiem avotiem ņemti rakstnieka agrīnie stāsti un, pēc visa spriežot,...

» Valstis, kas nogādājušas kosmosā mākslīgi radītus ķemeņus.

Pirmo, sekmīgo startu uzskaitījums. Ieskaitot startus kādas valsts teritorijā. Pirmie 20 gadi.1942. gada 3. oktobris. V-2 ceturtais izmēģinājuma lidojums (Vācija), palaišanas vieta , suborbitāls lidojums, maksimālais augstums 97 km (pēc...

» Kosmiskās ēras mītu radītāji. Kādēļ "Mēness sazvērestība" nav dzīvotspējīga._2

Antona Pervušina raksts no žurnāla "Mir fantastiki" 2016. gada aprīļa numura. Nobeigums. No kuģu "Apollo" lidojumiem ir pagājis gandrīz pusgadsimts, taču strīdi par to, vai amerikāņi ir bijuši uz Mēness, nerimst, bet kļūst arvien...