ils

Priekšvārds tāda paša nosaukuma 21. gadsimta zinātniskās fantastikas antoloģijai. Prēmijas "Locus" un "Hugo".

Iepazīstieties: zinātniskās fantastikas ceturtā paaudze.

Pirms gada es strādāju pie grāmatas "Konstruējot bezgalību" («Engineering Infinity»), stāstu krājuma, kura uzdevums bija vispusīgu aplūkot jautājumu, kas ir zinātniskā fantastika XXI gadsimta otrajā desmitgadē. Šīs grāmatas ievadā es lietoju terminu "zinātniskās fantastikas" ceturtā paaudze" un izteicu domu, ka ZF pēc parādīšanās dienas gaismā ir izgājusi caur pieaugšanas un brieduma periodiem un tagad ir ienākusi pēcdeficīta fāzē, ko raksturo neticama daudzveidība un pilnība.

Ieviešot terminu, es vēlējos tikai pasvītrot mūsdienu zinātniskās fantastikas dziļumu un daudzveidību no vienlaikus gan lasītāju, gan autoru redzes viedokļa, kā arī parādīt tās plašumu un sistemātiskumu, kas izpaužas stilā, tēmās, anturāžā utt. Vispār, viss ir lieliski, darbs radošajā laboratorijā kūsā! Taču, kas krājums "Konstruējot bezgalību" devās uz tipogrāfiju, pienāca laiks ķerties klāt citiem projektiem, un es pēkšņi sapratu, ka termins "ceturtā paaudze" lieliski der, lai aprakstītu vēl vienu procesu, kas notiek žanrā.

Zinātniskās fantastikas sabiedrība ir - kaut kur nevesela subkultūra. Tā ir pārāk pārņemta ar savu bojā eju, un zinātniskās fantastikas izdošanas beigām. Tik ļoti pārņemta, ka viņai jau ir goda lieta ar monotonu regularitāti ziņot, ka tā mirst, drīz nomirs un vispār, tā jau ļoti sen ir beigta. Neesmu pārbaudījis, taču esmu pārliecināts, ka mans labais draugs un kolēģis Gārdners Dozuā šo faktu konstatē gandrīz katrā priekšvārdā trīs desmit "labākais šogad" antoloģijās, ko viņš ir sastādījis, sākot ar 1977. gadu līdz mūsu dienām. Tas nav tāpēc, ka Gārdners Dozuā ir tik depresīvs tips, ne tāpēc, ka viņš izbauda mūsu kopējās lietas bojā eju. Bet tāpēc, ka zinātnisko fantastiku, kā es nesen sapratu, nogalina zinātne.

Tā nav pēdējo gadu tendence - tā ir bijis vienmēr. Kādā veidā? Tādā: katru dienu zinātnieki iet uz darbu un izvirza jaunas hipotēzes, publicē jaunus materiālus un atklāj jaunus faktus. Informācijas bāze, uz kuras rakstnieki-fantasti ceļ savus darbus, nemitīgi līgojas un mainās, tā tam arī jābūt. Tas ir lieliski un apbrīnojami, diezin vai kāds rakstnieks-fantasts uz planētas iedrošināsies par to sūdzēties. Taču nemitīgais faktu brāziens ir romantikas ienaidnieks, bet zinātniskajai fantastikai kā literatūrai, lai izdzīvotu, romantika ir vitāli nepaciešama.

Paņemsim, piemēram, Marsu. Amerikāņu biznesmenis, astronoms un matemātiķis Persivals Lovels bija sajūsmā par itāļu astronoma Džovanni Skiaparelli zīmējumiem, iemīlējās šajā planētā un daudz izdarīja, lai popularizētu Marsa kanālus. Tas pasaules redzējums, pilnīgi loģisks no tā laika zinātnes redzes viedokļa, kļuva par pamatu Edgara Raisa Berouza „Marsa princesei”, kas apraksta Heliumu – milzīgus plašumus, kas plešas izžuvušo jūru vietā, to apdzīvo tarki, tas ir dekorācija Zemes cilvēka Džona Kārtera piedzīvojumiem, kas pilni divcīņām un gravitācijas pārvarēšanas. Ap 1964. gadu tāds pasaules redzējums jau bija novecojis, to aizskaloja faktu paisuma vilnis, to izsauca tas, ko noskaidroja automātiskā starpplanētu stacija ‘Mariner”, kas paņēma Marsa grunts paraugus. Bet 70. gadu beigās, pateicoties „marineriem”, „vikingiem” un „vojadžeriem”, Heliuma tēls galīgi sabruka pīšļos, atstājis mūs ar pašreizējo priekšstatu par Marsu, kā par bezgalīgu, izbalējušu tuksnesi, ka patiešām piebeigs, ko vien iespējams.

Neteiksim, ka zinātniskā fantastika necentās zinātnes mesto izaicinājumu patiešām pieņemt. Centās un dara to līdz šim. 1980. gados vētrainā straumē plūda romāni (visizcilākie piederēja Kima Stenlija Robinsona spalvai – runa ir par viņa bargo un pamācošo „Marsa triloģiju”), kuru autori tomēr centās Marsu padarīt par vietu, ko apdzīvo cilvēki, - ļoti bīstami, taču pilnībā piemērotu romantikai un piedzīvojumiem, par vietu, kas varētu kļūt par nākošām mājām cilvēcei. Šo pašu stafetes kociņu satvēra Gregs Bīrs ar grāmatu „Marsa kolonizācija” un Terijs Bisons ar „Ceļojumu uz sarkano planētu”, kā arī daudzi citi rakstnieki.

Kā tas viss iepriekš teiktais saistās ar ceturto paaudzi? Esiet iecietīgi, pacietieties vēl mazliet. Uzskata, ka tad, kad 1984. gadā tika iespiests Viljama Gibsona „Neiromants”, kas nejauši sakrita ar revolūciju priekšstatos par Marsu, tas pārslēdza zinātnisko fantastiku no tehnoloģiskās un fokusētu uz ārieni, uz tādu, kas ieskatās kibertelpā un pat zemapziņā. Kiberpanks atnāca pie mums no ielām, un tā koncentrēšanās uz kibertelpu piespieda rakstniekus pagriezties prom no fiziskās pasaules un no zinātniski-fantastiskajiem lidojumiem uz zvaigznēm – tikai pirms pāris desmitgadēm tādu situāciju nevarēja pat iedomāties. Gāja gadi, krājās informācija, ceļojumi uz zvaigznēm sāka likties arvien grūtāk izdarāms pasākums, pat vienkārši atstāt mūsu planētu – tas jau sāka izskatīties kā pārgalvība, tāpēc zinātniskā fantastika pārorientējās uz Zemes tēmām, kas, starp citu, palīdzēs mums kādreiz mest izaicinājumu kosmosam.

Nav grūti saprast, kāpēc tā ir noticis. Optimisma uzplūdi, kas bija saistīti ar pirmā pavadoņa, suņa-kosmonauta Laikas, Nila Ārmstronga, „Apollo-11”, „Voyager”, orbitālās, kosmiskās stacijas „Skylab” laikmetu jau tā bija paguvuši atplūst, bet te vēl 2003. gadā katastrofu cieta šatls „Columbia”. Šis moments daudziem no mums nozīmēja romantisko sapņu par nākotni beigas, krahs priekšstatiem par to, kā mēs kādreiz atstāsim dzimto planētu un trauksimies uz tālām pasaulēm. Jaunie stāsti arvien biežāk vēstīja par cilvēci, kas piesaistīta Zemei, kur visa kosmiskā pētniecība aprobežojas ar robotu sūtīšanu uz citām planētām un automātiskajām pētniecības stacijām vai cilvēces apziņas pārnešanu uz mākslīgiem nesējiem. Visai praktiska zinātniska nākotne.

Tomēr, tajā pašā laikā fantastika neiztiek bez zinātnes un iztēles romantizēšanas, tā stāsta par mūsu iemīlēšanos rītdienā. Ar ceturtās paaudzes atnākšanu (redziet, es tomēr esmu atgriezies pie šīs tēmas!) parādījās jauns sižetu paveids, kuros mums atrodas vieta, ja (pagaidām), ne starp zvaigznēm, tad vismaz mūsu dzimtajā Saules sistēmā. Šie sižeti zināmā mērā veltīti modelēšanai un konstruēšanai. Tie vēstīja par vareniem dzinējiem un mazizmēra kuģiem, par sīkām kolonijā, un ar gaisu piepūstiem pūšļiem, kas dodas uz Mēnesi, Marsu, caur asteroīdu joslu, garām pārsteidzoši lielajam Jupiteram un tālāk, attālākajos un aukstākajos kosmosa stūriem. Šis sižets kalpo par fonu milzīgam daudzumam fantastisku stāstu, kas publicēti pēdējo sešu gadu laikā, un uzplaukst kā krāšņs zieds vērienīgos romānos, tādos kā Džeims S. A. Korija „Leviatāna mošanās” un satriecošajā Kima Stenlija Robinsona „2312.”. Šie sižeti ir pilni romantikas, piedzīvojumu un mīlestības uz zinātni un mūsu Saules sistēmu. Tie ir zinātniskās fantastikas ceturtās ēras stāsti.

Tātad mēs atkal esam atgriezušies pie šīs grāmatas. „Bezgalības mala”, kā arī liecina tās nosaukums, lielā mērā sasaucas ar antoloģiju „Konstruējot bezgalību”. Tā ir ceturtās paaudzes grāmata. Tajā ir savākti stāsti, kur darbība vienmēr notiek industriālā un kolonizētā Saules sistēmā laikos, kad lidojumi uz tālām zvaigznēm vēl tikai vīd pie apvāršņa, bet dzīve eksistē pagaidām tikai pašos siltākajos kaktiņos mūsu zvaigznes tuvumā, kā arī pašos aukstākajos un tālākajos mūsu pašu planētas punktos. Turklāt atsevišķi stāsti var jums likties gaišāki, citi – drūmāki, taču tie visi ir atzīšanās mīlestībā mūsu mājām, mūsu nākotnei un zinātniskajai fantastikai. Turklāt tā nav pēdējā atzīšanās.

Džonatans Strens,

Perta, Rietumaustrālija.

http://knizhnik.org/sbornik/kraj-beskonechnosti/1

Pirmais, minētais krājums.

https://www.amazon.com/Engineering-Infinity-Jonathan-Strahan/dp/1907519521

Rubrikas: literatūra
Apspriest forumā

Līdzīgi raksti :

» Sērga.

Īsākais tulkotais stāsts no "Mir fantastiki", 2015. gada 3. numura.Mēs ar mammu zvejojam upē zivis. Saule gandrīz ir nosēdusies un zivis kā piedzērušās. Viegls medījums. Debesis koši sarkanas un tāda pati nokrāsa mammas ādhai:...

» Franču zinātniskās fantastikas īsa vēsture. Ievads.

I. Naiģenkova monogrāfija. Raksts tapis 21. gadsimta sākumā, protams, tagad mēs pazīstam franču fantastiku nedaudz labāk, taču Latvijā, cik zinu, „pazīšana” ir palielinājusies tikai ar vienu autoru – Bernāru Verbēru (romāni...

» Kucēnu kari.

Borisa Ņevska raksts no žurnāla "Mir fantastiki", 2016. gada jūlija numura.Mēs jau ne reizi vien esam rakstījuši par "Bēdīgajiem kucēniem" - amerikāņu fendomā esošu grupu, kas torpedē pašu autoritatīvāko fantastikas prēmiju...

» Vērts iepazīt. Nensija Kresa (Nancy Kress)

Savus izsmalcinātos un asos stāstus Nensija Kresa sāka publicēt jau septiņdesmito gadu vidū, no tā laika tie bieži parādās žurnālu "Asimov's Science Fiction", "The Magazine of Fantasy & Science Fiction", "Omni", SCI FICTION un citu...

» Kosmosa [ziepju] ōpera

Ne reizi vien līdz apnikumam (jums) esmu stāstījis, ka bērnībā dikti aizrāvos ar lasīšanu. It sevišķi – zinātnisko un ne tik zinātnisko fantastiku. Viens no mīļākajiem brīžiem bija tad, kad paņēmu rokā iepriekš neredzētu...