ils

Padomju slepenā, kosmiskās aizsardzības programma, kas tika slēgta naudas trūkuma dēļ.

Valērija Jerofejeva raksts.

10.03.2016

1976. gadā par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu ievēl Džimiju Kārteru. Viņš gandrīz uzreiz uzņem kursu, atsakoties no Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līguma galvenajiem principiem, sākot pastiprināt amerikāņu militāro klātbūtni kosmosā. Tas prasa no padomju valdības steidzamus atbildes mērus. Jo vairāk tāpēc, ka Kārtera kursu turpina viņa pēcteči prezidenta krēslā.

ASV prezidents Ronalds Reigans ar amerikāņu ūdeņraža bumbas „tēvu” Edvardu Telleru kaismīgi atbalsta SAI.

1983. gadā jaunais ASV prezidents Ronalds Reigans izziņo „Stratēģiskās aizsardzības iniciatīvas” (SAI) programmas startu, kas paredz kosmiskās bāzēšanās elementus. Masu informācijas līdzekļos šis projekts iegūst nosaukumu „Zvaigžņu karu plāns”. Amerikāņu administrācijas pieņemtā programma SAI faktiski nozīmē to, ka militārā sacensība starp divām pasaules lielvarām ir pacēlusies principiāli jaunā – kosmiskā – līmenī. Ar to pašu cilvēce pietuvojās pavisam tuvu šausmīgajiem trešā pasaules kara draudiem.

Asi sarežģījušās starptautiskās attiecības 1970-to gadu beigās piespieda PSRS vadību meklēt efektīgus ceļus, lai darbotos pretī „aizokeāna vanagu” projektiem. Šajā laikā pēc tiešiem PSRS vadības norādījumiem pilnīgi slepenā uzņēmumā ar nosaukumu „Centrālais, specializētais konstruktoru birojs” (CSKB), kas atradās ārzemniekiem slēgtajā pilsētā Kuibiševā (tagad - Samarā) sākās principiāli jaunu kosmisko objektu izstrāde. Programmu vadīja divkārtējs Sociālistiskā Darba varonis Dmitrijs Kozlovs.

Saskaņā ar atslepenotajiem plāniem, viens no galvenajiem pretsvariem amerikāņu „zvaigžņu karu” programmai bija jābūt perspektīvajam, jaunas paaudzes kosmiskajam kompleksam (KK): „Jantarj-4K2” („Cirkon”), „Jantarj-4KS2” („Beril”), „Jantarj-K1FKT” („Siluet”), „Jantarj-5K” („Orļec”). Vienlaikus notika lidojuma konstruktīvie izmēģinājumi jau metālā izgatavotajiem kompleksiem „Jantarj-4K1” un „Zeņit-6” ar uzlabotajām sistēmām („Zeņit-6U”). Uz zemes notika darbs ar citiem objektiem.

Par citiem „Jantarj” sērijas aparātiem rakstīts te (ar saitēm uz citiem padomju – krievu militārajiem pavadoņiem):

https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%AF%D0%BD%D1%82%D0%B0%D1%80%D1%8C_(%D0%BA%D0%BE%D1%81%D0%BC%D0%B8%D1%87%D0%B5%D1%81%D0%BA%D0%B8%D0%B5_%D0%B0%D0%BF%D0%BF%D0%B0%D1%80%D0%B0%D1%82%D1%8B)

1981. gadā CSKB tika pabeigts skiču projekts kompleksam „Cirkon-2”, kas bija paredzēts doto Zemes virsmas rajonu fotografēšanai ar augsti detalizētu apvidus izšķirtspēju. Komplekss tika nodrošināts ar operatīvu informācijas nogādāšanu nolaižamās kapsulās, bet aktīvas darbības periods sasniedza 90 diennaktis. Tika pieņemts arī PSKP CK un PSRS MP rīkojums № 915-272 no 1981. gada 16. septembra „Par raķešu kosmiskā kompleksa „Orļec” radīšanu”.

Lai palaistu „Cirkon-2” orbītā, tika izmantota nesējraķete 11K77 („Sojuz” modifikācija). Informāciju uz Zemi nogādāja 22 nolaižamās kapsulas, kas tika izstrādātas KK „Orļec” sastāvā. Vajadzības gadījumā KK „Cirkon-2” bija spējīgs veikt manevru, pārejot uz 140-160 kilometru augstu orbītu ar samazinātu aktīvās darbības laiku, funkcionējot šajā augstumā.

Turklāt viena no CSKB nodaļām, jau no 1979. gada strādāja, lai radītu konstruktīvi-komponējošās shēmas un aparatūras bāzi pilnīgi jaunam kosmiskajam kompleksam, kas dokumentos ieguva nosaukumu „KK „Safīrs””. Tā atšķirībai bija jābūt moduļu sistēmai, daudz lielākam darba resursam, plašam nodrošinošo raksturojumu diapazonam, vadīšanas un mērķuzdevumu risināšanas augstai operativitātei, jūtami augstākai borta enerģētikai.

„Safīrs” pret SAI.

Lai iepazītos ar CSKB iestrādnēm, vispirms ar „Safīru”, 1981. gada 11. augustā Kuibiševu apmeklēja liela partijas un valdības delegācija. Tās sastāvā bija PSRS Aizsardzības ministrs Dmitrijs Ustinovs, PSRS Kopējās mašīnbūves ministrs Sergejs Afanasjevs, šīs ministrijas 3. galvenās pārvaldes priekšnieks Jurijs Koptevs un virkne citu atbildīgu darbinieku.

Inspekcija augsti novērtēja uzņēmuma darbu pie kosmiskā kompleksa „Safīrs-K”, kas kopš 1981. gada kļūst par vienu no galvenajiem CSKB darbības virzieniem. Kā tagad redzams no atslepenotajiem CSKB dokumentiem, lai palaistu orbītā programmas „Safīrs” objektus, tika paredzēts izmantot divus transporta veidus: unificēto nesējraķeti 11K77 un kosmisko atspoli „Buran”. Pēdējam bija jānogādā orbītā, ne tikai novērošanas pavadoņus, bet arī vajadzības gadījumā bija jāatjauno to darba spējas, jāuzpilda pavadoņus ar degvielu, jāpārceļ kosmiskos aparātus citās orbītās kā arī jāveic daudzus citus uzdevumus. Šajā kosmiskajā sistēmā bija jāieslēdz daudzfunkcionālo izlūkošanas kompleksu „Safīrs-B”, kura sastāvā bija jāatrodas pastāvīgi ne mazāk par trim orbitālās novērošanas aparātiem.

Šo objektu darbību papildināja plašu lauku aptveroša kompleksās izlūkošanas vienība „Safīrs-C” (ne mazāk kā seši aparāti) un daudzfunkcionālu kaujas kosmisko kuģu „Streļec” eskadra, kuras sastāvā, atkarībā no starptautiskajiem apstākļiem, bija jāatrodas no 5 līdz 10 aparātiem. Tiem bija jākļūst par īstiem „kosmiskajiem tankiem” ar trīs cilvēku apkalpi, necauršaujamām bruņām un dažādu ieroču veidu apbruņojumu, tajā skaitā arī ar lāzeriem. Šī grupējuma darbību nodrošinātu sakaru pavadoņi, kosmiskie transportkuģi, kā arī informācijas vākšanas un apstrādes līdzekļi uz zemes.

Sistēmai „Safīrs-K” jau 1980-to gadu beigās bija jākļūst par pastāvīgas darbības, mainīga sastāva sistēmu, ātri reaģējošai uz militāri-politiskajiem apstākļiem pasaulē. Tās darbība bija iespējama pilotējamā variantā, pusautonomā režīmā (ar atsevišķām apmeklējuma ekspedīcijām), kā arī pilnīgi autonomā stāvoklī pēc sākumā ievietotas programmas, ko pēc vajadzības koriģētu ar komandām no Zemes. Informācijas nogādi uz pavadoņiem veiktu retranslators pa radiosakaru kanāliem vai tiešā pārraides režīmā uz informācijas savākšanas punktu.

Kas attiecas uz kosmiskajiem novērošanas aparātiem, tad tie varēja funkcionēt trīs režīmos: tiekot pasīvi saglabāti orbītā, parastā darba stāvoklī vai uzbrukuma atvairīšanas režīmā. Tika paredzēts, ka savā parastajā darba stāvoklī sistēmas „Safīrs” pavadoņi funkcionēs eliptiskās, stipri izstieptās orbītās, kas ļautu sasniegt augstu izšķirtspēju orbītas zemajos posmos (mazāk par 300 kilometru) ar plašu novērotās teritorijas aptveršanu augstajos posmos (vairāk par 1000 kilometriem).

Kosmiskās sistēmas „Safīrs” projekta veidošanu apstiprināja 1981. gada 20. novembrī kopīgā sešu Savienības ministru (Aizsardzības, Kopējās mašīnbūves, Aizsardzības rūpniecības, Elektroniskās rūpniecības, Rūpniecisko sakaru un Ķīmiskās rūpniecības) sēdē.

Projekta gals.

Kosmiskās sistēmas „Safīrs-B” galvenais izstrādātājs atkal bija CSKB. Lūk, kā pēc daudziem gadiem to atcerējās uzņēmuma galvenais konstruktors Dmitrijs Kozlovs: „Lai iepazītos ar darbu pie jaunākajām kosmiskajām sistēmām, 1986. gada aprīlī pilsētā ieradās PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs. Taču apskatīt objektus tieši rūpnīcā un kaut ko uzzināt par tiem viņš neapguva. Ģensekam izrādījās svarīgāki darbi. Turpmāk Gorbačovs aktīvi piedalījās projekta „Safīrs” apspriešanā sanāksmē Ļeņinskas pilsētā (tagad – Baikonura), 1987. gada maijā, apsolot tam atjaunot iepriekšējo finansēšanas apjomu. Taču rezultāts bija tāds, ka viņš solījumu neizpildīja, rezultātā darbs pie „Safīra” tā arī palika projektēšanas stadijā. Reālā stadijā šis SAI pretdarbības programmas projekts tā arī netika realizēts, kaut arī darbi pie tā turpinājās līdz pašām Padomju Savienības eksistēšanas beigām”.

Kaut arī 1980-to gadu beigās daudzi kosmiskie aparāti, kas ietilpa kompleksā „Safīrs”, jau bija pilnīgi gatavi, lai veiktu izmēģinājumus, projekta likteni noteica kopējais ekonomiskais pagrimums, kas tajā laikā skāra visu mūsu valsti. Tomēr Krievijas kosmiskās rūpniecības veterāni joprojām uzskata, ka pat tādos apstākļos pilnīgi bija iespējams novest darbus pie projekta līdz loģiskām beigām. Taču tā laika vispārējā deficīta apstākļos valsts vadība lēma priekšroku dot daudz lētākajiem „Orļeciem” un „Cirkoniem”, to radīšanai tika virzīti visi materiālie resursi un finanšu līdzekļi. Rezultātā, 1991. gadā programmu „Safīrs” slēdza.

http://historylost.ru/2016/03/10/otvet-zvyozdnyim-voynam/

Par citu PSRS militāro kosmisko kuģi „Zvezda” (1960-to gadu projektu) var lasīt šeit. Kas attiecas uz doto projektu, tad Vikipēdijā par to nekas nav atrodams. Par to, ko birojs darīja no 1970-tiem līdz 1990. gada vidum, nav ne vārda.

https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D0%BE%D1%8E%D0%B7_7%D0%9A-%D0%92%D0%98

Rubrikas: kosmoss politika vara
Apspriest forumā

Līdzīgi raksti :

» Valstis, kas nogādājušas kosmosā mākslīgi radītus ķemeņus.

Pirmo, sekmīgo startu uzskaitījums. Ieskaitot startus kādas valsts teritorijā. Pirmie 20 gadi.1942. gada 3. oktobris. V-2 ceturtais izmēģinājuma lidojums (Vācija), palaišanas vieta , suborbitāls lidojums, maksimālais augstums 97 km (pēc...

» Trīspusējā komisija: globālās klaušas.

Mūsu žurnāls jau visai sīki ir stāstījis par vienu no pašām ietekmīgākajām pasaules politikas aizkulišu struktūrām - Bilderbergas klubu. Šodien runa būs par tam radniecīgo Trīspusējo komisiju, ko sauc arī par "Trilaterāli"....

» Pēdas vēsturē. Boriss Anibāls

Boriss Anibāls (Annibāls), īstajā vārdā Boriss Aleksejevičs Masainovs (1900-1962) ir krievu, padomju žurnālists, apskatnieks, literatūras kritiķis, dzejnieks un rakstnieks-fantasts.Viņš dzimis 30. janvārī (pēc jaunā stila - 11....

» Fantastika Francijā ir smalka lieta.

Ceļvedis tiem, kuri ar autostopu ceļo pa franču fantastiku.The hitch-hiker’s guide to French Science-Fiction by Jean-Claude Dunyach2003. gada raksts.Franču fantastikai bija slavena vēsture (vai atceraties Žilu Vernu?), ceru, ka to priekšā...

» Nākamajās "Zvaigžņu karu" filmās mirušo Keriju Fišeri digitāli neatdzīvinās

Top of FormBottom of FormTop of FormBottom of Form16.janvāris 2017  Pēc aktrises Kerijas Fišeres nāves kinostudija "Disney" digitāli neatdzīvinās viņas tēloto princesi Leju nākamajās "Star Wars" ("Zvaigžņu kari") filmās,...