• Par mums
  • LatCon
  • Pēdīgie čuksti
  • Lapu nosaukumi
  • Femuāru jaunumi

Lai jauka diena visiem, kas še ienākuši!

„Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrība" (LFFB) dibināta 2000. gada 15. janvārī. Pasaulē līdzīgas biedrības pastāv jau kopš 1950-tajiem gadiem. LFFB biedrus vieno aizraušanās ar fantastisko literatūru, bet tāpat ir arī spēļu fani ("Magic - The Gathering", Warhammer, RPG, Internet tīkla un e-pasta spēļu cienītāji), kino cienītāji, lomu spēļu dalībnieki, mākslinieki, mūziķi un vēl daudz kas cits.

Viss teksts
    • mausns's Avatar
    • LatCon 2017 provizorriskā programma
    • 21.aprīlis 17.00 Pasākuma atklāšanas runas 17.15 - 18.00 - 18.15 - 19.00 - Latviešu valodā iznākušās lomu spēles grāmatu "Fiasko" prezentēs Guntis Veiskats...
    • Autors mausns
    • mausns's Avatar
    • LatCon 2017
    • Šogad latCon notiks 21. un 22. aprīlī Rīgas Centrālās Bibliotēkas telpās Brrīvības ielā. Tur pat, kur pagājušo gadu. Viss notiksies piektdien un sestdien....
    • Autors mausns

Lapas nosaukumu skaidrojošā vārdnīca tiem, kam ir problēmas ko saprast.
Fotogrammas - fotogrāfijas vien ir, latviešu valodas vecvārds. Tās, kas izdalītas atsevišķā grupā un redzamas lapas augšējā malā, ir oficiālās. Burziņā var veidot savas fotogrammu galerijas.
Bibliotēka - vieta, kur glabājas iespiesti, citādi veidoti rakstu darbi grāmatu formā.
Foliants - sinonīms vārdam grāmata. Analogs.

Viss teksts
ils
"Atnācēji".
Skumja filma par pirmo kontaktu ar
citplanētiešiem. Stāsts par to, kā uz Zemes 12
vietās nolaižas ci ... Autors ils
ils
Ak šie tulkojumi
Man nekad nav paticis, ka, tulkojot
daiļliteratūru, tulkotāji izmaina varoņu
vārdus, it kā ar domu, ... Autors ils
ils
Zvaigžņu karu 7.sērija
Vakar biju uz "Zvaigžņu kariem: Spēks mostas".
Cerības attaisnoja, jo bija klasiskās
triloģijas garā ... Autors ils
mausns
Mazas pārdomas citplanētiešu un tamlīdzīgu būšanu sakarībā
Ļoti aktīvi ir sasparojušies ufologi ar savām
pārdomām un runām par kontaktiem ar
citplanētiešiem. Z ... Autors mausns
Meklēt
Rubrika: rakstnieki Kopā atrasti 524 ieraksti.

Milēna Zavoičinskaja dzimusi pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū Prāgā, militārpersonas ģimenē. Sešus bērnības gadus viņa pavadīja Ziemeļosetijā Ordžokinidzes pilsētā (šobrīd Vladikaukāza). Pēc tam pieci gadi pagāja Mongolijā – Bulgānā, Ulanbatorā un Ševi-Gobi. No 1985.gada viņa dzīvojusi Maskavā. Milēna beigusi universitāti kā ekonomists-mārketologs, un vēlāk gandrīz ieguvusi arī otru augstāko izglītību, kas gan nav pabeigta, kā angļu valodas lingvists-tulks. Arī vienīgā darba pieredze viņai ir saistīta ar specialitāti – finanšu un vērtspapīru tirgu. Par rakstnieces karjeru viņa nekad īpaši nebija domājusi, lai gan jau skolas gados rakstījusi nelielus stāstiņus par dabu un dzīvniekiem, un vidusskolas laikā viņai paticis rakstīt sacerējumus. Bet, atrodoties otrā bērna kopšanas atvaļinājumā, Milēna izlēma, ka jāatrod sev kāds vaļasprieks, kura realizācijai nav jāiet laukā no mājas. Un tā 2012.gadā internetā parādījās viņas pirmais romāns „Aleta”, kuru jau 2013.gadā izdeva.

Tātad rakstīt autore sākusi relatīvi vēlu, kas viņas darbiem noteikti ir nācis tikai par labu. Un viņa raksta nevis ar pseidonīmu, bet ar savu īsto vārdu un uzvārdu.

Rubrikas: rakstnieki

Autora "lasīšana" Nacionālajā bibliotēkā, 2017. gada 3. februārī.

Ko rakstnieks iegūst, uzrakstot grāmatu? Rakstnieks raksta par to, kas viņam ir svarīgi. Kad grāmata nonāk pie lasītāja, viņam ir iespēja pārliecināties, cik cilvēkiem liekas svarīgas arī autora domas, tad rodas sajūta, ka tu vairs neesi tāds viens. Tieši tas pats attiecas arī uz tikšanos ar citiem rakstniekiem šajā žanrā. Tu saproti, ka neesi viena tāda pati „dīvaine”. Tā ir kopības sajūta, gluži kā ģimenei. Nav tā, ka esam konkurenti, kas viens otram pārgrauzīs rīkli, lai aizskrietu otram priekšā, aizliktu priekšā kāju. Viņai apkārt ir draudzīgi kolēģi, ar kuriem vienmēr var parunāt.

Autora "lasīšana" Nacionālajā bibliotēkā, 2017. gada 3. februārī.

Viņas apzinātās dzīves laiks, sākot no bērnības, ir saistīts ar grāmatām. Liela loma tam saistījās arī ar to, ka viņa bija visai spītīga, neparko nevēlējās darīt to, kas viņai nepatika. Taču viņas māte izgudroja viltīgu gājienu: palasīs priekšā grāmatu, kamēr meita zīmēs nīsto, mājas darbā uzdoto. Izrādījās, ka šī grāmata bija "Gredzenu pavēlnieks". Tās bija pilnais teksta variants un meitene tā aizrāvās, ka pat nepamanīja, kad uzdoto bija uzzīmējusi. Viņa bija gatava kaut visai klasei zīmēt, lai tikai varētu klausīties Tolkina romānu. Tā, lasot priekšā grāmatu, meitai pildot mājas darbus, tika izlasīts viss "Gredzenu pavēlnieks" un tagad tā ir Lauras mīļākā grāmata, ko viņa pārlasa katru gadu. Kad citiem jau bija pilnīgi apnikusi šī regulārā grāmatas pārlasīšana, tika lasītas arī citas grāmatas, bet Laurai interesēja, kas varētu ar varoņiem notikt tālāk. Iemācījusies rakstīt, viņa ķērās pie "Gredzenu pavēlnieka" turpinājuma. Kaut kur vēl mājās glabājas šis viņas pirmais mēģinājums kaut ko uzrakstīt. Pēc tam nāca "apsēstība" ar Hariju Poteru. Viņa skrēja no rītiem pie pastkastītes, cerot, ka tur būs aicinājums braukt uz Cūkkārpu. Tad viņa rakstīja turpinājumus Potera piedzīvojumiem, līdz 11 gadu vecumā, pirmo reizi viņa iesāka rakstīt pati savu darbu. Viņa bija iespaidojusies no franču rakstnieces Flāvijas Bužores (Flavia Bujor), lasot un uzzinot, ka viņa pirmo grāmatu izdevusi, būdama pusaudze. Ja viņa 12 gadu vecumā var uzrakstīt grāmatu, ko pēc tam tulko kādās divdesmit valodās, kāpēc to nevar Laura? Viņa sāka rakstīt, turklāt nevis kādu īsāku stāstu, bet uzreiz - romānu. Tajā laikā viņai vēl nebija nekādu profesionālu zināšanu par rakstniecību, nezināja, kā veidot stāstījuma kompozīciju utt. Viņas idejas pašai pēc nedēļas vairs nelikās tik svaigas, tāpēc rakstīšana sākās no jauna. Tomēr tas bija ceļš līdz pirmās, īstās grāmatas sarakstīšanai. Protams, ja nebūtu bijusi laimīga sakritība, iespējams, būtu viss iegrozījies savādāk. "Pūķa dziesmu" viņa rakstīja vairākus gadus un būtu rakstījusi vēl. Viņa uzzināja par konkursu, ko tajā gadā pirmo reizi rīkoja izdevniecība "Zvaigzne ABC". Literatūras konkurss bērnu un jauniešu grāmatām sākumā likās neaizsniedzams, ko tāds skuķis no skolas sola var likt pretī droši vien jau zināmiem autoriem. Taču romāns jau bija tuvu beigām. Arī ģimene viņu pabakstīja, nekas briesmīgs taču nenotiks, ja piedalīsies. Tā nu viņa sasparojās, jo vēlēšanās ieraudzīt savu grāmatu bija liela. Viņa pabeidza grāmatu, salaboja, ievadīja tekstu datora. Laura raksta ar roku kladēs, tā viņai ir labāk, bet izdevniecības nav priecīgas, ja viņām iesniedz ar roku rakstītus darbus.

Rubrikas: rakstnieki

Džeimss Vaits piedzima 1928. gada 7. aprīlī Belfāstā (Ziemeļīrijā). Tur pat, dumpīgajā Apvienotās Karalistes provincē, viņš pabeidza sākumā sākuma, bet pēc tam vidusskolu (ar tehnisko novirzienu), pēc tam viņš sāka strādāt. Sākumā kā vienkāršs pārdevējs, tad izauga līdz vecākajam menedžerim apģērbu veikalos un šūšanas ateljē. No 1966. gada līdz 1984. gadam viņš kalpoja vietējā aviobūves firmā, galvenokārt nodarbojoties ar reklāmu.

Vaita pirmais stāsts — «Assisted Passage» — tika publicēts 1953. gadā. Taču slavu viņam, protams, atnesa darbu cikls par gigantisku kosmisko hospitāli, ciklu apvienoja viens varonis, doktors Konvejs. Tā ir ciklopisku izmēru būve kosmosā, kas sadalīta 384 „klājos”, karājas kaut kur galaktikas nomalē, un zināmā mērā pati pārstāv apdzīvotu galaktiku, tāpēc ka eksotiskākus pacientus vēl nav saticis neviens ārsts literatūras vēsturē!

Olga Gromiko ir dzimusi Ukrainā pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās. Jau bērnībā viņas ģimene pārcēlās uz Baltkrieviju, kur Olga Gromiko beidza universitāti kā mikrobiologs, un kādu brīdi pat strādāja specialitātē. Viņa arī šobrīd dzīvo Minskā, ir Baltkrievijas pilsone un raksta krievu valodā.

Olga Gromiko starp krieviski lasošajiem ir ārkārtīgi populāra autore, ar ļoti plašu cienītāju loku. Vienlaikus viņa ir arī ļoti ražīgi rakstoša autore, kura tikusi regulāri publicēta, sākot jau no 2003.gada.

Lielākoties autore rakstījusi humoristiskās fantāzijas žanrā, bet viņas spalvai pieder arī ne viens vien dzejolis, lai gan tie viņai nav īpaši populāri. Pilnu viņas darbu sarakstu nemaz neminēšu, jo tas aizņemtu pārāk daudz vietas. Bet pirmie iznākušie darbi viņai bija „Belorijas ciklā” sērijā „Ragana” („Ведьма”). Tas sastāvēja no četrām sižetiski saistītām grāmatām „Profesija: ragana” („Профессия: ведьма”), „Ragana-sargātāja” („Ведьма-хранительница”), „Virsragana” („Верховная Ведьма”), „Raganas stāsti” („Ведьмины байки”). Ar šo sēriju tematiski saistītas vēl divas grāmatas „Uzticamie ienaidnieki” („Верные враги”) un „Belorijas hronikas” („Белорские хроники”). Vēl te varētu pieskaitīt arī dažādus atsevišķus stāstus par un ap jau apskatītajiem varoņiem.

Lauru Dreiži pirmo reizi satiku tad, kad iznāca viņas pirmā grāmata „Pūķa dziesma” un šo gadu laikā pulka daudz reižu esam tikušās Rīgas Centrālās bibliotēkas organizētajos pasākumos gan bibliotēkā, gan ārpus tās.  

Šis ir vairāku literāro tikšanās reižu sarunu konspekts.        

Sāksim ar ļoti eksistenciālu jautājumu - kas Tu esi?

Es esmu tipisks dvīnis, dzīvoju pretrunās – no vienas puses man šausmīgi nepatīk cilvēku pūļi, no otras, es izbaudu klātienes tikšanās ar lasītājiem un skaļus koncertus. Man ļoti patīk negaiss, bet tajā pašā laikā, negaisa naktī es slēpjos zem segas un esmu pilnīgā panikā. Reizēm esmu ļoti klusa un nevaru no sevis ne vārdu izdabūt, tajā pašā laikā es rakstu grāmatas, runāju ar cilvēkiem un tas nemaz nav tik briesmīgi kā man agrāk likās. Es dzīvoju starp realitāti un iztēles pasaulēm. Dzīvoju grāmatās un literatūrā no agra vecuma un, pirms vēl es iemācījos lasīt, grāmatas man bija ļoti mīļas. Ģimenē tika ieaudzināts, ka grāmata – tas ir kaut kas vērtīgs un diezgan agri es sāku arī rakstīt. Viss, ko es daru – rakstu, tulkoju, rediģēju grāmatas – ir saistībā ar rakstīto vārdu. Tā ir lieta, bez kuras es savu dzīvi nevaru iedomāties un, ja man jautā: “Kāpēc tu raksti?”, es tikpat labi varu pajautāt citiem – kāpēc jūs elpojat?

Rubrikas: rakstnieki

Freds Saberhagens (pilnā vārdā – Frederiks Tomass Saberhagens) ir amerikāņu rakstnieks-fantasts, autors vienām no pašām populārākajām grāmatām zinātniskās fantastikas, fantāzijas un vēsturiskās fantastikas stilā. Viņš ir dzimis 1930. gada 18. maijā, Čikāgā. Beidza Raita-juniora koledžu Čikāgā. Pirms sācis rakstnieka karjeru, dienējis ASV GKS, strādājis civilajā kā elektronikas tehniķis, vienlaikus ar to rakstījis un rediģējis zinātniskos un tehniskos rakstus Britannica enciklopēdijai (no 1967-1973). 

Margarita Poļakova, spriežot pēc aprakstiem, šobrīd ir kundze mazliet virs četrdesmit, un dzīvo Krievijā, Penzā (kas varētu arī nebūt patiesība, ļoti iespējams, ka viņa dzīvo pašā Maskavā).

Šo autori es uzskatītu par diezgan pretrunīgu. Jā, viņa neapšaubāmi ir pietiekami talantīga, un viņas darbi ir lasīšanas vērti. Bet man ir žēl, ka savu talantu viņa izmanto sava diezgan „izskalotā” saprāta robežās. Viņa ir neapšaubāms totalitāras Lielkrievu Impērijas fans, kas brīžam ļoti spilgti atspoguļojas arī viņas darbos.

Kopumā Margarita Poļakova nav uzskatāma par bieži un daudz publicētu autori. Līdz šim viņai ir izdotas tikai četras grāmata. Vēl ne viena vien ir uzrakstīta, bet tālāk par Samizdatu (www.samlib.ru) nav tikusi. Viņa ir izmēģinājusi sevi mūsdienu mīlestības romānā, dzejā, rakstot grāmatas bērniem, fantāzijas žanrā, un žanrā, kuru varētu nosaukt par „alternatīvo vēsturi”. Īpaši mīļš viņai acīmredzot ir tieši alternatīvās vēstures žanrs, un interesanti, ka viens no viņas romānu varoņiem ir arī mūsu pašu vēsturē pēdas atstājušais Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers – viņam par godu šobrīd rakstās jau otrais romāns...

Rubrikas: rakstnieki

Ļoti iespējams, ka krievu fantāzijas žanra lasītāji šo vārdu pat nebūs pamanījuši. Viņa nav bijusi atrodama nekādos topos ne piecdesmitniekā, ne simtniekā. Raksta arī ne pārāk bieži un daudz, un tomēr cienītāju viņai netrūkst, un es arī būšu to skaitā.

Jūlija Fedotova ir viena no noslēpumainākajām krievu mūsdienu autorēm. Nekur par viņu pašu neko neesmu atradusi. Vienīgi, lasot viņas grāmatas, man radās priekšstats, ka viņa pati visdrīzākais ir saistīta ar Krievijas akadēmisko vidi. Meklējot internetā pēc vārda, uzvārda un tēvavārda, visticamākās kandidātes, manuprāt, bija – viena mākslas zinātniece, un viena ģeoloģijas zinātņu kandidāte. Lai gan par to nebūt neesmu pārliecināta – par šo abu sieviešu literārajiem mēģinājumiem dzīves aprakstos nebija ne vārda.

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Lejuplādēju no www.

Vērtējums: 4.75/5

Manas pārdomas

Trīs durvis un trīs lozes jeb trīs (varētu debatēt arī, ka četri) cilvēki, kuriem, pašiem to neapzinoties, lemts ņemt dalību misijā, lielākā nekā pati dzīve vai viens indivīds!

Ceturtdien, 19. janvārī, plkst. 14.50 Rīgas Centrālās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļa aicināja uz cikla „Autors meklē lasītāju, lasītājs - autoru” 2017. gada pirmo tikšanās reizi. Ciemos bija rakstniece Ilze Liliāna Millere.

Pasākums notika Dzejas lasītavā, Brīvības ielā 49/53, 7. stāvā. Vismaz sākās tur, mazā telpa bija pārpildīta, taču pēc kādām minūtēm desmit-piecpadsmit skolotājas uz tikšanos atveda vēl vienu klasi un steigšus vajadzēja izdomāt risinājumu. Par laimi 2. stāvā nekādi pasākumi nenotika un visi pārcēlāmies uz turieni.

Sākumā Ilze Liliāna Millere, kuru mēs sākumā pazinām ar uzvārdu Muižzemniece pastāstīja par savām sarakstītajām grāmatām. Pirmo, mazo grāmatiņu viņa bija sarakstījusi 9 gadu vecumā. Pareizāk sakot, pasaciņu, kas viņas vecākiem tā iepatikās, ka viņi nolēma, jāizdod. Taču tiklīdz izdevniecības uzzināja, ka to sarakstījusi maza meitenīte, atmeta atpakaļ nelasot. Tomēr grāmatu viena izdevniecība ("Jumava") riskēja publicēt un pēc gada nācās drukāt "Mazā Eņģelīša" papildus metienu, tad arī fakti par autori tapa zināmi.

Alina Borisova ir mūsdienu krievu fantāzijas žanra autore un šobrīd sarakstījusi piecas grāmatas, no kurām pēdējā pabeigta 2015.gada nogalē. Viena no tām 2017.gada sākumā plāno ieraudzīt dienasgaismu ar nosaukumu „Pilsēta bezdibeņa malā” („Город над бездной”), un vēl viena šobrīd tiek rakstīta - „Uguns karstums jūras plaukstās” („Жар огня в ладонях моря”). Vēl viņai internetā ir lasāmi daži stāsti, kas visi vairāk vai mazāk saistīti ar jau uzrakstīto grāmatu varoņiem. Šobrīd autore publicējas adresē https://prodaman.ru/Alina-Borisova , kurā arī es lasu viņas darbu turpinājumus.

Par viņas talanta cienītāju kļuvu gluži nejauši, kad pirmā no viņas sarakstītajām grāmatām bija vēl tikai pusē. Tā nu gandrīz sešus gadus ar milzīgu nepacietību gaidīju katru nākamo internetā izlikto grāmatas fragmentu. Neapšaubāmi, ka arī ar to pašu, kas jau uzrakstīts, viņa noteikti pelnījusi krietni lielāku popularitāti un atzīšanu, nekā saņēmusi šobrīd.

Grems Džoiss (pilnā vārdā — Grems Viljams Džoiss / Graham William Joyce) ir dzimis 1954. gada 22. oktobrī angļu kalnrača ģimenē Koventrijas tuvumā. Mācījies koledžā «Bishop Lonsdale», 1980. gadā pabeidzis Lesteras universitāti, aizstāvējis maģistra disertāciju par Tomasa Pinčona daiļradi. Astoņus gadus strādāja organizācijā «National Association of Youth Clubs», kas nodarbojās ar grūti audzināmiem pusaudžiem. 1988.-1989. gadā dzīvoja Grieķijā, Lesbas salā, kur sarakstīja savu pirmo grāmatu «Dreamside», ceļoja pa Tuvējiem Austrumiem, pēc tam atgriezās Leičesterā (Anglijā), kur sāka nodarboties ar rakstniecību profesionāli.

Ellisa Nira ir jauna austrāliešu rakstniece, dzimusi 1989. gadā. Maģiskā reālisma pārstāve. Rakstnieki, kas visvairāk ietekmējuši viņu, ir Nils Geimans, Andžela Kārtere, Frančeska Lia Bloka, brāļi Grimmi. Nira ieguva bakalaura grādu rakstniecībā (Professional and Creative Writing) Dikina universitātē un ieguva universitātes literatūras prēmiju Judith Rodriguez Prize for Fiction par stāstu "Venus In The Twelfth House", ko sarakstīja otrajā kursā. 2010. gadā viņa mācījās pie pazīstamas rakstnieces, daudzu literāru prēmiju laureātes Dženas Rutlijas (Jane Routley) un publicēja stāstus daudzos literatūras žurnālos, ieskaitot "Verandah", "Short and Twisted", "Etchings". Ellisa Nira raksta dekonstruētas pasakas, kur parasti stāstīts par sievietēm, savvaļas dabu un raganību. Viņas debijas romāns iznāca 2013. gadā - "Fairytales for Wilde Girls". Krievu tulkojumā - "Šausmīgie stāsti Vailda meitenēm".

Drū Karpišins ir kanādiešu rakstnieks un datorspēļu scenārists. Viņš ir dzimis 1971. gada 28. jūlijā, Kanādas pilsētā Edmontonā, izaudzis Sentalbertas pilsētā, kas atrodas netālu, ziemeļrietumos no Edmontonas. Pēc tam dzīvoja Šervudparkā.

Karpišins strādāt sāka kā dizainers kompānijā "Wizards of the Coast", pēc tam pārgāja uz kompāniju "BioWare" strādāt par scenāristu, 2012. gadā no kompānijas aiziet.

Biogrāfija no oficiālās mājaslapas:

"Mani sauc Drū Karpišins. Man jums jāsaka, ka es esmu rakstnieks. Man patīk stāstīt stāstus - kā romānus, videospēles vai scenārijus.

Lai gan amerikāņu Lietuvas izcelsmes rakstnieks Alģirdas Jonas Budris (Algis Budrys, 1931-2008) tiek uzskatīts par vienu no visietekmīgākajiem autoriem šī žanra pasaulē, Lietuvā par viņu ziņu gandrīz nav. Saskaņā ar rakstnieka Justina Žilinska teikto, tas var būt saistīts divu iemeslu dēļ. Padomju laikos, A. Budra darbi bija tabu, jo viņa tēvs bija asi kritizēja padomju valdību, bet mūsdienās fantastiskā literatūra Lietuvā joprojām tiek uzskatīta par vieglprātīgu.

Pilns raksts te. Taču lietuviešu valodā.

http://kultura.lrytas.lt/literatura/kodel-apie-garsiausia-lietuviu-fantasta-beveik-nieko-nezinome.htm

Rubrikas: rakstnieki

Brāļi Strugacki, kuri tiek atzīti par labākajiem padomju laiku pēdējo desmitgadu rakstniekiem-fantastiem, ir daudzu fantastisku pasauļu autori. Internets dod iespēju iepazīties ar labākajiem no tiem, jāsaka gan, ka saraksta beigu daļā autoru darbi kļūst arvien filozofiskāki, bet piedzīvojumu tajos - arvien mazāk. Jo abi rakstnieki pievēršas galvenokārt totalitāru sabiedrību kritikai un antiutopijām.

Arkādijs Natanovičs (dzimis 1925. gada 28. augustā, Batumi - miris 1991. gada 12. oktobrī, Maskavā) un Boriss Natanovičs (dzimis 1933. gada 15. aprīlī, Ļeņingradā - miris 2012. gada 19. novembrī, Sanktpēterburgā) Strugacki ir tikuši tulkoti daudzās valodās: starp tām arī japāņu un angļu. Viņu darbi tulkoti arī latviešu valodā. Daudzas viņu grāmatas ir ekranizētas. Pirmā no tām - "Pirmdiena sākas sestdienā", 1965. gadā un, protams, visiem pazīstamais un daudzu iemīļotais "Stalkers", 1979. gadā. "Stalkers" balstās uz garstāstu "Pikniks ceļa malā", taču autori ir desmitiem reižu pārstrādājuši to, līdz nonākuši līdz filmas sižetam. Pēc brāļa nāves Boriss Strugackis vairs nav tik ražīgs autors, taču ar pseidonīmu S. Vitickis ir sarakstījis divus romānus: "Jēgas meklēšana jeb Ētikas divdesmit septītā teorēma" (1994-95) un "Šīs pasaules bezspēcīgie" (2003). Brāļi Strugaciki krievu valodā tulkojuši Andrē Nortones, Hala Klementa un Džona Vindema darbus, izmantojot pseidonīmus: S. Berežkovs, S. Vitins, S. Pobedins.

Reja Bredberija stāstu krājuma krievu valodā "Mēs - neredzamās katedrāles galdnieki" tulkotāja Arama Oganjana (Armēnija) pēcvārds. Krājumu veido no dažādiem avotiem ņemti rakstnieka agrīnie stāsti un, pēc visa spriežot, oriģinālvalodā šāds krājums neeksistē.

Interlūdija.

Rejs Bredberijs ir dzimis 1920. gada 22. augustā, Vokiganā, Ilinoisā, ASV. Miris 2012. gada 6. jūnijā, Losandželosā, Kalifornijā, ASV.

"Es nedomāju par nāvi, tāpēc ka es būšu šeit vienmēr. Šī kaste ar manām filmām un plaukti ar manām grāmatām pārliecina, ka vēl kādus pāris simts gadu man rezervē ir. Nāve ir samaksas veids par lielisko iespēju kādu laiku būt dzīvam". ("Reja Bredberija dzīves likumi").

Bredberijs bija rakstnieks-fantasts. Kritiķi dažus viņa darbus pieskaita maģiskajam reālismam. [Ko par saviem darbiem domāja pats rakstnieks, uzzināsim vēlāk - t.p.]

Kristīne Ketrīna Raša sāka rakstīt 90. gados, uzreiz piesaistot sev uzmanību, kā viena visātrāk augoša un ražīga autore. Desmitgades vidū viņa visai sekmīgi pārtapa par redaktoru žurnālam "The magazine of Fantasy & Science Fiction", pēc tam, kad jau divdesmit pirmajā gadsimtā viņa atstāja šo posteni, viņa atgriezās pie sava iepriekšējā ražīguma, publicējot vienu pēc otra darbus četros žanros. Neskaitot zinātnisko fantastiku, viņa raksta arī fantāziju, detektīvus un mīlestības romānus, izmantojot dažādus pseidonīmus. Ar savu vārdu viņa ir sarakstījusi vairāk nekā divdesmit darbus, tajā skaitā "Varas balto miglu" ("The White Mists of Power"), "Pazudušo" ("The Disappeared") un "Nomales" ("Extremes"), "Pasakaino dzīvi" ("Fantasy Life"), četru sējumu sēriju "Fejas" ("Fey"), sēriju "Melnais tronis" ("Black Throne"), "Citplanētiešu ietekmi" ("Alien Influence") un vairākas novelizācijas "Star Wars" un "Star Trek", kā pati, tā arī ar līdzautoriem: savu vīru Dīnu Vīzliju Smitu un citiem fantastiem. Viņas pēdējo darbu vidū bija zinātniski-fantastiskie garstāsti no populārās sērijas "Retrieval Artist", kas iekļauj: "The Disappeared"; "Extremes"; "Consequences"; "Dziļo kapu" ("Buried Deep"); "Palomu" ("Paloma"); "Cilvēka atgriešanos" ("Recovery Man") un stāstu krājumu "Atdzimušais mākslinieks un citi stāsti" ("The Retrieval Artist and Other Stories"). Viņas daudzie stāsti sastāda krājumus "Melnās vitrāžas: Šausmenes" ("Stined Black: Horror Stories"), "Stāsti apburtajai pēcpusdienai" ("Stories for Enchanted Afternoon"), "Mazie brīnumi un citi slepkavību stāsti" ("Little Miracles: and Other Stories of Murder") un "Tūkstošgades mazuļi" ("Millenium Babies").

Rubrikas: rakstnieki

Šons Dankers ienīst visu, ieskaitot biogrāfijas. Vai jūs varat noticēt, ka viņš var būt militārpersona? Kaut arī viņa romāns ir militāra fantastika. Par sevi: "Admirāļa" autors. Profesionāls kājslauķis. Tomēr... Denkers raksta romānus jau no piecpadsmit gadu vecuma. Koledžā viņš ir lasījis pārāk daudz Azimova darbu, tagad mums par to nāksies maksāt, viņam patīk gatavot, gleznot un spēlēt klavieres. Vēl viņam patīk žēlot sevi tviterī un aicināt cilvēkus būt vienkāršākiem. Pašlaik viņš dienē bruņoto spēku bāzē, Ziemeļdakotā. Citi avoti ziņo, ka viņš ir kara lidotājs.

"Evagardiešu" seriāla pirmais romāns "Admirālis" (2015).

Apvienošanās laikmets, kas sākās uz Vecās Zemes XXI gadsimtā, noteica visas cilvēces attīstību nākamajos gadsimtos. Evagardas impērija, kas radās pēc Apvienošanās, apgūst kosmosu, iekaro arvien jaunas un jaunas pasaules.

Rubrikas: rakstnieki
<< Sākums < Iepriekšējā 1 3 4 5 6 7 8 9 10 > Beigas >>