Noskatīta saruna

Irina Epifanova:

Pēc vairāku gadu regulāras vērtēšanas dažādos literāros konkursos, es jau uzreiz atpazīstu divus standartizētus literārā darba sākumus. Priekš sevis es tos nosaucu „krēsloja” un „pazudusi apakšbikšu gumija”.

„Krēsloja”: „Mēness apsudraboja koku galotnes. Sāka pūst viegls vējiņš un atnesa sev līdzi tikko izplaukušu maijpuķīšu smaržu. Tālumā bija redzamas tumšas pils aprises.”

Laikam jau tas ir kāds smags skolas laiku sacerējumu mantojums. Noteikti jāsāk ar dabas aprakstiem, pat tad, kad stāstam ir labi ja divas lappuses, un sižetam ar šo dabu nav nekāda sakara, un tā turpmāk pat netiek pieminēta.

„Pazudusi apakšbikšu gumija”: „Es attapos un virs sevis ieraudzīju balsinātus griestus. Kur es atrodos? Izskatās pēc slimnīcas palātas. Ķermenis man neklausīja. Es centos kaut ko atcerēties, kaut vai to, kā mani sauc, bet ar šausmām sapratu, ka man tas neizdodas.”

Taisnības labad vajadzētu atzīmēt, ka līdzīgi sākas arī „Amberas hronikas”, bet, diemžēl, ne jau katrs, kurš uzrakstījis šos sakrālos jautājumus „kas es esmu?” un „kur es atrodos?”, literārās varenības ziņā spēj sacensties ar biedru Žeļazni.

Aptuveni 70% no konkursiem iesūtītajiem stāstiem parasti sākas ar vienu no šiem diviem paņēmieniem. Pārējos var lasīt. Lai gan es vērtēju pēc labākās sirdsapziņas un lasu visu.

Tātad, dārgie draugi, nemēģiniet to visu atkārtot. Nesāciet tā savus darbus. Bet ja nu reiz esat sākuši, tad tālāk dodiet vaļā ziliem uguņiem, lai šabloniskais iesākums pēc iespējas ātrāk aizmirstos!

A.B. Vispār jau šablonu ir krietni vien vairāk.

E.K. Skumīgi.

M.G. Paldies! Ņemšu vērā!

E.B. Starp citu, konkursos, kuros vērtē lasītāji lielākoties uzvar tieši tie stāsti, kuri sākas ar dabas/laikapstākļu aprakstiem. Jo tur vērtē lasītāji, bet cilvēkiem šīs muļķības patīk.

T.L. Labāk jau vajadzētu iesākt šādi: Es pamodos no krakšķa. Un ar šausmām sapratu, ka tas nāk no manis paša salauztās kājas. Krakšķis izgāja man cauri, līdzīgi maija pērkona troksnim, kurš mani izbiedēja bērnībā. Es atceros, kā tēva pilī slēpos, bet kalpotāji sauca mani vārdā. Un... Un te es ar ledainām šausmām sapratu, ka neatceros savu vārdu! Un man nav apakšbikšu! Tikai gumija vien, apkārt varenajam torsam ar astoņiem.... nē, desmit kubikiem, atgādināja par brīnišķīgajām firmas D&G apakšbiksēm (un kas par to? Tas taču ir tik svarīgi!).

U.G. TL, tieši tā es sākšu savu nākamo romānu par pārceļotājiem!

S.T. TL, apakšbikšu gumija virs desmit kubikiem un nefrīta zižļa, tas jau vispār ir megasvarīgi!

E.F. Un kur tad palika sižeta iesākums: es pamodos, un sapratu, ka kavēju, jo modinātājs nebija nozvanījis?

I.S. Tagad fantāzijas mīlestības romāniem ir jauns trends. Iesākt tieši ar seksu. Tieši tā, kā ar mietu pa pieri! Viņš iegāja viņā ar savu nefrīta zizli un izdrāza kā ar pneimatisko āmuru! Un tikai pēc tam viņa pamodās, nu un tālāk jau turpinās par apakšbikšu gumiju!

T.N. Un kur tad te palika dabas apraksti?

U.G. TN, tūlīt pēc gumijas!

T.N. UG, nu ja, kā gan es nesapratu!

O.L. UG, ar šausmām sapratu, ka man jau ir vismaz viens skolas sacerējumu mantinieks par apakšbikšu gumijas iztrūkumu...