Kā uzrakstīt mīlestības romānu pēc žanra likumiem. Otrā daļa

Mazliet par Galveno Varoni un sižetu.

Par dāmu viss jau it kā būtu pateikts. Sāksim preparēt mīlestības romāna vīrišķo daļu.

Varonis.

Vispār jau sīkāks Varoņa tēla iztirzājums mīlestības romāniem nav raksturīgs, tāpēc šī daļa būs krietni īsāka par iepriekšējo.

Teikšu uzreiz, ja Varonis nav aizaudzis līdz metram deviņdesmit, tas neies cauri. Vēl labāk būs, ja Varonis regulāri ar savu daudzcietušo pieri aizķers augšējās durvju aplodas. Un vispār – tautas gudrība, ka vecim jābūt pamatīgam, smirdīgam un matainam, kaut kādā ziņā var palīdzēt pie Varoņa apraksta.

Visa viņa figūra dvesīs spēku un varenību, bet uz muguras, rokām un citām ķermeņa daļām sliesies muskuļu kalni, tas jau nekas, ka personīgi mani no šāda skata drīzāk ķertu trieka. Vēl, pilnīgākai ainai pārklāsim viņa torsu ar bronzas iedegumu, dažām efektīgām rētām un bieziem, sprogainiem matiņiem. Jā, jūs nepārklausījāties – ja vecim krūtis nav viscaur apaugušas, viņš uzskatāms par latentu homoseksuāli. Un nejautājiet, kurš ko tādu izdomājis – ne jau es. Un vēl – šajos matiņos mūsu Varone pēc saviem grūtajiem pienākumiem ieraksies ar seju. Varoņa muskuļotajām rokām arī pēc visiem vingrinājumiem ar zobenu/revolveri/ugunsmetēju/kartupeļu maisiem tomēr jābūt ar gariem, slaidiem muzikanta pirkstiem. Lai Varonei neatņemtu kādas seksuālās dzīves spektra daļas, aprīkosim šīs te pašas rokas arī ar sarepējušām plaukstām, un nopriecāsimies, ka tās ir tikai fantāzijas un pašām nekad nenāksies gulēt ar ko tamlīdzīgu…

Pie Varoņa sejas tomēr nāksies pakavēties ilgāk. Uzreiz atmetīsim inteliģentas sejas ar brillēm. Tās mums neder. Galvenā varoņa sejas panti drīkst būt tikai un vienīgi plēsīgi. Es pat nezinu, kā tas varētu izskatīties, bet man ir aizdomas, ka efektīgi. Šaurai, iedomīgai sejai pielipināsim smalku degunu, obligāti ar kumpumu (noteikti, tam pašam esesietim arī...), melnas uzacis, mazliet pabrīnīsimies par vārdu savienojumu "vīrišķīgs zods”, īpaši jau kopā ar visu augstākminēto, bet tā arī pierakstīsim. Biezu lūpu Varonim nemēdz būt – tas nozīmē to pašu, ko neapmatotas krūtis… Lūpas būs šauras, mute ar stingru līniju, un tās noklusējuma stāvoklis – indīgs smīns par Galveno Varoni. Trīs dienu bārdas rugāji tikai pievienos papildus šarmu un vairos Varones pikantās sajūtas, tātad varat aizmirst par visādiem bārdas dzenamajiem. Īsti veči nemaz nezina, kas tie tādi ir.

Varoņa acis, tāpat kā Varonei, nemēdz būt parastas, jo tām pienākas cieši skatīties no to pašu uzacu apakšas. Ar krāsām ir vienkāršāk, nemainīgas favorītes būs “auksti pelēkas” vai “tērauda krāsā”.

Ar matiem arī ir vieglāk nekā Varonei. Protams, ka nav paredzētas nekādas sprodziņas, vai uz galvas uztetovētas svastikas, bet pilnīgi pietiks, ja minēsies, ka mati ir biezi. Jā, blondīni nerullē! Gribu teikt, ka citreiz jau arī tie gadās, bet tas vairs nav interesanti. Tātad orientēsimies uz to pašu “kraukļa spārnu” vai “kastaņu mirdzumu”, ko vēl var papildināt ar “sudraba stīgām”, kas skaidri liecina par vētrainu un smagu dzīvi, un mūsu Varonis ir gatavs darbam un, lai aizsargātu Varoni no dažādiem neģēļiem.

Atsevišķi jāpiemin Varoņa raksturs. Vispār viņam ir uzspļaut uz šo pasauli, tāpēc iespējamas biežas mizantropijas lēkmes, kas gan viņam netraucē būt burvīgi piemīlīgam, vienmēr un visur vadonim un virtuozam seksa guru. Jā, jā, tieši tā. Viņš ir izmīlējis visas bābas, kas viņam trāpījušās ceļā, bet re kāda nelaime – viņam vienmēr kaut kā pietrūcis (lasi – Varones!), un tik lielā mērā, ka nabags jau no paša grāmatas sākumā cieš no kārtīgiem nervu darbības traucējumiem, prostatīta sākuma stadijā, ielaistas depresijas un alkoholisma. Bet to visu neviens vēl nav pamanījis, jo viņa seja vienmēr ir vienaldzīga un viņš izskatās “iegājis sevī”. Ja īsāk, tad viņš ir vienkārši neiedomājami kruts un patoloģiski vientuļš. Viņa vecāki ir atstiepuši kājas kādā monumentālā kataklizmā, vai arī viņam ir nežēlīgs, autoritārs tēvs, kurš arī viņu tādu izaudzinājis, un, kurš joprojām uzskata, ka galvenais vecāku pienākums ir neizrādīt bērnam nekādas mīļuma pazīmes. Varonim jau ir apnicis meklēt pie bābām kaut kādu sapratnes drusku, viņam jau pat apnicis tās drāzt, tāpēc viņš vairs nav tālu no iestāšanās jezuītu mūku ordenī. Bet pagaidām slinko, izrāda savas brīnišķīgās aristokrāta manieres, izklausās gudrs un pavedinošs , kā arī spēj izdzert litru kandžas, tā arī neapreibstot.

Dažādās karadarbības situācijās viņš ir tikai un vienīgi komandieris. Ierindnieks Raiens par Varoni neder, jo viņš ir jāglābj. Bet Varonis taču pats visus glābj un, attiecībā pret ienaidnieku, vieglu roku pielieto “izdedzinātās zemes” taktiku, paralēli izvedot drošākā vietā atraitnes un bāreņus. Reti pamatīga mizantropija viņā neiedomājamā kārtā sadzīvo ar īpaši attīstītu sirdsapziņu, žēlsirdību un līdzcietību. Varbūt, ka viņš pat priecātos sadalīt gabalos pārīti partizānu, un izstādīt tos galvenajā laukumā ar zīmīti “tā būs ar visiem, kas trāpīsies man pa rokai”, bet tad jau Varone viņu tā arī neiemīlēs. Bet tas var vēl padziļināt viņa depresiju līdz pat suicīdam, kas vairs neierakstās sižeta rāmjos.

Nu ko, nākamie rakstnieki! Ar personāžiem esam tikuši galā? Tagad, kā jau solīju, pāriesim pie sižeta.

Ja mums uz to ir vienkārši nospļauties, tad darbosimies šādi: notikumus ievietojam 2001.gadā. Galveno Varoni padarām par bankas direktoru, bet dāmu par viņa kalponīti. Ar to arī pietiks.

Ja nu īpaši gribas uzmunsturēt ko tādu, lai Ļevs Nikolajevičš [Tolstojs] sāktu zārkā lēkāt, tad šī metode nederēs. Vajadzēs rīkoties smalkāk.

Viena no nezūdošajām vērtībām ir – drūmā viduslaicīgā vecenīte Eiropa, kura piedāvā mums tādas lietas, ka vai apstulbums pārņem. Jā, mēs zinām vēsturi, bet, līdz šim tas nevienu vēl nav apturējis. Jā, mēs nospļaujamies par to, ka devītajā gadsimtā par raganu prāvām neviens vēl nebija dzirdējis, un, berzējot rokas, droši metamies ar krūtīm uz ambrazūras.

Mūsu varonis būs augstdzimušais dons Elronds fon Klezmeršpics no Tulūzas, aristokrāts, kurš ne vienu vien zobenu salauzis pret saracēņu galvām. Gudrīšus varam izmest pa durvīm ar vienu vienīgu indīgu frāzi: “Ko gan jūs, tik gudrie, vispār meklējiet mīlestības romānā?”. Viņa būs jautra piena pārdevēja Orlandīna (Esmeralda, Dazdraperma, nav pat svarīgi, galvenais, lai vārds būtu tāds sarežģītāks), kura vienatnē uz viduslaiku pilsētas fona vēl velk paralītiķi tēvu, brāli – dauni un iemīļoto milzu vilku šķirnes suni Hosē Ignasio.

Bez sociālās nevienlīdzības mums nu nekādi neiztikt. Principā jau var sacerēt arī augstdzimušu tanti un velnišķīgi pievilcīgu laupītāju, bet eksperimentus kapteiņa Blada un Robina Huda stilā visi jau ir izdomājuši pirms mums, un tas jau pamatīgi odīs pēc plaģiāta.

Vēl vienu romantiskās atmosfēras variantu mums piedāvā mežonīgi-mežonīgie Rietumi. Drosmīgā zemniece Astalavista Džonsa, kura bezbailīgi auļo pa prērijām, esot bruņota tikai ar AK-47 ar pustukšu aptveri, brīnišķīgi derēs Lielā Siu vadoņa, ieturētā jaukteņa Džona-Ausainā-Mārrutka divdesmitpiektās sievas lomai.

Tos, kuri patiešām zina, ko siu izdarītu ar jaukteni, bez liekiem vārdiem aizsūtam uz tuvāko rezervātu.

Var jau rīkoties arī viltīgāk, un radīt pirmatnējās mežonības pārsātinātu atmosfēru kādu tūkstoti gadu pirms mūsu ēras, un aprakstīt jaunā mednieka Ahira jūtas pret juteklisko cilts šamaņa mantinieci, skaistuli Bu-Bu. Un nevienu jau nesatrauc, ka tai laikā cilvēki savā starpā tikpat kā nesarunājās. Lai jau šis jaunais mednieks citē Kantu, sēžot pie sadalītā mamuta liemeņa, vai tad mums žēl? Varbūt Bu-Bu viņam atstiepusi tētukam nočieptās suņusēnes, un viņam parādījušās pareģošanas spējas.

Par Aušvices skaistules un jaunā Friča Zoldanšmita maigajām jūtām labāk tomēr nerakstīt – šad un tad tamlīdzīgu literatūru lasa arī pensionāri, un, varat būt pārliecināts – mūsu pensionāri nepažēlos savu laiku un spēkus, lai jūs atrastu, piekautu ar armējuma stieņiem un beigās uzspridzinātu ar tieši šādam mērķim sataupīto granātu.

Ja nu pavisam negribas rakties pa mācību grāmatām, lai savam šedevram iepotētu kaut nelielu ticamības momentu, tad mēs tam uzšķaudām un ejam rakstīt vēsturi pašrocīgi. Bet ne jau ar karogiem uz barikādēm – kāds var sadot arī pa galvu! Mēs ievietojam notikumus tāltālā nākotnē un aprakstam kaislības radioaktīvajās katakombās starp medmāsu Marseljēzu Ohapkinu un mutantu barvedi ar neizrunājamu vārdu.