Viņš apsteidza laiku.

V. Orlova raksts no žurnāla "Tehnika - molodeži", 1972, gada 1. numura.

Herbertam Velsam ir nostiprinājusies "trakāko fantāziju" autora reputācija. Viņa ideju vidū ir daudzas tādas, par kurām vēl ilgi teiks: "tīra fantastika".

Vai var nodot zināšanas mantojumā? Vai cilvēkam ir atmiņas par to, ko piedzīvojuši viņa tālie senči? Vai smaguma spēku var ekranizēt? Vai visā pasaulē kādreiz būs vienota valoda? Vai zinātne kļūs par visas cilvēces galveno nodarbošanos? Tādi ir jautājumi, kurus drosmīgi uzdod angļu rakstnieks. Pat šodien uz tiem nav iespējams atbildēt viennozīmīgi.

Pirmais H. Velsa romāns "Laika mašīna" dienas gaismu ierauga 1895. gadā, pēdējais - "Nākotnes veidols" - 1935. gadā. Tieši šajā periodā notiek jaunākā dabaszinātņu revolūcija. Neparastie atklājumi fizikā dod rakstnieka fantāzijai domu plašumu, kas nav raksturīga, piemēram, A. Robidas pareģojumiem. Taču raksturīgi, ka no interesantiem, bet lokāla mēroga pareģojumiem, Velss pāriet uz globāla rakstura problēmām: atomenerģija un tās izmantošana, Saules sistēmas planētu pētīšana, kontakti ar ārpuszsemes civilizācijām. Rakstnieks cenšas saprast zinātnes jauno lomu, kas daudzās nozarēs sāk apdzīt tehniku.

 

 

Reproduktori pilsētu ielās, kustīgi trotuāri, dirižabļu izmantošana karā, lokans stikls – tādas prognozes neaizņem daudz vietas fantasta romānos. Pat tīri tehniskās problēmas, kā, piemēram, nākotnes transportā un sakaros, rakstnieks risina ar mērogu, ievērojot zinātnisko pētījumu stimulējošo iespaidu.

Velss runā nevis vienkārši par lidaparātiem, kas smagāki par gaisu, bet par mašīnām, ka paceļas vertikāli. Viņš raksta par regulārām pasažieru aviolīnijām, ko apkalpo gigantiskas lidmašīnas. Un tas viss notiek 1899. gadā, kad tikai atsevišķi drosminieki paceļas gaisā ar planieriem. Divus gadus agrāk rakstnieks drosmīgi rāda ceļu uz okeānu un jūru dibenu, pareģojot batisfēras radīšanu. Tajā laikā izmantoja tikai atklātas ūdenslīdēju kameras. Taču lūk, 1911. gadā pirmā batisfēra nolaižas 500 m dziļumā. Bet pašlaik ir vairāki desmiti dziļūdens aparātu tipi.

Par televīziju pirms Velsa rakstīja Albērs Robida un Žils Verns. Taču angļu fantasts iet tālāk un runā jau par videosakariem no Marsa (1899. g.). 1903. gadā viņš spriež par aerostata no zemes vadāmu lidojumu, vēl pēc 20 gadiem izvirza ideju par radioaparātu miniaturizāciju.

Rakstniekam ir unikāla spēja ieskatīties nākotnē pusgadsimtu uz priekšu. Daudzi no viņa pareģojumiem piepildījās 50-60. gados. Parādījās mākslīgie dimanti, sintētiskās kažokādas, augu augšanas stimulatori, metālu kausēšana ar elektrību, gaismas stars ar augstu enerģijas koncentrāciju, apmācošie aparāti, tiek veikti pirmie eksperimenti, lai paaugstinātu cilvēka intelektuālās spējas ar hipnozes palīdzību...

Liekas, ka pašas pārsteidzošākās Herberta Velsa prognozes attiecas uz mikropasaules fiziku. 1913. gadā (romānā „Atbrīvotā pasaule”) viņš raksta par to, ko arī pēc 20 gadiem vadošie zinātnieki uzskatīja par neiespējamu. Tomēr fantastam izrādās taisnība savos pareģojumos. Fiziķi atrada iespējas, kā sprādziena rezultātā atbrīvot atomenerģiju. Pirmā padomju atomelektrostacija sāk darboties 1954. gadā (Velss nosauc 1953. gadu). Paņēmieni, kā iegūt ķīmiskos elementus mākslīgā ceļā šodien ir pazīstami. Lidmašīnas ar atomdzinējiem – nav nemaz tik tālas nākotnes lieta. [Te gan jāpiebilst, ka to nu gan neviens šodien netaisās realizēt, jāņem vērā, ka 1970-tie gadi vēl bija gadi, kad cilvēki tā īsti neapjauta atomenerģijas briesmas. Pirmo, eksperimentālo AES uzbūvēja ASV 1951. gadā, Arko pilsētā, Aidaho, taču to nepieslēdza elektrotīklam, tāpēc Obinskas AES ir pirmā reālā atomelektrostacija – t.p.]

Fantasta romānos interesanti ir arī kosmiskas dabas jautājumi: mikrobioloģiskas briesmas astronautiem, kuri izsēžas uz citām planētām, Mēness „porainā” struktūra. Šodien tas viss ir ļoti aktuāli, tāpat kā rakstnieka pārdomas par ārpuszemes civilizācijām. Vienu tādu civilizāciju Velss „uzkonstruēja”, pieņemot, ka tās tehnikas principi ir citi – marsiešu mašīnām nebija riteņu. Īstenībā ideja nav nemaz tik neiespējama, arī Zemes tehnika tagad izmēģina iet pa šādu ceļu. Neparasto mašīnu izskats kaut kur atgādina dzīvas būtnes.

Starpplanētu kontaktu problēmu tagad pēta dažādu disciplīnu vadošie speciālisti. Pagājušā gada septembrī Birakanā notika padomju-amerikāņu simpozijs par sakariem ar ar ārpuszemes civilizācijām. Pēc viena no tā dalībnieka, akadēmiķa V. Ambarcumjana vārdiem, pēdējā laikā ir parādījušās „reālas tehniskās iespējas, lai nodibinātu sakarus ar saprātīgām dzīvības formām citās pasaulēs”. Herberta Velsa rakstnieka laimi var tikai apskaust!

Image281229