ils

iepriekšējo lasiet šeit.

Divi stāsti par mazu bitīti jeb sarežģītais sižeta ceļš vairāk nekā gadsimta garumā. Otrais stāsts.

Bitītes Maijas piedzīvojumi un metamorfozes.

No Vikipēdijas.

„Bitītes Maijas piedzīvojumi” (vāc. Die Biene Maja und ihre Abenteuer) ir vācu rakstnieka Valdemāra Bonzelsa bērnu grāmata, kas publicēta 1912. gadā. 1975. gadā to ekranizēja kā animācijas seriālu japāņu kompānija „Nippon Animation” (jap. みつばちマーヤの冒険 – Micubati Ma-ja no Bo-ken). 1982. gadā iznāca seriāla otrā daļa ar tādu pašu nosaukumu. 2014. gada 4. septembrī notika pasaules pirmizrāde pilnmetrāžas 3D filmai (Vācijas un Austrālijas kopražojums) Dienvidkorejā. Pēc tam arī citās valstīs. 2017. gadā kompānija „Studio 100 Animation” plāno izlaist 3D multseriāla „Bitītes Maijas jaunie piedzīvojumi” otro sezonu, bet 2018. gadā – otro pilnmetrāžas 3D multfilmu „Bitīte maija 2: Medus spēles”.

Sākotnēji Bonzelsa grāmata bija visai īsa, tajā nebija pat 200 lapaspuses. Sižeta centrā bija Maijas un viņas sabiedrības attiecības, piedzīvojumi te spēlēja otro lomu, tikai kā jaunās Maijas dzīves pieredzes apgūšana. Teleseriālā piedzīvojumu loma palielinās.

Jaunā medus bite vārdā Maija piedzima satrauktos laikos – strops dalās divās kolonijās. Maiju audzina tās skolotāja Kasandras jaunkundze. Neskatoties uz viņas brīdinājumu, Maija vēlas izpētīt milzīgo pasauli aiz viņas stropa robežām, jo tā burvības, jautrības un šausmu pilna, tāpēc viņa izdara bitēm nepiedodamu noziegumu – bēg no stropa. Savu piedzīvojumu laikā Maijai tagad ir jāslēpjas, jāsadraudzējas ar citiem kukaiņiem un kopā ar tiem jāpiedzīvo dažādas briesmas. Vēstures kulminācijas momentā Maija nokļūst gūstā pie sirseņiem – bišu galvenajiem ienaidniekiem.

Atrodoties gūstā, Maija uzzina, ka sirseņi plāno liela mēroga bruņotu uzbrukumu viņas dzimtajam stropam. Viņai izdodas izkļūt no cietuma. Viņai priekšā stāv izvēle no diviem variantiem – atgriezties stropā un paziņot par gaidāmo uzbrukumu, taču beigās saņemt sodu par bēgšanu, vai arī glābties pašai, neatgriezties stropā, kuram tādēļ draud neizbēgama iznīcināšana. Pēc smagām pārdomām, Maija, kā jau bija jāgaida, pieņem lēmumu atgriezties mājās, lai glābtu savu tautu un lūgtu piedošanu. Maija lido uz savu stropu, sasprindzinot visus savus spēkus un savu gribu. Kā lode, kas izšauta no šautenes (bet bites lido ātrāk par daudziem citiem kukaiņiem) viņa drāžas caur mežu, cerībā, ka tikai tur viņa spēs paglābties no vajātājiem. Lai labāk redzētu, viņa paceļas tik augstu, cik vien spēj. Maija domā tikai par vienu: pēc iespējas ātrāk tikt līdz savam dzimtajam stropam, līdz savai tautai, kurai draud tik šausmīgas briesmas. Viņai ir jābrīdina savējie, lai viņi spētu sagatavoties gatavotajam laupītāju uzbrukumam, taču viņai nav viegli atrast ceļu uz savu stropu, tāpēc ka viņa nav radusi iegaumēt ceļu, kā to dara bites, kas dodas pēc medus. Maijai liekas, ka viņa vēl nekad tik augstu nav lidojusi, viņai ir auksti un viņa tik tikko pamana priekšmetus, virs kuriem lido. Taču, neskatoties uz visiem šķēršļiem, viņai izdodas nokļūt līdz savai dzimtenei, spēku izsīkumā, pārgurušu pēc garā ceļa pa laukiem un pļavām, viņu satiek sargi, kas sākumā nenotic Maijai, viņu aizved pie viņas bišu karalienes Helēnas VIII, kurai Maija pastāsta par sirseņu gatavoto uzbrukumu. Uzzinājusi par pretinieka gatavoto uzbrukumu, karaliene izsludina karastāvokli: visas bites, kas spēj nest ieročus, tiek sauktas aizsargāt stropu. Karaliene pateicas Maijai par brīdināšanu, neskatoties uz viņas pārkāpumu, redzot, cik nopietni bitīte ir piekususi pēc garā ceļa, pavada viņu uz kambarīti, lai viņa atpūstos un atgūtos, pavēlot savām freilenēm parūpēties par viņu, bet pati dodas uz lielo zāli, vērot cīņas gaitu. Bites atrodas kaujas gatavībā Nr. 1 un ieņem aizsardzības pozīcijas, vispirms sašaurinot visas ieejas-izejas tā, lai sirseņi pa tiem varētu iekļūt tikai pa vienam. Irši arī pa vienam iekļūst stropā un nokļūst lamatās, bet noslēpušās bites-karavīri pēc komandiera signāla uzbrūk iebrucējiem, periodiski ievilinot tos cilpā. Iekšā iekļuvušie sirseņi ātri saprot, ka viņiem par katru cenu ir jāvirzās tālāk, citādi viņi izsprostos savējiem ceļu. Saķērušies pretinieki pilnā ātrumā veļas pa tumšajām stropa ejām. Taču karalienes plāns izrādās pareizs. Tikko telpa pie ieejām kļūst brīva, to tūlīt ieņem karotāju tālākās rindas, kas saņēmuši pavēli aizsargāt galveno ieeju. Tas ir vecs un ar laiku pārbaudīts paņēmiens.

Katru reizi, kad stropā ielaužas jauns irsis, bites, izliekoties par cīņā nogurušām, netraucē tam doties tālāk. Kad viņš jau pietiekami iedziļinājies stropā, aiz viņa ātri sagrupējas jauna karavīru ierinda un aplenkusi viņu no visām pusēm, apspiež to ar savu skaitu. Kaujas saucieni jaucas ar no ievainojumiem mirstošo cīnītāju kliedzieniem un vaidiem. Šausmīgie sirseņu dzeloņi spēcīga retina bišu rindas. Kamolos saķērušies pretinieki, kas cīnās ne uz dzīvi, bet uz nāvi, kustas tālāk, atstājot aiz sevis daudz kritušo. Pārsteigtie sirseņi saprot, ka viņiem nav glābiņa, ka neviens no viņiem dzīvs neizies no stropa, tāpēc viņi cīnās ar izmisīgu drosmi. Taču viens pēc otra tie iet bojā. Sirseņu spēks ir milzīgs, taču viņu inde ātri izsīkst, sirseņu dzēlieni kļūst arvien mazāk bīstami. Ievainotās bites jau zina, ka neaizies bojā, bet izveseļosies. Šī apziņa, kopā ar atriebības kāri par bojā gājušām māsām un brāļiem, padara tās drosmīgākas. Pakāpeniski kaujas troksnis norimst. Skaļie iršu kliedzieni, kuri atrodas stropa priekšā, vairs neatrod atbalsi biedros, kas iekļuvuši stropā. Lielākā sirseņu-karotāju daļa ir gājusi bojā. Sirseņu komandieris saprot, visai viņa vienībai draud nāvīgas briesmas un nolemj sūtīt pie bitēm savu parlamentārieti, lai veiktu pārrunas par savu biedru, kas palikuši stropā, atbrīvošanu. Sirseņu parlamentārietis dodas uz priekšu, vicinot stropa vārtu priekšā baltu jasmīna ziedlapu. Viņš nosēžas uz izlidošanas-ielidošanas platformas. Bišu karaliene saņem ziņojumu, ka uz pārrunām ieradies iršu sūtnis, viņa nosūta uz tām savus adjutantus. Kad viņi paziņo viņai ienaidnieku noteikumus, viņa liek dot tiem sekojošu atbildi: „Mēs esam ar mieru izdot jums visus jūsu kritušos, ja jūs vēlaties aiznest tos sev līdzi. Ievainoto un sagūstīto sirseņu pie mums nav. Visi jūsu karavīri, kas bija iekļuvuši mūsu stropā, ir apsisti. Jūsu solījumam par mūžīgu mieru nākotnē mēs neticam. Variet nākt atkal, kad jums labpatiksies: mēs vienmēr sagatavosim jums tādu pašu tikšanos kā šodien. Ja jūs vēlaties, turpināsim kauju – lūdzu, mēs esam gatavi!"

Karaliene pavēlēja karavīriem nostāties divās rindās pie vārtiem, bet darba bitēm un aizmugures vienībai – sākt nodarboties ar stropa attīrīšanu no sirseņu mirušajiem ķermeņiem. Nogalinātos sanesa kopā, sāņus liekot sirseņu ķermeņus’, kurus pēc tam aizvilka līdz vārtiem un meta laukā no stropa. Klusējot, drūmām sejām dzīvi palikušie irši vēroja, kā zemē krīt viņu nogalināto biedru ķermeņi. Austošā saule ar saviem stariem apgaismoja šo dvēseli plosošo ainu. Drīz divdesmit divi sirseņi gulēja neuzvarētā stropa pakājē. Ienaidnieks nebija ieguvis nevienu medus pili, nevienu ķīlnieku. Sirseņi saprata, ka viņu uzbrukuma operācija ir izgāzusies, paķerot savus kritušos biedrus, viņi ar kaunu atkāpās. Kaut arī bites bija bez ierunām uzvarējušas, arī kritušie aizstāvji gulēja visās vietās. Šajā skaistajā, saulainajā rītā stropā ritēja skumjš darbs. Bija jāaizvāc kritušie, jāpārsien ievainotie un jāsāk par viņiem rūpēties. Taču ap pusdienas laiku strops jau dzīvoja savu normālo dzīvi. Bites nesvinēja uzvaru, arī ilgi neskuma par saviem kritušajiem – darbs negaidīja. Katra bite, dziļi dvēselē apslēpusi lepnumu un bēdas, sāka darīt savus ikdienas darbus.

[Tas viss kaut kā atmiņā atsauc arī čeha Ondržeja Sekoras grāmatiņu sēriju par skudrulēnu Ferdu, dažas no tām iznākušas arī latviešu valodā: Ferda Mravenec (1936, pārstrādāta 1958), Ferda Mravenec v cizích službách (1937, pārstrādāta 1962), Ferda v mraveništi (1938), Ferda cvičí mraveniště (1947) un Mravenci se nedají (1954). Atceros bērnībā lasīto „Skudras nepadodas” ar autora ilustrācijām. 1984. gadā pēc autora darbiem ir uzņemts arī animācijas seriāls. Atšķirībā no nacistisku uzskatu pārņemtā Bonzelsa, Sekora ir komunists – t.p.]

Maija pamodās pēc īsa miega pašā kaujas karstumā un ātri pielēca kājās, lai ņemtu dalību stropa aizstāvēšanā, taču ātri saprata, spēki viņu atstāj, un tādā stāvoklī viņa nekādi nespēs palīdzēt savējiem. Pēkšņi viņas tuvumā parādījās cīnītāju grupa. Jauns, spēcīgs un drosmīgs sirsenis – iespējams, virsnieks – neatlaidīgi atkāvās no viņam uzbrūkošajiem ienaidniekiem, cīniņā saķērušos karavīru murskulis lēnām vēlās uz priekšu kā kamols. Maija ar šausmām skatījās, kā viena pēc otras no tā atdalās smagi ievainotās bites. Arī pašam sirsenim negāja jautri. Pie viņa rokām, kājām un ūsām karājās karavīri, kas bija nolēmuši labāk iet bojā, nekā palaist ienaidnieku vaļā. Jau vairāki bišu dzeloņi iespiedās starp viņa bruņām un galvu tieši sirseņa kaklā. Maija redzēja, kā viņš pēkšņi bez spēka pieplaka zemei un neizdvesis nevienu vaidu, nomira kā varonis, cīnoties līdz pēdējai elpai. Viņš nelūdza žēlastību un neizteica nevienu lamu vārdu. Uzvarējušas šo irsi, bites steidzās pie stropa vārtiem un atkal metās kaujā. Maija sekoja viņām un ar pamirušu sirdi skatījās kaujā. Pēkšņi viņa ievēroja no ievainojumiem mirstošu sirseni un lēni piegāja tam klāt. Viņš gulēja sarāvies, nekustēdamies, taču vēl elpoja. Bitīte saskaitīja viņam ne mazāk kā divdesmit dūrienus. Kad Maija ieraudzīja, ka pretinieks vēl elpo, viņa aizskrēja pēc ūdens un medus. Taču mirstošais papurināja galvu un ar spēkus zaudējušo roku atgrūda barību un dzērienu, jo viņš pats iegūstot visu, kas viņam ir vajadzīgs, lai izdzīvotu, kaut arī Maija teica viņam, ka viņa ir domājusi, ka viņš cieš no slāpēm, taču viņš atbildēja, ka viņam tik un tā bija lemts aiziet bojā. Kad apkārt Maijai mira bites un sirseņi, viņa sajuta, kas ir nāve, viņa saprata tās īsto nozīmi vairāk nekā tad, ka viņa to gaidīja zirnekļa tīklā un sirseņu cietumā, no visa redzētā viņa nespēja valdīt savas jūtas un sāka raudāt. Pēc pusstundas pēdējo uzvarēto sirseni kopā ar viņa kritušajiem biedriem iznesa ārpus stropa teritorijas. Taču dvēselē Maijai palika tas, ko viņa pārdzīvoja pie mirstošā sirseņa. Viņa apzinājās, ka viņas ienaidnieki arī ir tādas pat dzīvas būtnes, kā viņa pati, ka viņi arī mīl dzīvi, kā bites, ka smagi ir nomirt vientulībā bez jebkādas palīdzības. Maija prātoja, vai ir tiesa, ka mirstošie radījumi atgriežas dzīvē, un gribēja ticēt, ka tas patiesi ir tā, taču viņas pārdomas pārtrauca kurjera parādīšanās, kurš viņai paziņoja, ka karaliene grib viņu redzēt. Maija iegāja galvenajā zālē un ieraudzīja savu pavēlnieci lielas svītas ielenktu. Maijai sāka trīcēt kājas, viņa nolaida acis, neiedrošinoties tās pacelt valdnieces un tik daudzu augstmaņu klātienē. Starp virsniekiem, kas atradās karalienes tuvumā nebija daudzu varonīgu karavīru, tāpēc klātesošo noskaņojums bija nopietns un svinīgs. Visu sejās bija redzama apslēptu skumju zīme, taču viņu skatieni koši liesmoja ar priecīgo apziņu, ka ir gūta jauna, slavena uzvara. Karaliene pacēlās pretī Maijai un apskāva viņu. Maija nepavisam nebija gaidījusi tādu pārsteigumu, un viņas sirdi pildīja tāda laime, ka viņa sāka skaļi raudāt, bet pa karalienes virsnieku un freileņu rindām pārskrēja trīsas, tāpēc ka viņi dalīja Maijas jūtas un bija pateicīgi viņai par stropa glābšanu. Maija sīki pastāstīja visiem par saviem piedzīvojumiem, ko viņai nācās piedzīvot, neesot Dzimtenē, kad viņa pastāstīja par sirseņiem, visi bailēs iepleta savas acis, kad iedomājās, kā būtu jutušies Maijas vietā, pēc tam Maija pabeidz savu stāstu un lūdz piedošanu. Karaliene izteica Maijai savu pateicību par to, ka viņa bija saglabājusi lojalitāti savai tautai, un par to, ka viņa nav zaudējusi drosmi svešatnē, beigās piedodot viņas nepakļāvību. Maija tiek nosaukta par stropa leģendāro varoni un ieņem Kasandras jaunkundzes vietu kā skolotāja, lai savas dzīves pieredzi nodotu nākamajām bišu paaudzēm.

Grāmatas varoņi.

Maija (vāc. Maja), (angļ. Maya), (jap. マーヤ Māya) — grāmatas galvenā protagoniste, arī multseriālos, pilnmetrāžas multfilmā un dažādos spinofos. Jauna medus bite, kas vēlas izzināt apkārtējo pasauli un nevienu negrib atstāt nelaimē. Viņa laba, jautra, atsaucīga, cēla, gudra, drosmīga, taisnīga, entuziasma pilna, mīl brīvību un piedzīvojumus. Ir ļoti prasmīga un spēcīga daudzos aspektos. Grāmatā viņa atklāj sirseņu liela mēroga uzbrukuma operācijas plānus un brīdina par tiem stropu, par ko viņu pasludina par stropa leģendāro varoni. Maija ir pirmā bite, kas sāk dzīvot pļavā (sākumā, aizbēgot, taču pēc apžēlošanas, saņemot atļauju no karalienes). Pats pazīstamākais un ietekmīgākais pļavas personāžs, viņai ir labas attiecības ar vairums no tās iemītniekiem. Maijai ir daudz draugu un sabiedroto, taču paši labākie no viņiem ir Villijs un Flips. Viņa ir Karaliskā Stropa vēstnese.

Flips (vāc. Flip), (jap. フィリップ Firippu) (grāmatā viņa vārds nav minēts, taču multfilmā viņam dots vārds, kuru var tulkot kā Lēkātājs) — neatvairāms un jautrs sienāzis, gudrs draugs un Maijas padomdevējs. Pieskata viņu no pašas dzimšanas un māca viņai dzīvot pļavā. Viņam ir daudz brālēnu. Arī viens nogalvenajiem varoņiem visos spinofos.

Kasandras jaunkundze (vāc. Fräulein Kassandra), (angl. Miss Cassandra), (jap. カッサンドラ先生 Kassandora-sensei) — medus bite, skolotāja bišu skolā, Maijas un Villija audžumāte. Audzina Maiju jau no pašas dzimšanas un atbalsta viņas idejas, kas veicina stropa stiprumu.

Helēna VIII (vāc. Helene VIII), (jap. 女王) (vārds parādās tikai grāmatā) — bišu karaliene. Māte visām bitēm stropā (tas apstiprinās arī multseriālā „Bites Maijas jaunie piedzīvojumi”, epizodē „Maijas piedzimšana”). Salīdzinājumā ar citām bitēm, Maijai ar viņu ir vissiltākās attiecības.

Tekla (vāc. Thekla), (jap. テクラTekura) — zirnekliene. Grāmatā vārds nav minēts.

Puks jeb Paks (vāc. Puck) — istabas muša. Pirmais, kas parāda Maijai cilvēku ne no labākās puses.

Ziedu elfs (vāc. Blumenelf) — izpilda Maijas kvēlāko vēlēšanos, jo viņa ir pirmais radījums, ko viņš satiek.

Pauls jeb Pols (vāc. Paul) — skudra. Skudru armijas komandieris pulkveža pakāpē, atbildīgais par pļavas un tās iemītnieku drošību.

Hanss Kristofs (vāc. Hans Christoph), (jap. クリストフ) — gaļas muša. Kļuvis par spāres Šņukas upuri.

Šņuka (vāc. Schnück), (jap. シュヌックShunukku) — spāre. Iemīļotā vienam no sirseņiem. Multseriālā vienreiz izglāba Maijai dzīvību.

Pepija (vāc. Peppi), (jap. ペピPepi) — rožvabole. Pirmais kukainis, ko Maija satika, ja neskaita bites.

Kurts (vāc. Kurt), (jap. クルトKuruto) — mēslu vabole. Aprūpē pļavu. Viņam ir brāļa dēls vārdā Bens.

Ifija jeb Aifija (vāc. Iffi) — Kurta mīļotā.

Bite-palīdze (vāc. Turka) — jauno bišu vecākā palīdze. Pirmajā izlidojuma jauno bišu kuratore.

Fridolins (vāc. Fridolin) — termīts-mizēdis. Piecdesmit talantīgu dēlu-termītu tēvs.

Fricis (vāc. Fritz) — jauns taurenītis.

Hanibāls (vāc. Hannibal) — zirneklis. Satiekot cilvēku, pazaudējis vienu kāju.

Aloizs (Aloizijs) Septiņpunktis (vāc. Alois Siebenpunkt) — mārīte. Mīl rakstīt dzeju.

Hieronīms (vāc. Hieronymus) — daudzkājis. Paradums vienmēr par visu šaubīties.

Nobeigums sekos.

Apspriest forumā

Līdzīgi raksti :

» Milorads Pavičs 1929-2009

R.I.P.Ermm... Lai gan - katra grāmata reiz ir jāpabeidz.

» Valdemārs Bonzelss un viņa bitīte Maija.

Divi stāsti par mazu bitīti jeb sarežģītais sižeta ceļš vairāk nekā gadsimta garumā.Viltus politkorektums un vēlēšanās aizliegt bitīti Maiju.Autors Igors Bukers.Miljoniem bērnu visā pasaulē jancīgās bites Maijas un viņas...

» Troņu spēles pusaudžiem

Bottom of FormLai arī apsolīju pats sev, ka grāmatu triloģijas vairs nelasīšu, pateicoties literatūras blogeru pozitīvajām atsauksmēm, sāku lasīt jaunu triloģiju, kura, cerams, noturēs manu uzmanību līdz trešās grāmatas beigām....

» Vērts atcerēties. Džeimss Vaits (James White)

Džeimss Vaits piedzima 1928. gada 7. aprīlī Belfāstā (Ziemeļīrijā). Tur pat, dumpīgajā Apvienotās Karalistes provincē, viņš pabeidza sākumā sākuma, bet pēc tam vidusskolu (ar tehnisko novirzienu), pēc tam viņš sāka strādāt....

» Vērts atcerēties. Sakss Romers (Sax Rohmer)

Sakss Romers ir angļu rakstnieka Artūra Henrija Sārsfīlda Vorda (Arthur Henry Sarsfield Ward) pseidonīms. Rakstnieks dzimis 1883. gada 15. februārī, Birmingēmā, Lielbritānijā - miris 1959. gada 1. jūnijā, Vaitpleinsā, Ņujorkas...