ils

Autora "lasīšana" Nacionālajā bibliotēkā, 2017. gada 3. februārī.

Viņas apzinātās dzīves laiks, sākot no bērnības, ir saistīts ar grāmatām. Liela loma tam saistījās arī ar to, ka viņa bija visai spītīga, neparko nevēlējās darīt to, kas viņai nepatika. Taču viņas māte izgudroja viltīgu gājienu: palasīs priekšā grāmatu, kamēr meita zīmēs nīsto, mājas darbā uzdoto. Izrādījās, ka šī grāmata bija "Gredzenu pavēlnieks". Tās bija pilnais teksta variants un meitene tā aizrāvās, ka pat nepamanīja, kad uzdoto bija uzzīmējusi. Viņa bija gatava kaut visai klasei zīmēt, lai tikai varētu klausīties Tolkina romānu. Tā, lasot priekšā grāmatu, meitai pildot mājas darbus, tika izlasīts viss "Gredzenu pavēlnieks" un tagad tā ir Lauras mīļākā grāmata, ko viņa pārlasa katru gadu. Kad citiem jau bija pilnīgi apnikusi šī regulārā grāmatas pārlasīšana, tika lasītas arī citas grāmatas, bet Laurai interesēja, kas varētu ar varoņiem notikt tālāk. Iemācījusies rakstīt, viņa ķērās pie "Gredzenu pavēlnieka" turpinājuma. Kaut kur vēl mājās glabājas šis viņas pirmais mēģinājums kaut ko uzrakstīt. Pēc tam nāca "apsēstība" ar Hariju Poteru. Viņa skrēja no rītiem pie pastkastītes, cerot, ka tur būs aicinājums braukt uz Cūkkārpu. Tad viņa rakstīja turpinājumus Potera piedzīvojumiem, līdz 11 gadu vecumā, pirmo reizi viņa iesāka rakstīt pati savu darbu. Viņa bija iespaidojusies no franču rakstnieces Flāvijas Bužores (Flavia Bujor), lasot un uzzinot, ka viņa pirmo grāmatu izdevusi, būdama pusaudze. Ja viņa 12 gadu vecumā var uzrakstīt grāmatu, ko pēc tam tulko kādās divdesmit valodās, kāpēc to nevar Laura? Viņa sāka rakstīt, turklāt nevis kādu īsāku stāstu, bet uzreiz - romānu. Tajā laikā viņai vēl nebija nekādu profesionālu zināšanu par rakstniecību, nezināja, kā veidot stāstījuma kompozīciju utt. Viņas idejas pašai pēc nedēļas vairs nelikās tik svaigas, tāpēc rakstīšana sākās no jauna. Tomēr tas bija ceļš līdz pirmās, īstās grāmatas sarakstīšanai. Protams, ja nebūtu bijusi laimīga sakritība, iespējams, būtu viss iegrozījies savādāk. "Pūķa dziesmu" viņa rakstīja vairākus gadus un būtu rakstījusi vēl. Viņa uzzināja par konkursu, ko tajā gadā pirmo reizi rīkoja izdevniecība "Zvaigzne ABC". Literatūras konkurss bērnu un jauniešu grāmatām sākumā likās neaizsniedzams, ko tāds skuķis no skolas sola var likt pretī droši vien jau zināmiem autoriem. Taču romāns jau bija tuvu beigām. Arī ģimene viņu pabakstīja, nekas briesmīgs taču nenotiks, ja piedalīsies. Tā nu viņa sasparojās, jo vēlēšanās ieraudzīt savu grāmatu bija liela. Viņa pabeidza grāmatu, salaboja, ievadīja tekstu datora. Laura raksta ar roku kladēs, tā viņai ir labāk, bet izdevniecības nav priecīgas, ja viņām iesniedz ar roku rakstītus darbus.

Laura iesniedza manuskriptu un tad, kad pēc laika ieraudzīja savu romānu izdodamo grāmatu sarakstā, jutās bezgala laimīga. Viņa saka, ka novēl katram no klausītājiem kaut ko tādu dzīvē izbaudīt. Te iestarpinājās jautājums no zāles: "Cik stundas dienā viņa rakstot?" Laura atbild, ka vismaz stundu, pusotru centās atbrīvēt, lai gan gadījās brīži, kad sižets "iestrēgst", tad viņa ņēma pārtraukumu, lai sakārtotu domas. Tomēr tagad viņa, mācēdama visu darīt profesionālāk, tomēr neļauj sev ņemt brīvdienas, katru dienu vienu-divas stundas pavadot pie rakstīšanas. Ārī smadzenes ir jātrenē. Laura nestāda sev darba plānus, karkasu, ko apaudzēt ar notikumiem līdz finālam. Tāpēc rakstot, viņa nezina, ar ko tas beigsies. Varbūt tikai līdz vidum. Laura citē kāda autora teikto, ka rakstīšana ir kā braukšana ar mašīnu naktī, tu redzi tikai to, ko tev priekšā apgaismo starmeši, tālākais slēpjas tumsā. Taču pa gabaliņam vien viss ceļš tiek pieveikts. Tad notiek tādas brīnumainas lietas, ka kaut kādi sīkumi sākumā veido jēgu darba beigās.

Uz jautājumu par to, kā viņa izvēlas sižetus saviem darbiem, kā uzzina to, kas interesēs lasītājus, Laura atbild, ka īpaši necenšas to darīt, bet raksta to, ko viņai pašai būtu interesanti lasīt. Laurai patīk eksperimentēt ar žanriem. Pārsvarā viņa raksta fantastiku un fantāziju, bet katra grāmata ir savādākā žanrā. Piemēram, "Laimes monitorings" ir vairāk zinātniskā fantastika, "Naktstauriņš" - šausmu literatūra, "Deja ar nāvi" - stīmpanks. Ja viņa jūt, ka galvā iešaujas kāda ideja un nepāriet nedēļu, divas, mēnesi, tad viņa zina, ka par to būs jāraksta jauns darbs. Laura ir laimīga, ka nospiedošā vairākumā par viņas darbiem atsauksmes ir pozitīvas un labas, nav bijuši izsaucieni: "Ko tur tu esi sarakstījusi?!" Vienreiz gan pa ādu viņa tomēr ir dabūjusi, rakstot zinātnisko fantastiku, jo vairāk rakstīts sociālās fantastikas jomā. Acīmredzot kritizētājs ir vairāk gaidījis tīri zinātnisku fantastiku.

Uz jautājumu, kāda no pašas grāmatām patīk vislabāk, autore atbild, ka tas ir tāpat, kā jautāt, kurš no taviem bērniem patīk vairāk? Lai gan parasti labāka liekas tieši tā grāmata, kas nupat uzrakstīta. Laura cenšas, lai katra nākamā grāmata būtu labāka, cenšoties nepieļaut iepriekšējās kļūdas. Cilvēki arī brīnās, kā viņa spējusi rakstīt par 19. gadsimta Londonu, ja pati Londonā nav bijusi. Laura parasti tad atbild, ka izmantojot iztēli un, mainot spēles noteikumus, to var izdarīt. Arī triloģijas gadījumā - tā nav mūsu pasaules Londona, bet alternatīvā realitāte, kad, pēc Londonas lielā ugunsgrēka pilsēta tiek atjaunota tā, ka zemākie slāņi paliek dzīvot uz zemes, bet augstākie - ar tvaika dzinējiem darbināmās gaisa platformās, uz kurām uzcelta Augšlondona. Autore jau neraksta mācību grāmatu, kur precīzi jāpieraksta, ka tādā un tādā mājā dzīvo tādi un tādi cilvēki. Tomēr grāmatā ir savienoti reāli fakti ar viņas izdomu, viņai vajadzēja uzzināt par Viktorijas laika dzīvesveidu, lai pasauli izveidotu reālistiskāku. Stāsts ir par Augšlondonas Maģiskās akadēmijas bijušā direktora meitu, kura vēlas noskaidrot tēva nāves apstākļus, tāpēc grib iekļūt Akadēmijā, lai izpētītu, vai tēva bijušajā laboratorijā neatrastos kādi pierādījumi, grib izprašņāt tēva bijušos kolēģus. Lietu sarežģī apstāklis, ka Akadēmijā uzņem tikai zēnus, tāpēc viņai nākas par tādu maskēties: nogriezt matus, pārģērbties par vīrieti, sadabūt viltotu biogrāfiju utt. Viņa ir pārliecināta, ka viņas tēvs ir noslepkavots, nevis miris dabiskā nāvē. Rakstniece nebija domājusi, ka sižets atstās Maģijas akadēmiju, taču tas tālāk aizved varoni uz Lejaslondonu, notiek visāda veida sazvērestības un sākas pat revolūcija, notiek gaisa kaujas.

Laura stāsta, ka necenšas lasīt tāda paša stila grāmatas, kādu pašreiz raksta, jo tad neviļus var sākt ietekmēties, īpaši, ja lasītā grāmata ļoti patīk. Citādi var rasties plaģiāts. Pilnīgi negaidot, pārlasot savu darbu, var atrast kādu ainiņu, kas gandrīz viens pret vienu, pārcēlusies, piemēram, no Stīvena Kinga darba. Lai kā šī aina arī nepatiktu, Laura tad - nežēlojot griež laukā no sava darba. Pēdējo gadu viņas lielākais atklājums no lasītām grāmatām ir Patrika Rotfusa "Vēja vārds", kas lieliska visādā ziņā un sagādājusi daudz prieka.

Autore neatbild uz jautājumu, kā beidzas viņas triloģija, mudinot to labāk izlasīt. Vienīgi pasaka, ka viss beidzas vairāk vai mazāk laimīgi. Sevišķi iespaidīgas ir pirmās grāmatas beigas, saņemt pat niknu komentāru, kā tas vispār tā var būt. Varu piebilst, ka arī neatceros, ka esmu lasījis tieši tādas beigas kādas triloģijas pirmajai grāmatai citu autoru darbos. Kad Laura saņem savu, tikko iznākušo grāmatu, viņa cenšas nevērt to vaļā, jo tic rakstniekam Geimanam, ka pirmais, ko autors tad ieraudzīs, ir kāda drukas kļūda. Ir jau arī cits iemesls, kamēr grāmata nonāk līdz veikalu plauktiem, tā ir tik daudzas reizes pārlasīta, koriģējot un labojot, ka vairs nav vēlēšanās to atkal uzreiz lasīt. Gribas norakt to tālāk.

Atbildot uz jautājumu, kā rakstniekam sākt savu karjeru - autore atbild: Latvijā ir daudzu izdevniecību mājaslapas ar adresēm, e-pastiem, tāpēc ir iespēja savu darbu piedāvāt publicēšanai. Jāuzzina, kāds ir izdevniecības profils, šajā gadījumā - vai tā vispār izdod fantastiku. Pēc tam savu darbu var iesūtīt. Redakcijā to izlasīs kā minimums trīs-četri cilvēki. Parasti ir trīs atbildes: jā, mēs ņemam; nē, mēs neņemam; ir jāstrādā. Pēdējais ir biežākais, jo nekad jau nav tā, ka darbs ir tik ļoti ģeniāls, ka tas nav jākoriģē. Ar Lauras darbi nav tikuši pieņemti bez izmaiņām. Tad autors saņem veselu sarakstu ar ieteikumiem, kur kaut kas vēl jāpielabo. Ja izmaiņas autors akceptē, tad sākas darbs ar izdevniecību. Ja autoram ir vēlēšanās savu darbu laist pasaulē, tad jāsazinās ar Latviešu literatūras centru. Viņi atbild par latviešu autoru darbu tulkošanu citās valodās. Taču attiecībā uz žanru literatūru viņi ir visai kūtri. Viņi pārsvarā ņem grāmatas no "augstajiem plauktiem". Taču ir otrs ceļš. Laura "Deju ar nāvi" pārtulkoja angļu valodā un, izmantojot izdevniecības palīdzību, tiek meklēti kontakti ārzemēs ar sadarbības partneriem, tiek sūtīts manuskripts. Pašreiz Laura gaida atbildi no vienas angļu izdevniecības, vai tā būs ieinteresēta par "Deju". Visu laiku sevi ir jāreklamē, jācīnās, jo neviens cits tavā vietā to nedarīs. Talants ir tikai daļa no visa, ļoti svarīgs ir metodisks darbs. Pasaulē fantastika aizņem lielu nišu, tā domāta visiem vecumiem. Pie mums šī niša aug. Ja pirms gadiem 5-6 bija kādi divi-trīs fantastikas autori, tad tagad jau grūti saskaitīt, arī izdevniecību skaits, kas izdod fantastiku, ir audzis. Fantāzijas darbi tiek izdoti "Zvaigznē", "Atēnā", "Jumavā", "Prometejs" izdod tulkotos darbus. Tagad jau cilvēkiem kļūst skaidrs, ka fantastika nav tikai bērnu literatūra.

Otrā daļa sekos.

Rubrikas: rakstnieki
Apspriest forumā

Līdzīgi raksti :

» Romāns uzrakstīts. Kas tālāk?

2017. gada 24. janvāra saruna Centrālajā bibliotēkā.Par minēto tēmu stāstīja redaktore Bārbala Simsone, sarunu ievadīja rakstniece Laura Dreiže.Tātad jūs esat uzrakstījis romānu, gribat, lai to izdod grāmatā. Kas būtu jādara...

» 21. gadsimta fantastikas zvaigznes. Vandana Singa (Vandana Singh)

Indiešu rakstniece Vandana Singa ir dzimusi un uzaugusi Ņu-Deli. Jau agrā vecumā viņa sāka interesēties par mākslu un literatūru, un arī par zinātni. Katra no šīm aizrautībām nospēlēja kādu lomu Vandanas dzīvē. Bērnībā viņas...

» Vērts iepazīt. Nensija Kresa (Nancy Kress)

Savus izsmalcinātos un asos stāstus Nensija Kresa sāka publicēt jau septiņdesmito gadu vidū, no tā laika tie bieži parādās žurnālu "Asimov's Science Fiction", "The Magazine of Fantasy & Science Fiction", "Omni", SCI FICTION un citu...

» "Deja ar nāvi" dodas pie lasītājiem.

Šodien, 2015. gada 7. septembrī ir nebijis notikums latviešu fantastiskajā literatūrā. Jaunā un jau pieredzējusī rakstniece Laura Dreiže (25) izdod savu piekto grāmatu, kas tajā pašā laikā ir arī pirmās latviešu fantastiskās...

» Vērts iepazīt. Ellisa Nira (Allyse Near).

Ellisa Nira ir jauna austrāliešu rakstniece, dzimusi 1989. gadā. Maģiskā reālisma pārstāve. Rakstnieki, kas visvairāk ietekmējuši viņu, ir Nils Geimans, Andžela Kārtere, Frančeska Lia Bloka, brāļi Grimmi. Nira ieguva bakalaura...