ils

Autora "lasīšana" Nacionālajā bibliotēkā, 2017. gada 3. februārī.

Ko rakstnieks iegūst, uzrakstot grāmatu? Rakstnieks raksta par to, kas viņam ir svarīgi. Kad grāmata nonāk pie lasītāja, viņam ir iespēja pārliecināties, cik cilvēkiem liekas svarīgas arī autora domas, tad rodas sajūta, ka tu vairs neesi tāds viens. Tieši tas pats attiecas arī uz tikšanos ar citiem rakstniekiem šajā žanrā. Tu saproti, ka neesi viena tāda pati „dīvaine”. Tā ir kopības sajūta, gluži kā ģimenei. Nav tā, ka esam konkurenti, kas viens otram pārgrauzīs rīkli, lai aizskrietu otram priekšā, aizliktu priekšā kāju. Viņai apkārt ir draudzīgi kolēģi, ar kuriem vienmēr var parunāt.

Lai kļūtu par rakstnieku, galvenais ir censties nebaidīties novērtēt savus spēkus, arī Laura sākumā bija domājusi, ka raksta tikai atvilktnei: ko tad es. Taču tā tas nav. Nevajag domāt: ko tad es, ja jūti, ka rakstīšana ir kaut kas, bez kā tu nevari iztikt, tad jāiet tikai uz priekšu. Jācīnās par sevi, jānotic sev. Ja tu saņem no izdevniecības pozitīvu atbildi: jā publicēsim vai jā, jāstrādā, tad izdevniecība uz ņemas uz sevi visus izdevumus, autoram nekas nav jāmaksā. Par honorāriem autore nerunāja, bet tikai izteicās, ka no tiem izdzīvot gan nevar tā, lai nodarbotos tikai ar rakstniecību. Tas ir mazāk, kā pilna laika darbs. Lai gan ir tā: jo vairāk raksti, jo vairāk grāmatu izdod, jo vairāk tu saņem. Tomēr, grāmatu rakstīšana Latvijā nav ļoti finansiāli izdevīgs pasākums. Tomēr, ja esi grāmatu uzrakstījis, tad vari domāt par tās virzīšanu pasaulē un tad arī nekas nekavē kļūt par nākamo Roulingu vai Mārtinu, iespēju uzņemt darbu Holivudas filmā un tad vari sākt domāt arī par māju Vidusjūras krastā. Laura arī tulko grāmatas, arī ar to viņai ir paveicies, jo viņa var strādāt mājās un ieplānot savas dienas. Sākumā bija grūti, taču ar laiku pierod, ka zināmas stundas obligāti jāveltī darbam, kaut apkārt ir māju atmosfēra. Toties ir ļoti patīkami, ka blakus nav neviena, kas elpotu pakausī un skatītos, ko tu dari. Daudz vieglāk un produktīvāk vari strādāt, ja blakus nav kolēģi, kas jebkurā brīdī var pienākt klāt un ko pajautāt.

Laura bez latviešu valodas zina arī angļu, franču, spāņu valodu, mazliet krievu, kā pati saka – četras ar pusi. No pirmās klases viņa ir mācījusies Franču licejā, pēc tam studējusi franču filoloģiju Latvijas Universitātē. Tulko viņa pārsvarā no angļu valodas uz latviešu un otrādi. Franču iznāk mazāk, jo „Zvaigznē” franču literatūru izdod mazāk. Vairāk viņa tulko jauniešu literatūru: fantastiku, fantāziju, reālistisko literatūru. Zinātniskos tekstus tulkot ir diezgan mokoši, tāpēc viņa labāk tulko daiļliteratūru, bet arī tur problēmas, kas saistītas ar izteicieniem, kad grūti atrast pareizos vārdus latviski. Angļu valodā, kā visās valodās vārdiem ir dažāda jēga, tāpēc gadās, ka viņa sēž pusstundu-stundu meklējot īsto vārdu latviešu valodā. Arī frazeoloģismus tieši tulkot nevar. Piemēram, tieši nevar tulkot frāzi „raining cats and dogs”, tas ir līst ļoti stipri. Gāž kā ar spaiņiem – sakām mēs. Tāpat arī grūti, piemēram, kad tekstā parādās daudz Bībeles citāti vai arī, ja tekstā ir vārdi, ko modernā angļu valodā īsti neizprast.

Ja Laurai būtu iespēja izvēlēties dzīves ceļu, viņa rakstītu tik un tā, meklētu izdevējus, būtu tāda pati. Cik viņa sevi atceras, rakstīšana ir bijusi viņai svarīga. Tik un tā viņa tulkotu, rediģētu darbus, jo savādāku sevi nevar iedomāties. Jautājums par to, kā popularizēt Latvijā rakstīšanu? Tas nozīmē, veidot rakstītāju kopu, kas savā starpā sazinās, diskutē un raksta. Jau astoto gadu rakstniece vada Starptautisko romānu rakstīšanas mēnesi Latvijā, kas notiek vēlā rudenī katru gadu. Tā ir iespēja autoriem satikties jau rakstīšanas procesā. Pasākuma jēga ir uzrakstīt mēneša laikā apmēram 50 000 vārdu garu romānu, tas ir apmēram 2000 vārdu dienā. Tas ir kārtīgs rakstīšanas maratons. Pārsvarā saziņa notiek elektroniski, bet Laura rīko arī pasākumus klātienē, lai nebūtu tā, ka autori sēž katrs savā Latvijas stūrīti, jūtoties vieni paši. Katram ir savs dators, sava klade, tas notiek šajā pašā telpā, kur atrodamies pašlaik mēs, vai arī Rīgas centrālajā bibliotēkā. Notiek sacensības, kurš stundas laikā uzrakstīs vairāk. Starplaikos notiek saziņa, pārrunas par to, kas uzrakstīts, kas veicas, kas neiet ar darbu. Pārsvarā dalībnieki ir jauni apmēram rakstnieces, klausītāju vecumā. Tas rada drošības sajūtu, jo neesi vienīgais, kurš to dara.

Laur Dreiže mīl mūziku, tāpēc izmanto visas iespējas, lai apmeklētu koncertus, viņai tuvs ir smagais roks. Vēl viņai patīk apgleznot zīdu, to viņa parasti dara ap Ziemassvētkiem. Dāvanas ir jātaisa, viņai patīk tās veidot pašai. Zīmēt viņa nemāk, tāpēc darbojas ar zīdu, klausoties mūziku. Taču darbs viņai ir gan rakstīšana, gan dzīvesveids. Atbildot uz jautājumu par ceļošanu, Laura atbild, ka īpaši ar to neaizraujas, jo pēc rakstura esot vietsēdis. Tas nav obligāts nosacījums, lai ko uzrakstītu. Tas būtu svarīgi, ja tu raksti par šo pasauli, dažādām vietām uz Zemes. Piemēram, viņas kolēģe nesen uzrakstīja kriptoromānu, kur apraksta vietas, kurās pati ir bijusi. Fantāzijā ir svarīgi, cik plaši tu pats vari izdomāt savas pasaules robežas. Ir cilvēki, kas to spēj izdomāt, ir cilvēki, kas turas pie tā, kas ir redzēts dzīvē. Tā kā tas ir dziļi individuāli, kur katrs smeļ savu iedvesmu. Cits to smeļas no mūzikas, cits no savām iekšējām sajūtām. Ir svarīgi sevī radīt radošu vidi, kas rosina iztēli. To var panākt arī, lasot grāmatas, kas tev patīk. Skolas gados, Laurai nepatiku radīja obligātā literatūra, ne jau tāpēc, ka tā būtu slikta, bet tāpēc, ka tā bija obligāta. Ja viņai ko uzspiež, viņa spītīgi saka, ka „es to nedarīšu”. Ja beigās viņa pati pēc savas iniciatīvas paņem lasīt šo grāmatu, var izrādīties, ka tā viņai patīk.

Rakstot, bieži notiek tā, ka tēls sāk darboties pretī autora gribai, tad Laura ļauj viņam vaļu. Viņa paļaujas uz to, ka stāsts pats zina, kā tēlam ir jādarbojas. Ja viņa apzināti sāk spiest tēlus darboties, kā viņa vēlas, rezultāts nav tik labs. Laura saka, ka viņa cenšas, lai tas, kas notiek dzīvē, neietekmētu to, ko viņa raksta. Ja viņa ir sabēdājusies vai dusmīga, lai rakstītajā neparādītos tas, kam nav tur jābūt. Viņa cenšas nodalīt savu dzīvi no rakstītā. Dažreiz gadās arī tā, ka rakstot ko vienu, laužas ārā pavisam cits sižets. Tad labāk ir nolikt pie malas rakstīto un uzrakstīt kādu citu darbu. Pēc tam atgriežoties pie pirmā.

Laura ir mēģinājusi rakstīt datorā, taču tad nespēj saskatīt savu iedvesmu, cita lieta ir rakstīt ar roku kladē. Kladei ir daudzi plusi: nav jāuztraucas, ka beigsies baterijas. Viņa atzīstas, ka ir rakstījusi skolā, stundās, kas viņai likušās neinteresantas, tāpat lekcijās universitātē. To nevar tik viegli atklāt, varbūt pasniedzējam liekas, ka viņa pieraksta katru viņa vārdu. Tas ir labs maskēšanās veids. Pilnīgi dabiski, ka Laurai patīk reālu grāmatu lasīšana, patīk tā sajūta, ka vari to turēt rokā, patīk tās smarža, patīk sajust papīru. Lai gan, lasījusi viņa ir arī elektroniskās grāmatas. Īpaši tas parādījās mācību laikā, kad saskārās ar izvēli, nest līdzi uz skolu biezās mācību grāmatas vai e-grāmatas. Turklāt tad ir iespēja, matemātikas grāmatas vietā paņemt līdzi Džordža Mārtina „Troņu spēles” – ne kā īstu grāmatu. Jā, viņai patīk, ka grāmata atrodas viņas grāmatu plauktā, bet patīk arī tas, ka tā nav jāņem kaut kur līdzi kā „ķieģelis”.

Ar to tad arī Lauras Dreižes intervija ir nonākusi līdz beigām. Vēl daži pateicības vārdi un apsveikumi. Tad arī mēs atstājam NB telpu 15+.

Apspriest forumā

Līdzīgi raksti :

» No gotiskā romāna vēstures._1

A. Butuzova ievadraksts no krājuma "Istaba ar spoku" (sastādītājs Pīters Heinings). Nobeigums. Laika posmā no 1765. līdz 1850. gadam gotiskais romāns bija pati lasītākā grāmatiespiedes produkcija gan Anglijā, gan Eiropā. Žurnāla "The...

» ZEM ŪDENE UN PIE NA EZERS

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvarosLasītāju vērtējumā e-balsojuma laikā atzīts par labāko dzejoli.pirms rīta gaismaspolijas vidūkāpām no auto busa kārtot dabiskās kaitesblīva mitra migla...

» Austris

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvarosAr pūlēm atvēris nelielās, bet ļoti smagās durteles Austris ienira pustumsā. Nogaidījis kādu brīdi līdz acis pierod viņš aplūkoja vienīgi...

» "Deja ar nāvi" dodas pie lasītājiem.

Šodien, 2015. gada 7. septembrī ir nebijis notikums latviešu fantastiskajā literatūrā. Jaunā un jau pieredzējusī rakstniece Laura Dreiže (25) izdod savu piekto grāmatu, kas tajā pašā laikā ir arī pirmās latviešu fantastiskās...

» Vērts iepazīt. Dženifera Makmahone (Jennifer McMahon)

Dženifera Makmahone ir mūsdienu amerikāņu rakstniece. Dzimusi 1968. gadā Hārtfordā, Konektikutas štatā. Augusi vecmāmiņas mājā, priekšpilsētā. Bērnībā bijusi pārliecināta, ka mājas mansardā dzīvo spoks vārdā Vergīlijs....