Erma

Jūlija Žukova dzimusi 1985.gadā, Maskavā, kur dzīvo joprojām. Viņa beigusi Maskavas Valsts universitātes filoloģijas fakultāti. Bez savas literārās darbības autore arī zīmē, aizraujas ar dažādiem rokdarbiem, ir studējusi angļu valodu un diezgan bieži ceļo. Jūlija internetā raksta arī vairākus blogus, kuros dalās ar savas dzīves interesantākajiem notikumiem un saviem zīmējumiem. Internetā viņu var atrast arī pēc pseidonīma Kikimorra.

Autore ir ļoti pazīstama ar savu fantastikas/fantāzijas žanra ciklu „Apprecēties ar problēmām”, kurā ir četras grāmatas. „Apprecēties ar problēmām” („Замуж с осложнениями” 2011), „Vispār mēs neesam vietējie” („Сами мы не местные” 2011), „Bez problēmām ģimenē neiztikt” („В семье не без подвоха” 2014), „Izglītība ir gaisma, bet dievu tāpat ir daudz!” („Ученье – свет, а богов тьма” 2014) (sanāk vārdu spēle, kas latviski īsti netulkojas). Vēl viņa ir rakstījusi fanu darbus gan krievu, gan angļu valodā, par anime seriāliem, par kuriem es neesmu interesējusies. Bet šie īsprozas darbi ar viņas popularitāti nekādi nav saistīti.

Jūlijas Žukovas vienīgais romānu cikls vispār būtu pieskaitāms pie alternatīvās nākotnes, kur cilvēkiem izdevies ieviesties kosmosā un tur iekārtoties uz palikšanu. Zemes iedzīvotāji ne tikai ir sākuši dzīvot uz citām planētām, bet izmanto tās arī atvaļinājumu pavadīšanai. Bet galvenajai varonei Elizabetei vienkārša bērnu grupiņas pavadīšana uz kūrortu izvēršas piedzīvojumā mūža garumā... Un neviens jau nav teicis, ka dieviem jābūt gudrākiem un tālredzīgākiem par cilvēkiem...

No vienas puses šis cikls tā kā būtu par mīlestību, bet kas man tiešām patika – bez jebkāda salkanuma. Tai pašā laikā tur netrūka milzuma loģikas kļūdu. Ja reiz autore ir pateikusi, ka uz aprakstītās planētas (Mudangas) ir kaut kādas tradīcijas, tad es arī sagaidu, ka tās iedzīvotāji rīkosies un izturēsies tām atbilstoši. Un nevis atkal un atkal nākas konstatēt, ka galvenajai varonei nez kāpēc apkārt savākušies tikai netradicionāli konkrētās planētas pārstāvji, kas nemaz netaisās ievērot neko no tā, ko paši uzskata par normu. Vēl jāsaka, ka uzskati par to, kas ir starptautiskā politika, autorei ir pārsteidzoši naivi un vienkāršoti, tāpat kā viņas priekšstati, kā varētu rīkoties dažādi specdienesti, lai saglabātu to, ko uzskata par valsts noslēpumu. Kas attiecas uz kauju stratēģijām un taktikām, tad tas bija vienkārši nožēlojami – es gan arī neesmu nekāds speciālists, bet tas naivums mani stipri pārsteidza. Man arī ļoti nepatika šīs Elizabetes radinieku tēli (brālis un māte). Jā, protams, šādi cilvēki ir un pat ne mazums, bet ļoti jau nu prasti un nepatīkami. Šādi tēli literatūrā tīri labi mēdz kalpot kā zināms sižeta virzītājspēks, bet skatoties uz to, cik bieži krievu fantāzijā tos izmanto, nākas secināt, ka vismaz viena paaudze šai valstī saskarsmē ir vienkārši neciešama. Ja jāanalizē grāmatas valoda, jāsaka, ka no cilvēka ar filologa izglītību, es tomēr būtu gaidījusi ko citu. Bija tur teksts, ka vispār galvenā varone ir nākusi no diezgan inteliģentas ģimenes, bet tas nu nekur neparādījās. Viņa ar apkārtējiem runājās tā, it kā mūžīgi atrastos uz tirgus laukuma. Bez lamuvārdiem gan, bet tādā stipri izteiktā ikdienas vienkāršrunā.

Un vēl kas – ir ļoti patīkami, ja cilvēks raksta par tēmu, kurā tiešām orientējas, vai vismaz ir mēģinājis izpētīt. Galvenā varone šai ciklā ir ārsts/ķirurgs. Un tomēr, lasot grāmatu, ir skaidrs, ka autore pati no medicīnas ir visai tālu. Mūsdienās jau sen neviens no ārstiem neaicina sadzīvē ievērot pārspīlētu sterilitāti, bet grāmatas galvenā varone uz to ir vienkārši fanātiski ieciklējusies – visas grāmatas garumā viņa to vien dara, kā lieto dažādus antibakteriālus un dezinficējošus līdzekļus un tonnām pilnīgi nevajadzīgas sadzīves ķīmijas. Uzkrītoši maz Jūlija Žukova orientējas arī dabaszinātnēs – galvenās varones Elizabetes māte pēc profesijas ir lauksaimniecības skolu beigusi ainavu arhitekte. Bet lasot par to, cik pavirši un bez kādas aiztures viņa no dažādām planētām vāca sevi ieinteresējušo augu paraugus, vienkārši brīnījos... Ja padomā reāli, vispirms jau lielākā daļa šādi savāktas kolekcijas nemaz nebūtu spējīgi augt sev neierastās augsnēs, bet pa vidu varētu gadīties arī ekoloģiski tik agresīvas sugas, kas pēc tam sagādātu problēmas uz mūžiem (kā mūs apsēdušie latvāņi, piemēram). Par nelielu trūkumu laikam uzskatītu arī to, ka galvenā varone Elizabete man tomēr šķita mazliet par daudz pašapmierināta, bet tai pašā laikā to kompensēja šobrīd tik populārās nekaunības gandrīz pilnīga neesamība.

Ja izņemtu ārā ne vienu vien tiešām nevajadzīgu fragmentu, kas arī man vienkārši lika mulsumā pakasīt pakausi, tomēr sanāktu pat ļoti laba grāmata ar etnisku ievirzi. Cikls noteikti patiks lielākajai daļai sieviešu auditorijas, jo tajā ir ļoti daudz sadzīvisku aprakstu. Kā arī visu četru grāmatu sižeta galveno domu varētu raksturot ar vienu vienīgu teikumu: kā es izveidoju savu ideālo ģimeni. Ir pilnīgi skaidrs, ka realitātē daudz kas no tā vienkārši nestrādātu, bet brīžam ir patīkami palasīt par to, ka kādam kaut kas ir sanācis.

Man šai sērijā ļoti patika tas, ka, par spīti visam, tā ir pārsteidzoši pozitīva. Ļoti bieži romāna sižets virzās tikai uz dažādu konfliktu pamata – ka viens varonis otram nav kaut ko pateicis, un plaisa tik plešas aizvien platāka un platāka. Beigās visa grāmata ir balstīta uz to, ka varoņi sižeta gaitā cenšas tikt tai pāri, pa ceļam iedzīvojoties veselā barā dažādu citu konfliktu. Šeit abi galvenie varoņi savas attiecību problēmas tīri sekmīgi izrunāja visai ātri un kvalitatīvi, konfliktus atrisināja gandrīz uz vietas, un bija pat mazliet pārsteidzoši, ka sižets no tā ne drusciņas necieta. Ļoti interesantas man šķita abu galveno varoņu attiecības – kā tās pamazām būvē cilvēki no divām radikāli atšķirīgām kultūrām, un ar kādām problēmām šai procesā saskaras. Vēl šai grāmatā man kopumā patika otrā plāna personāži. To pat bija negaidīti daudz, bet šis bija viens no retajiem darbiem, kur tas netraucēja, jo šie otrā plāna varoņi bija pietiekami dažādi, lai nesāktu jukt savā starpā.

Ļoti interesanta bija arī autores interpretācija – kas ir dievi. Līdz šim fantāzijas žanrā nekur nebiju sastapusies ar šādu aprakstu, tas bija ļoti oriģināls un neparasts.

Esmu lasījusi pārmetumus Jūlijai Žukovai, ka ļoti līdzīga sižeta grāmata esot arī Jevgēņijai Čepenko „”Astainās komētas” piezīmes” ("Записки о "Хвостатой комете""), bet īsti nav skaidrs, kura no kuras noskatījusi ideju. Iespējams, ka vienkārši uzrakstījies līdzīgi. Jūlijai Žukovai esot pamatīgāks izvērsums un izstrādātāks sižets, bet Jevgēņijai Čepenko grāmata esot īsāka un amizantāka. Man par to grūti spriest, jo „”Astainās komētas” piezīmes” neesmu lasījusi.

https://www.litmir.me/a/?id=89542

http://samlib.ru/z/zhukowa_j_b/

http://kikimorra.livejournal.com/

http://www.labirint.ru/reviews/goods/300911/

https://www.litres.ru/uliya-zhukova/

https://fantlab.ru/work294135

http://irecommend.ru/content/zamuzh-s-oslozhneniyami-yuliya-zhukova

http://readly.ru/author/2195/

http://www.labirint.ru/reviews/authors/121700/

Rubrikas: rakstnieki
Apspriest forumā